Bieži esmu domājis – kurā brīdī cilvēks kļūst vecs? Vai nodzīvotie gadi ir mana bagātība vai grūti panesama nasta? Visi grib dzīvot ilgāk, neviens negrib kļūt vecs. Dzejnieks O. Vācietis – «Cilvēks ir taisni tik vecs, cik smagi nes gadu stāžu, cik stipri vai vāji brīnās par brīnumiem.» Vecuma pazīme ir tā, ka cilvēks beidz sapņot. Vecais Stenders māca – vajag «cilāt prātu». Domā, cilā prātu, dari tā, lai nejustos vecs. Gadi ir tikai pasei un ID kartei. Cīņa ar negribēšanu un nevarēšanu ir cīņa, kurā jāuzvar, lai sajustu gandarījumu, ka to spēj, ka dari visu, lai justos labāk. Man tieši skriešana ir palīdzējusi pieņemt novecošanu, devusi spēju harmoniski un veselīgi novecot, cienīgi nest savu vecumu. Daudziem tā var būt cita veselīga aizraušanās. Dieviņš nevienam neliek nest nepaceļamu nastu.
Atbilde uz jautājumu, kādēļ joprojām skrienu, ir vienkārša – ļoti patīk! Skriešana ir viens no lielākajiem un vērtīgākajiem manas dzīves atklājumiem, proti, veselības un labsajūtas saglabāšanas veida atklājumiem. Neskrienu priekš citiem, bet gan priekš sevis, savas mentālās un fiziskās veselības dēļ. Skrienu tādēļ, ka šī aktivitāte rada prieka un baudas sajūtu. Un tieši jau prieks, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis, stipra labsajūta, ir dzīves enerģija, kura dod spēku dzīvot un darboties, dod iedvesmu būt. Prieks un bauda, tās ir dāvanas, kuras skrienot pats sev pasniedzu. Vēlme saņemt šīs harmoniskai dzīvei svarīgās sajūtas ir spēcīga motivācija turpināt skriet. Esmu sapratis, ka maksimālo labumu veselībai no skriešanas iegūstu tad, ja sevi nepārmoku, tas ir, neskrienu par ātru un par daudz ilgi. Tieši šādā labsajūtas skrējienā tiek trenēta izturība, nostiprināta sirds un asinsvadu sistēma, visa ķermeņa muskulatūra.
Skriešana man ir kā sava veida meditācija. Tā sniedz atslodzi no ikdienas rūpēm un notikumiem. Tā it kā uzlādē jaunai dienai, uzlabo garastāvokli. Un labs garastāvoklis, mierīgs prāts ļauj pavadīt mierīgākas dienas. Mana dzīve nav bijusi un arī pašlaik mentāli nav viegla. Esmu emocionāli jūtīgs, «smags» cilvēks. Bieži rūpju un raižu nomākts, domājot par sev tuvu cilvēku veselību un labsajūtu, pa viņu laimi. Ne vienmēr dzīve ir ritējusi tā, kā vēlētos. Sirds pārāk bieži ir bijusi bēdīga. Ir pietrūcis mīlestības. Skriešana ir palīdzējusi samierināties, dzīves raizes vieglāk pārdzīvot. Tā man palīdz risināt un pārvarēt psiholoģiskās problēmas, veicina emocionālo līdzsvarotību, palīdz samazināt dzīves likstu negatīvo ietekmi. Psihoterapeita darbības mērķis ir palīdzēt cilvēkam atrisināt viņa dzīves problēmas. Man to palīdz skriešana. Tādēļ tā ir mans psihoterapeits! Esmu pārliecināts, ka vislabākais palīgs mentālu problēmu risināšanā ir cilvēks pats.
Skrienot mans ķermenis saņem krietnu devu laimes hormona – endorfīnu, kā arī pretstresa hormonu – kortizolu. Skrienot ne tikai izvēdinu plaušas, stiprinu sirds muskuli, bet arī atslābinos, nomierinos un atbrīvojos no uzkrātā stresa. Tēlaini var teikt, ka skriešana apreibina, izraisa eiforijas sajūtu. Tā kā opijs sniedz lielu baudu, tikai bez negatīvām sekām. Skriešana man ir kā eiforijas malkošana! Ja ķermenī nav pietiekami daudz endorfīna hormonu, palielinās depresijas veidošanās risks, paaugstinās trauksme, nākas piedzīvot straujas, neizskaidrojamas garastāvokļa izmaiņas. Tādēļ cenšos skriet regulāri – nedēļā divas reizes, katrā noskrienot 10 kilometru. Dažreiz mazāk. Reizēm tikai ātri nosoļoju. Vados no labsajūtas. Rīts parasti sākas ar vingrošanu, kuras mērķis ir stiprināt vēdera, muguras un kāju muskulatūru, jo skriešana ir liela slodze ķermenim.
Regulāra skriešana ir izraisījusi stipru atkarību. Vairs nevaru neskriet! Tā kļuvusi par sirdslietu, par dzīvesveidu. Skriešana ir kļuvusi par uzticamu draugu, ar kuru vienmēr ir tik labi būt kopā. «Rimi» Rīgas maratoni un sporta kluba «Sportlat» skrējieni jau daudzus gadus ir mani Skriešanas svētki. Katrs šāds svētku skrējiens izraisa sevišķu laimes un dziļas baudas sajūtu, sniedz patiesu gandarījumu, prieku par paveikto. Beidzamos gadus skrienu virtuāli, skrējienu fiksējot lietotnē ««Rimi» Rīgas maratona skriešanas klubs». Šogad 10 km distancē vecuma grupā 80–89 biju labākais.
Ir agrs rīts. Skrienu pa promenādi gar Daugavu. Pār Ogri aust saule. Pogo lakstīgalas. Skrienu, klausos savu soļu skaņu. Sajūtu adrenalīna garšu. Baudas skudriņas skrien pa visu ķermeni. Un zāle atkal ir tik zaļa, debesis tik augstas un tik zilas! Es smaidu.
