Ņemot vērā, ka visā valstī mums ir tikai ap 100 tūkstošiem pusaudžu, uz kuriem šī palīdzība varētu attiekties (13-17 g.v.), tad šie cipari likās reibinoši. Ne tikai centram izdevies uzrunāt katru piekto Latvijas pusaudzi, bet arī 100% ikvienam no tiem palīdzēt! Tādus rezultātus, pat ne tuvu, nekad uzrādījis neviens pētījums pasaulē - galu galā, pusaudži ir diezgan sarežģīta auditorija, un neviens speciālists nav atklājis maģiskas formulas, bet nu - kaut kur jau Latvija var būt pirmā.

Arī Labklājības ministrija ziņoja, ka turpinās dot naudu Dambiņas uzņēmumam, kas nav maza - vairāk nekā miljons eiro gadā. Galu galā, ir taču rezultāti - 11 tūkstoši laimīgu pusaudžu!

Tā tas arī būtu palicis, bet sākās kampaņa par narkotiku dekriminalizāciju - pati par sevi derīga lieta hronisko, ar HIV un citām kaitēm slimo narkomānu rehabilitācijai. Taču Latvijā nez kāpēc tā fokusējas tieši uz nepilngadīgajiem pusaudžiem - auditoriju, kam narkotikas ne tikai nevajadzētu atļaut lietot, bet kuriem arī tāpat nekāds krimināls sods par to nedraud. 

Publiski tika minēts viens galvenais arguments: it kā pusaudži ļoti gribētu ārstēties no vielu lietošanas, bet baidās to darīt.  Un, protams, kā vienmēr - uzreiz arī parādījās pieprasījums pēc naudas, lai varētu ārstēt potenciālās pusaudžu ordas, kas steigsies pie narkologiem, tiklīdz viņiem atcels sodu par vielu lietošanu. Pat prezidents un premjere kļuva par patronešiem šai idejai. 

Uz šo es publiski norādīju divas lietas. Pirmkārt, ja ir patiesība (es nedomāju, ka tā ir patiesība), bet ja būtu - ka mums gadā vienā centrā vien nonāk katrs piektais Latvijas pusaudzis, tad nevarētu gluži teikt, ka viņi slēptos un nemeklētu palīdzību. Kas tad traucē viņiem palīdzēt tagad? Un otrkārt, kā tad paliek ar tiem miljoniem, kas jau ir iztērēti pusaudžu atkarībām? Kā mums veicies ar to tērēšanu? Un vai nevajadzētu vispirms saprast, cik labi darbojušies šie eksperti un programmas, pirms viņiem dot nākamos miljonus? 

Šie jautājumi, protams, nepatika ekspertiem un programmām. Pieslēdza Re:Baltica faktčekeres, kas apstiprināja - nav tā, ka katrs piektais Latvijas pusaudzis būtu pabijis šajās zelta programmās (ko es, vispār, arī mēģināju pateikt. Nevis katrs piektais ir saņēmis palīdzību, bet sniegtie cipari ir tik absurdi, ka tie nevar būt patiesi). Taču pētījumā parādījās vēl interesantākas lietas.

Izrādījās, ka neesot tomēr 11 000 bijuši tajā Pusaudžu resursu centra atkarību programmā. Bet tikai kādi “aptuveni” 2150 (kur palika pārējie 9 tūkstoši, laikam būs nākamajā pētījuma daļā). Un vēl interesantāk - no šiem 2150, pašā atkarību programmā ir piedalījušies tikai 453 (!) pusaudži. Turklāt, šoreiz pat vairs arī nemin, kā viņiem tur gājis. Bet pārējiem 2150 bērniem, kā tagad jau krietni piezemētāk vēsta centra pārstāve: “speciālists tikai izvērtējis situāciju vai sniedzis dažas atbalsta konsultācijas”. Citiem vārdiem sakot, neko īsti nav darījuši.

Piekritīsiet, ir atšķirība - no palīdzības 11 000 pusaudžu līdz 453.

Un tā ir nopietna palīdzības programma pusaudžiem, kur lielākajai daļai tikai "izvērtē situāciju vai sniedz pāris konsultācijas"? Cik tas ir palīdzoši?

Un ar to arī vēl viss nebeidzas - Re:Baltica, paši to gan jau negribēdami, bet atklāja arī programmas izmaksas (ar kurām Labklājības ministrija līdz šim nedalījās). Par palīdzību šiem 453 pusaudžiem SIA “Bērnu un pusaudžu resursu centrs” iekasējis tuvu pie miljona eiro - 960 262. Tātad, 2 220 Eur par pusaudzi. Netiek skaidrots, ko šie pusaudži saņēma par tādu naudu, bet zinot, ka parasti šādas programmas nozīmē psihologa vai speciālista konsultāciju reizi nedēļā, vidēji 3 mēnešus - tad iznāk 740 Eur mēnesī. Augsti kvalificēts psihologs vai psihoterapeits privāti izmaksā ap 240 Eur mēnesī. Tātad valsts maksā par vienu un to pašu pakalpojumu šim privātuzņēmējam aptuveni 3 reizes vairāk… Nav brīnums, ka negribēja publiskot izmaksas.

Tas, cik liela uzmanība pievērsta šobrīd narkotiku dekriminalizācijai pusaudžiem, liek domāt, ka tur apakšā gluži citas intereses, nekā rūpes par viņiem. Manuprāt, tās ir finansiālas intereses. Galu galā, miljons gadā uzņēmumam par pusaudžu konsultēšanu varbūt arī nav gluži Rail Baltica, bet psiholoģijas sfērā - neslikti. Varbūt vēl citas intereses. Arī tas, ka šim pieslēgta Re:Baltica “pētniecība”, kas cītīgi cenzē Facebook atrodamos ierakstus, par to liecina. Lai arī viņi, protams, nav nopietni ņemami - iepriekš šīs žurnālistes izčekoja to, ka pubertātes blokatori neietekmējot bērna attīstību, vai ka mēdzot būt gan zēni, gan meitenes ar XY hromosomām. Taču vismaz šoreiz, kaut arī neapzināti, bet ir izdarīts noderīgu darbu - izcelta gaismā viena no šīs sfēras ēnas pusēm. Lai kā tas arī nepatiktu, tomēr palīdzība pusaudžiem daudziem ir arī, angliski sakot, tikai bizness.