Svētdiena, 21.07.2024 21:29
Meldra, Meldris, Melisa
Ceturtdiena, 11. maijs, 2023 08:19

Renārs Rainers Biezbārdis: Ar sirdi cilvēku un dzīvnieku pasaulē

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Renārs Rainers Biezbārdis: Ar sirdi cilvēku un dzīvnieku pasaulē
Publicitātes foto
Ceturtdiena, 11. maijs, 2023 08:19

Renārs Rainers Biezbārdis: Ar sirdi cilvēku un dzīvnieku pasaulē

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Ogres novads ir gaumīgi pilsētniecisks (Ogre, Ikšķile, Ķegums, Lielvārde) ar gana plašiem laukiem, kas, skaisti ainaviski un saimnieciski izkopti, iekārtojušies 16 pagastos. Šajā stāstā par lauku jaunieti, kas, ļoti cerams un ticams, – veidos mūsu nākamību. Gudri cilvēki teic, ka līdz bērnam, jaunietim jāpaceļas, nevis jānolaižas, jo kā gan tu vari nolaisties līdz savai nākotnei. Viens no tādiem pārliecības zariem plaukst Meņģelē. Viņu sauc Renārs Rainers Biezbārdis.

Kā bieži gadās, arī šoreiz stāsts uzrodas no nejaušības. Par jaunieti pastāstīja Taurupes skolas skolotāja Vanda Prancāne, kas puisi raksturo lakoniski: labas, saticīgas dabas, labi mācās, zinātkārs, ļoti pieķēries dzimtajai vietai, dabai un paša audzināmiem dzīvniekiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, iepazīšanās bija ne vien neparasta, bet ar to atskārsmi, ka pasaulīte ir daudz labāka, nekā mums šķiet. Dodamies uz Meņģeli!

Kā bērnības zemē
Sen nebija nācies ielūkoties sētā, kur skan, smaržo pēc paša bērnības. Kūtī, vareni saplaukšķinājis spārnus un rīkli netaupīdams, apsveicināšanās dziesmu nokliedz gailis. Kaimiņos tāds pats vistu pavēlnieks atsaucas miegaini un piesmakušā balsī. Staba galā stārķis parkšķina apzinīgi. Kamenes iemēģina sev vien zināmās skrejas, bites vēl dus, vai arī lidojumam nelabvēlīgs laiks. Brīnišķie lauki! Dūšīgi sarokojamies ar Renāru: rokas spiediens apliecina, ka darīšana ar vīru, kam sastrādāta plauksta ar pirkstos jūtamu krampi. Kur gadījies, kur ne, klāt kaimiņu suns. Atsteidzas arī Renāra mamma Līga, sasveicināmies, bet, izrādās, esam jau pazīstami. Suns ar vietējiem apošņājas pieklājīgi un pavirši. Toties svešiniekiem pievērš lielāku uzmanību: nevar jau zināt, vai tādi iebraucēji rejami vai ne. Iedraudzējamies ātri. Uz deguna gala it kā paņēmis provi no ciemiņu smaržas, nospriež, ka riešanai nav nekāda pamata. Tālab aizčāpo neatliekamās darīšanās. Pa to laiku Renārs tuvējā pļaviņā, no saites atraisījis, ved mums rādīt Holandes pundurāzīti Kostju. Kā paskaidro Renārs, vārdu savam mīlulim patapinājis no seriāla «Viņas melo labāk», tur bijis tāds ļoti komisks aktieris. Neoficiālā ikdienas valodā Kostja pārtapis vienkārši par Kosķiku.

Cirkus cienīga komēdija

Kosķikam sava vēsture, bet par to vislabāk pastāstīs pats āzīša saimnieks Renārs no meņģelietes Sarmītes Poikānes «Literārās meistarklases» komandas, kur rakstniecības tēlainībā roku iemēģina arī Renārs. Ar Sarmīti par šo projektu vienojāmies tikties atsevišķā sarunā. Par Renāru vietējā literārā mantojuma radītāja un atdzīvinātāja Sarmīte nosaka: «Ne vien mūsu novadā, bet arī visā valstī nav daudz tādu četrpadsmitgadīgu puišu, kam pašam sava dzīvnieku ferma un krūtīs liela labestības dvēsele, kāda piemīt Renāram.» Stāstu par to, kā viņš ieguva labāko draugu, lasīsim vēlāk, bet tagad atkal esam pagalmā.

Renārs paguvis no saites atraisīt Kosķiku, kas no pirmā acu uzmetiena neizskatās pēc parasta āža, bet pēc tāda, kas apveltīts ar humora izjūtu un pat vērā ņemamām mākslinieciskām manierēm. Tālab esam liecinieki veselam cirkus cienīgam solo priekšnesumam. Ticis vaļā no saites, kas ierobežo kustību grāciju, mazais rakaris rāda savu varēšanu. Te pēkšņi pamet dibenu gaisā, pagroza galvu, te pārmetas uz pakaļkājām, pieri izvirzot veiklam badīšanās triecienam, te uz visām četrām kājām paspriņģo elegantus soļus un lēcienus – pa labi, pa kreisi, uz priekšu, uz aizmuguri, degunu brīžam izslejot gaisā! Ik pa laikam draiski papurinot galvu un ar visu jauneklīgi sazēlušo bārdiņu līksmojot par labi izdevušos joku. Pietiek uz īsu mirkli zaudēt modrību, kad āzītis, līksmi ieķēries manēju bikšu starā, it kā grudzinot iekšēju smieklu, stīvē tās ūzas man nost. Neizturu:
– Ei, draudziņ, atstājies! Ko tad es te bez biksēm svešā sētā?
Kosķiks it kā pasmīn savā bārdā, pieraujas, kā tas māju iemītniekam pieklājas, bet no grēkāža amata atteikties nav viegli. Piedipina tuvāk savam saimniekam, un abi uzspēlē āžu cienīgu divkauju. Renāram darbs tikai pastiept plaukstu, kad āzīša kakls izlokās spriegotā līkumā, zods teju pie krūtīm, bet vingrās kājas paveic atsperīgu lēcienu, lai paša piere trāpa pa Renāra plaukstu. Vēlāk spriežam, kā tad ir, vai tie dzīvnieki arī domā: nevar būt, ka vadās tikai pēc instinktiem, nosacījuma vai beznosacījuma refleksiem. Tātad arī humors tiem nevarētu būt svešs. Ja par dzīvnieku joku spējām vēl šaubos, tad par paša Renāra humora izpratni nemaz, ko mans sarunu dalībnieks apliecina aizrautīgi:

– Jebkurai dzīvai būtnei ir sava morāle, tikumība, principi un jūtas arī. Piemēram, kad esmu aizbraucis uz pilsētu un kādu ilgāku strēķi neesmu mājās, Kostja nejūtas savā ādā, sabēdājies un pat zālīti plūkā sērīgi. Kad atkal tiekamies, priekā lec no ādas laukā, galvu baksta padusē un rāda savus soļu trikus. Arī tā badīšanās bez humora diez vai iespējama. Bet, ja nu uzrastos īsts sugas konkurents, tad jau nu gan joki mazi, un nekādu kompromisu – āzis paliek āzis! Par mājputnu humoru reizēm šaubos, liekas, tiem – ka tik labi pieēsties līdz ūkai. Taču, kad pavēro gaiļa graciozo lakstošanos ap savām vistām, tur redzams viss – i pāva cienīgas pozas, i piešu piesišanas, i dejas apkārt izredzētajai, gan greizsirdības māktas kaujas ar konkurentiem.

Sirsnīga romance

Dodamies pie smalkākajiem paradīzes dārza iemītniekiem. Jo vairāk iepazīstu tos, jo tuvāks un pazīstamāks top pats Renārs: brīžam gluži iejūsminos par puiša mākslu dažos īsos vārdos pateikt to, kas teju pašam uz mēles. Lai nemaldītos pieņēmumos, Renārs paskaidro:

– Visu savu ganāmpulku papildinu dabiskā, dabas iedibinātā ceļā. Septiņu gadu vecumā iemantoju dažas vistiņas, pats par iekrāto kabatas naudiņu piepirku vēl, bet tālāko pēcnācēju «ražošana» atkarīga no gaiļu tēvišķuma, vistu mātišķības, cītīgas perēšanas, cālēnu ganīšanas līdz laikam, kad «cāļus skaita rudenī»… Tas pats ar trušiem, pīlēm, tītariem.

Mamma Līga atceras, kā dēliņš atteicies no naudiņas viedtālruņa iegādei par labu jaunam, krietnam trušu papam, kas arī maksā naudu. Renārs rāda trušu mazulīti, kas pieglaudies zēna siltajai plaukstai labsajūtā un paļāvībā: varbūt tā piedzimst mīlestība vienam pret otru? Četras trušu mammas auklē mazuļus, pašām zibeņātrumā lobot gardo sieniņu un jau zaļo zālīti. Arī te Renāram sava zināšana: paņem pagaru tutenīti, asu kā nātre, un nodemonstrē, cik veikli apgriezt nezālei apkārt un izcelt pieneni ar visu garo, resno serdi. Izrāda parasto, īsto zāles pļaujamo izkapti. Kā lietpratējs paņemu rokās, apskatu, pamēģinu griezienu: iesieta pareizi, strīķis arī pa rokai. Renārs piemetina, ka vajadzēs izgriezt vai izklapēt, citādi ar strīķi vien asu zobu dabūt būs grūti. Jaunais lauksaimnieks lieliski izprot svaigi pļautas zāles vērtību:

– Šāda ēdmaņa trušu mammām nepieciešama tieši tagad, kad bariņš mazo trusēnu, satupuši mammai apkārt, kāri sūc pieniņu, kas rodas no tām pašām pienenēm, – ar gudru skatienu manī palūkojas Renārs.

Mūsu tērzēšanas laikā visas zaķu mammas un abi zaķu papi (viens patiešām stipri līdzīgs meža zaķim – kā viens pret vienu!) ietur maltīti, un, gremojot barību, mutītes kustas šujmašīnas adatas ātrumā. Pie sevis pasmīnu, ka ar tādiem žoklīšu dinamo aparātiem varētu saražot elektrību visai Meņģelei… Renārs paver kūtiņas durvis, un laukā izsprūk milzu mājputnu bars. Pāri visai cienīgajai saimei (gandrīz izspruka – Saeimai!) pozā visvarenākais šķietas lielais tītars, kura izplestajā astē iezīmējusies spilgta palete. Pārsteigumā neizturu:

– Klausies, Renār, cik tad to mājputnu tev ir?

– Nezinu! – precīzi noskalda saimnieks.

Vistas, gaiļi, tītari, pīles, kuru sugu nosaukumus te neriskēšu minēt: noteikti kaut ko saputrošu. Bet Renārs zina. Vienu gadu audzināšanā bijis arī stārķēns… Kad neviļus ieminos, par ko tad puisis lēmis dienās izmācīties, atbilde cik kodolīga, tik loģiska – par vetārstu! Izlēmis izveidot savu zoodārzu. Tālab no skolas priekšmetiem vislabāk patīk bioloģija, mūzika. Īsts dabas draugs, gandrīz kā pieredzējis ornitologs, kas pazīstot teju vai visus putnus! Pagalms nogrābts, noslaucīts un tīrs. Par lielajām sakopšanas talkām puisim arī savs viedoklis:

– Nejēdzīgākais ir tas, ka piedrazotāji tajās nemaz nepiedalās. Visvieglāk taču savu sētu sakopt katram pašam! Īsta saimniece ir pagasta pārvaldes vadītāja Vija Kauliņa: pati sēstas uz velosipēda, apbraukā plašo teritoriju un rīkojas, organizē, lai Meņģele arī ikdienā saposta kā uz svētkiem!

Ar mums kopā patērzē arī Renāra mamma Līga, bet ne tā – kā dzīvē ierasts, ka pašas puika šķiet tas vislabākais, bet taktiski un kautrīgi. Smaidīga, labsirdīgām acīm un draugos ar labu humoru. Kā tad Renāram sanācis ar to ābola kritienu no ābeles? Pasmejamies visi. Līga arī laba stāstniece:

– Jā, tāds tas dēliņš man ir. Kūts ar ganāmpulku ir pilnīgā viņa pārziņā. Visi audzināmie draugi tik uzticīgi, ka staigā līdzi puikam kā suņuki. Renārs nebaidās no darba, pats savām rokām saskalda malku, kam lieti noder mammas pagādātais krutais Fiskara cirvis. Kostjam pat iemācījis vilkt uz mājām malkas ķerras. Puika nežēlojas. Rītos agri augšā, jāpabaro, jāapmīļo visi aprūpējamie. Jāpalīdz sariktēt brokastis, tad ar joni uz busiņu jau astoņos, kad pašvaldības transports startē uz Taurupes skolu. Dažkārt dūšīgi jāšiverē pašam, kamēr mamma Līga un tētis Ainārs Zviedrijā – mamma, krāsojot, apgleznojot mājas, tētis mežizstrādes laukā. Lieliski pleca biedri, padomdevēji un skolotāji vecākie brāļi Jānis un Elvijs, kuri Renāru arī apmāca tajos darbu smalkumos, kas jaunākajam brālim vēl sveši.

Renārs mācījās Kārļa Kažociņa Madlienas Mūzikas un mākslas skolā, bet pārāk tālā ceļa dēļ studijas pārtrauca. Taču savu akordeonu iemīļojis, spēlē, sacer dziesmiņas – sev un ļautiņiem par prieku. Siltos novakaros tāpat uz savu roku uzspēlē kaimiņu tantēm, kuras tālu izkustēt nevar. Renāram patīk melodiskas, romantiskas dziesmas: tantes klausās, raud… Ir labi, ka arī mūzika puikam kā uzticīgs draugs un abi satiekas melodiju pasaulē vai ik dienas. Svētkus svinam ģimenē ļoti sirsnīgā gaisotnē – pie labi un garšīgi klātiem galdiem. Renāram pašam arī patīk gatavot maltītes, un tas viņam izdodas labi.

Ko pasaulīte un ļaudis stāsta

Sagrabinu atmiņā klases audzinātājas Daigas Rosickas, latviešu valodas skolotājas Vandas Prancānes, Meņģeles Tautas nama vadītājas Ilzes Jankunas, pagasta pārvaldes vadītājas Vijas Kauliņas sacīto. Nemaz nebrīnos, ka atsauksmes par Renāru līdzīgas vai pat vienādas: atvērts, vienkāršs, valodā bagāts un mutīgs, savam vecumam atbilstoši labs orators. Renārs Meņģeles pagasta ļaužu aptaujā plūcis uzvaras laurus nominācijā «Unikāls jaunietis pagastā». Renārs spēj lieliski atbrīvoties, atraisīties, arī asprātīgs un izdomas bagāts. Tālab Tautas nama vadītāja Ilze Jankuna uztic viņam kopā ar draugu Artūru Šubrovski vadīt centrālos pagasta sarīkojumus, svētkus – kā nesen Lieldienas, Jurģu dienā «Jurģu sadanci». Dzied, spēlē teātri, piemēram, Jāņos labi iejuties Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienu Silmačos» atveidotajā fragmentā. Kopā ar Tautas nama vadītāju Ilzi muzicējis pat akordeonu duetā, uzstājas pagasta represēto piemiņai veltītajos pasākumos.

Pagasta Zemnieku un lauksaimnieku svētkos jau divus gadus piedalās ar saviem izcilākajiem dzīvnieku pulka līderiem. Sportisks – Ogres novada sacensībās lēkšanā ar lecamauklu ieguvis godpilno trešo vietu. Dzejisks – grāmatā par Ogres 95 gadiem arī viņa dzejolim sava vieta! Muzikāls – Ogres novada izglītības iestāžu mazo mūzikas kolektīvu konkursā – 1. pakāpes godalga par izpildīto solo dziesmu «Zaļā kļava» (G. Freidenfelds, G. Selga). Tā ir dziesma – veltījums Taurupei, kur arī dziļi un smeldzīgi vārdi:

Dzīvē reizēm arī notiek tā,
Lielceļš projām aizved plats,
Tomēr mūsu dzimtā ciematā
Zaļā kļava vismīļāk šalc…

Pagasta ļaudis priecājas, ka Renārs pieklājīgs, katru pasveicina, ja vajadzīgs, aprunājas, ļoti labestīgs un tāds, kuram čigāna lāsts – kaut tu lepns paliktu! – nekad nav draudējis. Mamma Līga par dēla rakstura īpašībām piebilst jūtīgi un kautri:

– Neatlaidīgs, uzņēmīgs, dāsns, izpalīdzīgs, godīgs un atbildīgs. Labs dēls. Nu jau viņš kļuvis par onkuli sava brāļa nesen dzimušajam dēliņam Jānim, manam mazdēliņam.
Par sevi Renārs stāsta kautrīgi, bet pasaka daudz

– Man patīk būt kopā ar saviem vienaudžiem un arī ar citu gadu gājuma ļaudīm. Esmu apmierināts, ka mūsu mazā skola tik mīļa, bet cilvēki tajā kā viena ģimene. Varētu salīdzināt ar privātskolu, tikai atšķirība tā, ka te neprasa mācību maksu. Ja kaut ko nesaprotu, uzreiz varu pajautāt. Ar tiem, kam grūtāk padodas, skolotāji piestrādā papildus, arī pēc stundām kopā pasēžot. Ļoti patīk būt mājās pie saviem zoo draugiem un savā skolā. Skaistie lauki, burvīgā daba!

Pacilājošie rīti: kad migla vēl miegojas un lēni krīt, bērzu, ievu un ceriņu smaržas reibina. Lakstīgalu melodijas ar mani un manējo dzīvnieku balsīm sasaucas. Putnu dziesmas skan tuvu un tālu, bet visā tajā skaņu, smaržu jūklī tāds kutinošs prieks, ka gribas atlaisties dzeltenajā pieneņu jūrā un ar bitēm sarunāties. Patīk puķes, bet krokusus stādu īpaši tāpēc, ka mammai patīk… Tik labi kā laukos pilsētā nejūtos. Satieku labi ar visiem: mans bijušais skolas biedrs Jēkabs Reiznieks palīdz sagādāt dzīvniekiem sieniņu, tepat pļavā ar traktoru nopļauj un sarullē. Simpatizē vienkāršība un sirsnība saskarē ar ļaudīm. Ēdienu izvēlē nejūsmoju par našķiem: kas var garšot labāk par jaunu tupenīti, svaigiem lokiem, biezpienu un – ja vēl siļķīte aizdaram klāt?!

Bet tagad, kā solīts, kopā izlasīsim Renāra eseju, kurai būs vieta arī Sarmītes Poikānes lolotajā grāmatā, kuras autori paši meņģelieši.
***
Renārs Rainers Biezbārdis

Kā es ieguvu savu labāko draugu
Kādā burvīgi saulainā rītā es pamostos ar savādu prieku, jo no savas guļamistabas dzirdu, ko virtuvē runā ģimene. Jau izdzirdot vārdu – dzīvnieki, mani pārņem prieka šermuļi. Ar milzu interesi es iebrāžos virtuvē un, pārtraucot pieaugušo sarunu, vaicāju:

– Ko mēs šodien darīsim? Vai kaut kur brauksim?

Mamma atbild, ka tepat netālu esot mini zooparks, uz kurieni vēloties mani aizvest. Milzīga prieka pārņemts, paķeru keponu un saucu: – Varam nu braukt!
Te nu mamma smejas un jautā, vai es esot galīgi aizmirsis par saviem zvēriem? Ak, trakums! Emociju virpulī tiešām esmu aizmirsis savu dzīvnieku un putnu saimi! Skriešus steidzu visus pabarot. Šorīt laika nav daudz.

Kad atgriežos no kūts pagalmā, tur jau rūc mašīna. Iznāk brālis un mudina sēsties iekšā. Laiks braukt. Paķeru telefonu, jo gribēšu taču pafotografēt sastaptos zoodārza iemītniekus. Iesēdušies autiņā, ieslēdzam džīpī, lai zinātu, kur braukt. Kad mašīna noripojusi kādus trīsdesmit kilometrus, esam spiesti apstāties. Priekšā burbuļo neliela, bet dziļa tērce, kurai pāri tikt ar mašīnu nav iespējams. Ja nu vienīgi ar traktoru… Izrādās, esam izvēlējušies nepareizu piebraucamo ceļu. Kaut kur esot apvedceļš. Līdz mini zoo ir tikai viens kilometrs… Ko es? Es taču nevaru nociesties un brienu ūdenī iekšā! Vasaras laikā taču nebūs tik vēss – vismaz tā man šķiet. Iebrienu līdz potītēm un secinu, ka ūdens ir stindzinoši auksts! Tomēr brienu… un pārbrienu! Pa to laiku mamma ar brāli atraduši mazu tiltiņu, pār kuru var tikt pāri. Es to uztraukumā nepamanīju.
Ieejot zoodārzā, uzreiz ieraugu daudz zvēru. Pretī nāk arī šīs vietas saimnieks. Viņš plati smaida – mēs esam pirmie apmeklētāji šodien. Nopērkam biļeti, samaksājam par dzīvnieku barības trauku un dodamies iekšā aplokā pie kaziņām. Precīzāk sakot, pie pundurkaziņām. Pretī nāk kāds pavisam mazs kazlēņiņš. Viņš pienāk pie manis, tad seko man līdzi visur, kur aplokā pārvietojos. To ievēro arī zoodārza saimnieks, bet es paņemu mazo kazlēnu klēpī un lūdzu mammu mani ar šo mīlīgo radībiņu nobildēt.

– Vai tev ir kāda saistība ar dzīvniekiem? – saimnieks, visu redzēdams, jautā.

Atbildu, ka man ir gan truši, gan dažādi putni. Mums ar saimnieku atrodas kopīgs temats – dzīvnieki. Un tad… Tad viņš piedāvā man šo kazlēnu adoptēt! Uzreiz gan nopietni iztaujā mani un mammu, jo grib būt drošs, ka mēs spēsim par pundurāzīti rūpēties. Jāatzīst, ka mamma brīdi apsver šo soli, bet tad – piekrīt! Vēl staigājam pa zoodārzu un apskatām citus tur esošos dzīvniekus. Bet nu laiks iet aplokā pēc sava kazlēna.

To kilometru līdz mašīnai es savu āzīti nesu klēpī. Viņš raud, un es arī raudu… Bet tās jau prieka asaras. Es nespēju savu prieku aptvert, tam noticēt! Mums mājas pagalms ir iežogots, un, kad atbraucam, kazlēnu palaižu paskraidīt. Mazais āzītis droši ganās pagalmā, tomēr visu laiku uzmana, vai esmu blakus. Viņam vajag manu klātbūtni. Tajā dienā es ieguvu uzticamu un ļoti labu draugu.
***
Ar to arī mūsu stāsts nu galā. Sirsnīgi atsveicināmies, neviļus apkampjamies. Priecājamies un jau drusku ilgojamies, skumstam. Mājupceļā, uzbraucot Dullā Daukas taku kalnā, aizraujas elpa: pavasaris saplaucis par pāris stundām zaļāks.