Tiesa, šis stāsts izvērtās citādāks, nekā filmas autori bija plānojuši, citastarp arī uzdodot jautājumu, uz kuru pagaidām neviens nespēj atbildēt, – vai un kad mēs piedzīvosim brīdi, kad “Rail Baltica” savienos Baltiju ar pārējo Eiropu...
– Pagājušajā nedēļā notika filmas pirmizrāde. Kādas ir sajūtas?
– Ir patīkami, ka šis sešu gadu garais darbs ir noslēdzies. Nenoliedzami, tas priekš dokumentālā kino ir ļoti daudz! Tiesa, mūsu gadījumā nebija jēgas steigties, jo vispirms uznāca kovids, tad sākās Krievijas karš Ukrainā, un tas viss šo projektu ļoti mainīja. Labi ir arī tas, ka mēs neko nesasteidzām, jo tagad filma ir pilnīgi citādāka, tajā ir apkopots daudz vairāk stāstu un faktu. Tas viss filmai iedeva padziļinātāku vērtību un, veidojot to, mēs ar Inesi [pētniece Inese Braže, – U.G.] varējām aiziet plašākās tēmās, kas deva iespēju spēlēties.
– Filmas nosaukumā likts “Nord Express”, taču pašā filmā par to netiek stāstīts. Kāpēc tā?
– Atgādināšu, ka “Nord Express” ir vēsturiskās dzelzceļa līnijas nosaukums, kas līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā savienoja Rīgu ar citām Eiropas metropolēm. Tiesa, kad sākām strādāt pie filmas, ideju stāstīt par “Rail Baltica” kā “Nord Express” turpinājumu atmetām visai ātri, un vēsturiskās dzelzceļa līnijas nosaukums patiešām palika kā vēsturiska atsauce uz faktu, ka savulaik tiešām ir bijis šāds dzelzceļa savienojums. Tāpat tobrīd šķita, ka topošais “Rail Baltica” savā ziņā varētu būt ziemeļu ekspresis, kas varbūt kādreiz savienos Eiropu ar Somiju un varbūt arī visu Skandināviju … Bet beigu beigās viss izvērtās pilnīgi citādāk.
– Kas īsti jūs piesaistīja šim stāstam?
– Brīdī, kad saņēmu piedāvājumu veidot filmu, vēl skaitījos jaunais režisors, kurš pamazām transformējas uz profesionālu režisoru, un tas vienmēr ir ļoti sarežģīts posms, jo tev kā jaunajam režisoram vēl īsti neuzticas. Brīdī, kad producents Gints Grūbe un “Mistrus Media” man piedāvāja taisīt filmu par “Rail Baltica”, šī tēma vēl nebija kļuvusi par manu sirdslietu, kurā es būtu iedziļinājies un gatavs tā uzreiz mesties tajā iekšā.
Protams, kā pilsonis biju par “Rail Baltica” projektu lasījis un kaut ko zināju, taču pētīt šo tēmu gan nebiju plānojis. Taču sapratu, ka, būdams jaunais režisors, lielajām studijām atteikt nevar, jo otra iespēja diez vai tiks dota, turklāt sapratu arī to, ka man ir jāizmēģina dažādi žanri, paņēmieni un stilistikas. Tāpēc šo filmu centos taisīt mazliet citādāku – gan lai kaut ko pats profesionāli iemācītos, gan lai savu daiļradi padarītu pievilcīgāku un interesantāku citiem.
Šo sešu gadu laikā projekts man kļuva patiešām mīļš un sirdij tuvs; tāpat sāku apjaust, ka mēs patiesībā filmā fiksējam mūsu reģionam – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – ļoti nozīmīgu laiku, kas pozitīvā nozīmē varētu izmainīt mūsu reģionu; protams, tas varētu mainīt arī negatīvā nozīmē.
– Tikai, šķiet, vairs nav pasakāms, kad tad notiks…
– Domāju, ka atkāpšanās ceļa mums īsti nav – dzelzceļš būs jāuzbūvē –, turklāt jau ir iztērēts ļoti daudz no Eiropas piešķirtās naudas. To arī teica projekta koordinatore Eiropas Komisijā – jums vairs nav variantu, atkāpšanās ceļa vairs nav! Otrs absurds: nez kāpēc projekta sabiedrisko attiecību pārstāvji – vai tas būtu nacionālais projekta ieviesējs Latvijā uzņēmums “Eiropas Dzelzceļa līnijas” vai kopējais projekta ieviesējs Baltijas valstu kopuzņēmums AS “RB Rail” – visur minēja ātrākus ieviešanas termiņus, nekā bija noteikusi Eiropas Komisija – 2030. gadu, nevis 2024. vai 2026. gadu. Nezinu, kāpēc tika minētas tādas muļķības un kāpēc tika izdomāts plātīties ar termiņu, kas ir absolūti nereāls un nevajadzīgs! Ja līgumā ir noteikts termiņš – 2030. gads –, tad arī dari! Ja 2018. gadā būtu ticis minēts šis termiņš, žurnālisti un cilvēki liktos mierā: jums ir laiks, jūs būvējat. Domāju, ka tad arī nebūtu tikuši pieņemti daudzi nevajadzīgi un sasteigti lēmumi un būtu laiks visu izdomāt un saplānot. (Domā.)
Tagad mani satrauc tās lielās izmaksas, par kurām nav skaidrības ne Eiropas Komisijai, ne arī mūsu valdībai, – ne tas, cik naudas vēl vajadzēs ieguldīt, ne arī tas, kur mēs to ņemsim. Eiropa ir pateikusi, ka ir tik naudas, cik ir, un tā domāta pamattrasei. Savukārt mēs esam sākuši būvēt cilpu uz Rīgu, pārbūvēt Centrālo staciju un atzaru uz Rīgas lidostu, kas neietilpst pamattrasē. Ticu, ka mēs to trasi uzbūvēsim, taču man gribas vilkt paralēles ar ļoti simbolisko “tiltu uz nekurieni”, kas atrodas, šķiet, kaut kur pie Tukuma.
– Vēl jau tas ir stāsts par visu triju Baltijas valstu sadarbību un nacionālo drošību, kas nav mazsvarīgi.
– Kā filmā teica Baiba Rubesa, beidzot visām trim Baltijas valstīm bija iespēja apvienoties un izdarīt kaut ko labu. Tā vietā mēs tagad plūcamies katrs par savu, katrs cenšas iegūt sev lielāko labumu un neiedomājas, kā tas ietekmē projekta attīstību. Tāpēc, manuprāt, labi ir tas, ka Eiropas Komisija dod mums iespēju šo projektu būvēt, jo tas radīs veselu paaudzi ar profesionāļiem, jauniem, talantīgiem cilvēkiem; viņi to dzelzceļu pārvaldīs, tur būs darbavietas…
Nav jau noslēpums, ka Ķīna bija solījusi pati uzbūvēt visu šo dzelzceļu, izmantojot savus speciālistus, un absurdākais bija tas, ka viņi bija gatavi izīrēt mums stacijas. Runājot par būves nacionālo drošību – nedod Dievs, kaut ko atdot Ķīnai, kas kaut ko sāktu ietekmēt! Starp citu, arī Latvijā iepirkumu komisijā bija pieteikušies gan ķīnieši, gan kāds Turcijas uzņēmums, kurš, kā izrādās, bija saistīts ar Krieviju, bet Valsts drošības dienests ātri vien viņus atsijāja.
– Dažas epizodes filmā tiešām nedaudz atgādina trilleri, vismaz noskaņu ziņā. Kādā brīdī jums nebija bail par savu drošību?
– Šeit nē, bet esmu taisījis filmas par radikālajiem islāmistiem, kas no Latvijas brauc karot uz islāma zemēm, un par latviešiem, kuri 2016. gadā brauca karot uz Donbasu pie Krievijas separātistiem. Esmu bijis gan tur, gan Gazā, gan Irākā, tāpēc salīdzinājumā ar tur piedzīvoto šis ir tāds mierīgs, glancēts projekts ar kafiju siltās telpās. (Smejas.) Protams, tas nemazina projekta aktualitāti, un neslēpšu, ka sākumā man bija bažas par korupciju, jo nav jau noslēpums, kā mēdz izpausties ģimenes saites attiecībā uz milzīgiem iepirkumiem. Taču labā lieta šim projektam ir milzīgā sadrumstalotā pārvaldība, ka nav iespējams katrā uzņēmumā ielikt sev lojālu cilvēku. Iespējams, arī tas ir iemesls, kāpēc kaut kur kaut kas kavējas.
Esmu runājis ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāju Andri Kulbergu, un arī viņš atzina, ka, izejot cauri visai dokumentācijai, atklāta korupcija nekur nav atrasta un ka vienīgais nedaudz aizdomīgais šķietot projekts par Rīgas atzaru un to, kurš to bīdīja. Arī mēs, filmas veidotāji, neesam sajutuši, ka būtu bijušas tādas problēmas. Domāju, ka nu jau arī Eiropa ir kļuvusi gudrāka ar šā reģiona valstīm un zina, ka nevar naudu mētāt pa labi un pa kreisi. Nedomāju arī, ka parlamentārās izmeklēšanas komisija atklās vienu vainīgo, drīzāk atklās kādus dīvainus lēmumus vai haosu lēmumu pieņemšanā.
– Kas bija pats trakākais vai negaidītākais, ko jūs atklājāt, veidojot šo filmu?
– Patiesībā tas ir baigi sarežģīts jautājums. (Smaida.) Laikam jau tas, ka viss pēdējā gada laikā sāka jukt un brukt un ka sāka līst ārā tās problēmas. Jo līdz šim, ejot cauri projektam, parādījās tikai it kā sīkumi – nesakrita termiņi, kaut kam bija vajadzīgs lielāks finansējums, kaut kas kavējās, bet nebija nekas ar vērienu. Un tad pēkšņi šogad viss sāka velties pāri galvai, un mums, filmas veidotājiem, bija pārsteigums un neizpratne: kā, pēkšņi viss apstāsies? Kas notiks, un cik slikti patiesībā ir?!
Ne velti filmas beigās ir epizode, kur preses konferencē pie Valsts prezidenta jautājām, kas notiek ar šo projektu, jo satraukumam bija liels pamats. Protams, prezidents, kā jau valsts ierēdnis, teica, ka satraukumam nav pamata… Un es viņam piekrītu, jo, ļaujoties panikai, šis projekts var ātri pašķīst, un visiem ātri ir jāsavācas. Jautājums tikai – kāpēc jūs to nedarījāt pirms četriem gadiem, kad paniku par notiekošo cēla darbinieki? Tā ļoti sazarotā atbildība arī ir veicinājusi to, ka tagad nezinām, no kā prasīt atbildību par to, ka pašlaik projekts knapi turas kopā…
– Vai jūs atradāt atbildi uz jautājumu, kur īsti palika Baltijas valstu vienotība?
– Man liekas, ka “Baltijas ceļā”, jo faktiski tā bija pēdējā reize, kad bijām vienoti. (Ironiski smaida.) To ļoti labi intervijā pateica Dainis Īvāns – ka pašlaik cilvēkiem ļoti pietrūkst vēlmes ziedoties augstāka mērķa vārdā. Nezinu, vai nu mēs vairs neredzam mērķi, vai arī, iespējams, esam pārāk aizņemti ar labuma gūšanu sev… Man ir grūti pateikt, kur ir tā problēma. Neesmu “Baltijas ceļu” piedzīvojis, jo toreiz, kad tas notika, man bija trīs gadi, tāpēc nevaru atsaukties uz lietām, kuras nezinu. Taču jūtu, ka šajā projektā pietrūkst vienotības. Katrs taču var atteikties no kādiem saviem principiem, ierobežojumiem.
Es saprotu, ka lietuviešiem ir savs dzelzceļš, kas ir svarīgs nacionālajai drošībai. Lieliski, mēs to respektēsim, bet – saņemsimies un kopā uzbūvēsim to dzelzceļu, un pēc tam jūs varat tur likt, kādus drošības standartus gribat! Tagad ir tā, ka katrs cīnās par sevi. Bet varbūt kādā kopsavilkumā varam ierakstīt, ka mēs to varētu darīt kopīgi, un viss notiktu raitāk?
– Kam būtu jānotiek, lai mēs atkal būtu vienoti?
– Labs jautājums. Varbūt jānomainās vairākām paaudzēm, lai tēvi nevilktu partijā iekšā dēlus? Ir jānāk jauniem, izglītotiem profesionāļiem. Skaidrs, ka politika arī ir kompromisu māksla, kurā laiku palaikam kādam ir jāpiekāpjas. Bet man liekas, ja būs tādi līderi, kas būs gatavi uzņemties risku, tad, pat ja viņi kļūdās, mēs kaut ko paveiksim. Šajā gadījumā tas ir tas, kā pietrūkst “Rail Baltica” – neviens neuzņemas risku un atbildību. Varbūt viņi cer, ka Eiropa uzņemsies atbildību? Ja visu laiku kaut kur fonā ir mamma un tētis, tad kāpēc par kaut ko uztraukties? Tikai jāatceras, ka Eiropa ir skaidri pateikusi: naudas ir tik, cik ir, mēs jums to dosim, bet jums pašiem jātiek galā. Man tikai negribētos, lai šā projekta izmaksas būtu finansiāls slogs nākamajām paaudzēm – tas būtu netaisnīgi.
– Jūs vēl sekojat līdzi tam, kas notiek ar šo projektu?
– Nosacīti. Kā pilsonim man šis projekts būs aktuāls, un es tam sekošu līdzi, bet profesionāli man šķiet, ka ir vērts pārslēgties un izmēģināt spēkus citā tēmā un stilistikā. Tas bija interesants piedzīvojums. Ja kāds gribēs filmas otro daļu, par to varam parunāt, bet varbūt tas būtu jādara kādam citam. Tā gan būs pilnīgi citādāka filma, bet varbūt labi, ka notiek laikmeta fiksācija.
– Filmas beigās teicāt: ceru, ka es ar saviem bērniem uz Eiropu varēšu aizbraukt ar vilcienu. Jūs ticat, ka tāds brīdis pienāks?
– Man liekas, ka mums atkāpšanās ceļa nav un ka pamattrasei ir jābūt gatavai līdz 2030. gadam, citādi būs baigās nepatikšanas. Esmu piesardzīgs optimists un domāju, ka atlikušajos piecos gados tas ir izdarāms, atceroties, ko runājām par mobilizēšanos, ziedošanos un savstarpēju vienošanos. Tās ir nostalģiskas atmiņas, jo es visu mūžu esmu braukājis ar vilcienu – esmu dzīvojis Saulkrastos un Jūrmalā, tagad dzīvoju Cēsīs, un man šķiet, ka dzelzceļš ir labākais transporta veids, kāds ir izdomāts. Braucot vilcienā, var lasīt vai strādāt, pat neskatoties uz to, cik pie mums tie vilcieni ir veci. Ņemot vērā klimata pārmaiņas, nākotnē noteikti tas būs ekoloģiskāks pārvietošanās līdzeklis nekā lidmašīnas vai personīgās automašīnas. Un, ja uz Berlīni vai Portugāli es varu aizbraukt ar vilcienu, zinot, ka tas būs veselīgāk dabai, tad dzelzceļš būs vislabākā izvēle.