“Helovīns nav attaisnojums visatļautībai”

Pēc Dārtas teiktā, Helovīna vakarā durvis un logi apmētāti ar olām, bet dzīvojamās ēkas koridorā iemestas petardes. “Vai kāds vispār aizdomājas, ka šajā ēkā dzīvo cilvēki, tostarp arī vecāka gadagājuma cilvēki?! Cilvēki, kuriem nav jābaidās par savu drošību savās mājās! Kas būtu noticis, ja tajā brīdī kāds atrastos koridorā? Vai tiešām jānotiek nelaimei, lai kāds saprastu savas rīcības sekas?!” viņa jautā.

Sieviete vēršas tieši pie vecākiem: “Helovīns nav attaisnojums visatļautībai! Bērnu palaidnības ir viena lieta, bet sveša īpašuma apķēzīšana un petaržu mešana dzīvojamā ēkā ir pavisam kas cits.”

Viņa norāda, ka vainīgie ir zināmi un lieta netiks atstāta novārtā: “Personas, kuras pie notikušā ir vainojamas, ir zināmas. Iesniegumi policijai jau ir uzrakstīti, un šis jautājums netiks atstāts bez ievērības. Lai neviens pat neiedomājas, ka viss tiks vienkārši aizmirsts un paliks bez sekām. Šoreiz būs ļoti lielas ziepes, jo šāda rīcība vairs nav pieļaujama!”

Ieraksta noslēgumā Dārta aicina: “Vecāki, parunājiet ar saviem bērniem un iemāciet viņiem cienīt citus cilvēkus, viņu mājas un drošību! Helovīns ir vienu vakaru gadā, bet atbildība par savu rīcību nekur nepazūd!”

“Šie jau vairs nav joki”

Lielākā daļa komentētāju Dārtas sašutumam piekrīt. Gaļina Gruziņa atbalsta vēršanos policijā: “Ļoti pareizi darījāt, ka uzrakstījāt iesniegumu policijai. Šie jau vairs nav joki, bet gan sveša īpašuma bojāšana. Ja nepilngadīgiem bērniem nemāk ieskaidrot, ko drīkst un ko nē, lai vecāki maksā soda naudu par “mīļo bērniņu” izklaidēm. Ja “mīļie bērniņi” piegružojuši kādas mājas apkārtni, tad lai to satīra.”

Sarmīte Jurševica uzsver, ka runa nav par svētku aizliegšanu: “Šoreiz jau nav runa kādam aizliegt svinēt savus svētkus, bet audzināt bērnus normāli uzvesties ārpus sava dzīvokļa durvīm. Cienīt citus cilvēkus un viņu personīgo un arī sabiedrisko īpašumu.”

Arī Aija Locmele atzīst, ka sestdienas vakars bijis nepatīkams: “Man arī sestdienas vakarā vairākas reizes bija vēlēšanās... kaut varētu izsaukt policiju, kārtības uzraugus. Varbūt pietiek! Vecāki! Nopērciet saviem bērniem konfektes! Un iemāciet, ka diedelēšana – skaļa, bļaustīga – ir apkaunojoša.”

Spodra Kalniņa notikušo vērtē kā plašākas problēmas pazīmi: “Skumji. Bērniem sen vairs nav izpratnes, kas ir joks, izjokošana un ka tā atšķiras no noziedzīgiem pārkāpumiem. Kur palika ētikas un baltās stundas skolās? Te nu mēs esam ar visiem Simpsoniem un Adamsu ģimenēm...”

Svešas tradīcijas un petardes veikalos

Vairāki komentētāji apšauba pašu Helovīna svinēšanas tradīciju Latvijā. Indra Rozuka jautā: “Kāpēc bērniem jāstaigā apkārt ar svešām paražām un jāklančo konfektes ar “nezināmu” pildījumu? [..] Mājās vajag ēst zināmas lietas. Varbūt šis ir brīdinājums gan bērniem, gan pirmkārt – vecākiem.”

Vizma Safronova norāda, ka nav jābrīnās, jo bērnus Helovīnu svinēt māca jau bērnudārzā. Savukārt Inese Šmite atgādina par latviešu tradīcijām: “Tāpēc, ka mēs par saviem svētkiem klusējam un nestāstām, kā jāuzvedas. Tagad no Miķeļiem līdz Mārtiņiem ir veļu laiks, un katrs var aizdegt sveci aizgājēju piemiņai.”

Kāda komentētāja vērš uzmanību uz to, kā bērni vispār tiek pie pirotehnikas: “Cik cilvēku, tik viedokļu. Bet varbūt sāksim ar to, lai beidz tirgot petardes nepilngadīgām personām Madlienā. Vairākas reizes esmu pieķērusi, ka Madlienas mazajos veikaliņos tās tirgo visāda vecuma bērniem.”

Inguna Sturniece norāda, ka “medaļai ir arī otra puse”, apgalvojot, ka Ogrē bērniem dotas konfektes ar adatām.