Ar muldēšanu iet visādi, ja kūtrām galvām nav iemācīts padoms: runā, ko domā, domā, ko runā! Gana daudz pamācību latvju sakāmvārdos, bet, ja skolā tikai bikses deldētas, arī pats par sevi saprotamais gar ausīm paskrien nemanāmi. Ar to čalošanu no augstu amatpersonu mutēm bēdīgi. Piemēram, kad «Progresīvo» vēlēšanu listē startēja Kaspars Briškens, ieslavēšanas automāts galvoja, ka «ārkārtīgi spējīgs kandidāts». Komentētāji vēstī, ka pēc sajūtām izcili iezīmējas tikai viena personas publiskā šķautne – prasme locīt vārdus, berot tos kā no ložmetēja savādā progresistu valodā, kurā nav nekādas saturiskas jēgas. Acīs krīt vienīgais – izklausīties gudri, moderni, lai doma nav tik viegli atminama. Vienkāršā ļaužu valodā satiksmes regresīvi progresīvais ministrs atklājies kā tukšmuldētājs, no kura neko prātīgu neviens vairs negaida, it īpaši, ja kungs vēl cenšas attaisnot jauno vilcienu pārgudro «disfunkcionalitāti». Var jau teikt, ka Briškenam varbūt neveiksmes krekls mugurā, bet līdzīgas likstas apciemo tieši tos, kuri tās pelnījuši. Komunikācijas impotence pārņēmusi lielu daļu jēgpilnās un brālīgās partnerkoalīcijas biedru. Lai iemācītos runāt, cilvēkam pietiek pāris gadu, bet, lai iemācītos aplami nebrūķēt muti, dažkārt mūžs par īsu. 

Paskāla teicienu – ja gribat, lai par jums runā labu, nerunājiet labu paši par sevi – prasās papildināt ar to, ka, ja negribat, lai par jums runā sliktu, nerunājiet sliktu par citiem. Šajā ziņā par augstprātīgu «domu gigantu» un līderi kļuvis Saeimas «Jaunās Vienotības» (JV) frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics. Par parakstu vākšanas iznākumu šis politikānis izmuldējies pagalam viszinīgi un cilvēkus aizskaroši: «Sabiedrība nepavilkās uz bezatbildīgu politiķu provokācijām, notika tas, kam bija jānotiek, likums stāsies spēkā.» Nepavilkās? Ei, valodas kalēj, kas tā par vilkšanos? Partijnieka kungs nekautrējās arī pamoralizēt, ka parakstu vākšana izmaksājusi vairāk par miljonu eiro. Skaidri redzams nožēlojams labas skolas trūkums, citādi vismaz iz pašu latvju tautas dzīlēm būtu pamanījis politiķim (Jurēvicu par tādu gan neklātos saukt) tik nepieciešamo un vienkārši zināmo: «Neizrunā visu, ko zini, bet zini visu, ko izrunā!» No Jurēvica neatpaliek arī tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, attiecīgi ierādot vietu neattīstītajai sabiedrības daļai, kas nedomā kā ministre domā, ja domā! Ne par matu labāks neliekas arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, piekopjot demagoģijai raksturīgās manieres. Piemēram, ar no zila gaisa rautu apgalvojumu, kas izrauts no konteksta, aizmiglojot jēgu un kopsakaru: «Ja kāds likumprojekts vai likums būtu svarīgs cilvēkam, tad nav šaubu, ka viņš ietu un parakstītu ierosinājumu.» Nav šaubu? To vēl nevajadzēja apzvērēt pie bikts?

Pagalam apriebies (atvainojiet!) politiķu, amatpersonu gluži no galvas iekaltais: viss ir procesā, mēs pie tā strādājam, lai varam iet uz priekšu… Pat tagad, kad Mežciemā kāds godavīrs, pamanot nežēlīgu vardarbību, izsaucis Valsts policiju, bet tā vilkusies uz notikuma vietu 44 minūtes! Policijas šefam Rukam pat pēc nesenās pusaudža slepkavības Slokā piktas frāzes birst kā no grāmatas: bērni sakāvušies, manuprāt (?), mēs pa to strādājam, neviens nav iejaucies, tāda ir sabiedrība, policija nevar būt uz svilpiena klāt pēc minūtes! Atkal vainīgi visi, tikai ne policija – a priori! Bet iz tautas gudrības lādes pamācība kā 2x2: «Sper kāju – apskaties, teic vārdu – apdomā!» 

Nez vai JV pati saprot, ka partijā Pietuka Krustiņa un Švauksta raksturi apvienojušies vienā – Krišjāņa Kariņa varoņtēlā. Pacietīgi un lecīgi lolota komēdija un traģikomēdija nu ir beidzot vienuviet. Kariņš kā ārlietu ministrs, iespējams, ņēmis vērā kritiku par izšķērdīgajiem starptautiskajiem lidojumiem, jo – kur gan raut tādus kapitālus? Tālab ārlietu ministrs pabraukā pa tuvākām «ārzemēm» – pa Vidzemi, Zemgali, Latgali, Kurzemi. Vismaz lētāk! Bet uz žurnālistu jautājumu par saistību ar Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņu atbild ar labi iestudēto un plati atvāzto smaidu: «Jebkura darbība saistīta ar kādām vēlēšanām!» Un mēs naivi domājām, ka ik solis saistīts ar valsts! interesēm. Nobeigumam atkal itin vietā prātojums no bezgalīgā atziņu klāsta: «Nav labi, ja cilvēkam trūkst prāta, lai atrastu īstos vārdus, vai veselā saprāta, lai paklusētu.»