Guntis: – Vienojāmies, ka demokrātisko vektoru lauks sašaurinās. Strauji pieaug vienīgo un pareizo uzskatu paudēju neiecietība vienam pret otru. Arī pret tiem, kam patīk ģimeniskais, kas patieso vērtību apziņā nevar pieņemt – ne varavīksnes privatizāciju, ne pašu latviešu gadu simteņu saknēs nostiprināto vērtību kropļošanu, stambulizāciju, ne miglainu eiropeisko vērtību nekorektu glorificēšanu.. Toreiz bijām nobažījušies, ka demokrāti vārdos kļūst par demokrātijas noliedzējiem darbos, un šoreiz nav citādāk. Diktatūras draudi nāk ne no tiem, kurus apsaukā par diktatoriem, bet no tiem, kas piesavinās demokrātiju sev, saviem radiem – dēliem, šoferu dēliem un veselai varzai valstisku un nevalstisku liekēžu. «Demokrāti» no liberāļu aprindām par demokrātiju atsakās runāt…

Andris: – Jo kas tad tiem jāatzīst?

Guntis: – Tad jāatzīst, ka viņiem nav vajadzīga tautvaldība, jo ne ar pušplēstu vārdu neviens neieminas par tautas nobalsošanas ierosināšanas atjaunošanu valstī. Tautvaldība viņiem ir bīstama: ja nu referendumā nobalso par īstās, dabiskās ģimenes modeli, kuru tā cenšas staipīt, piemēram, «Jaunā Vienotība» (JV), regresīvie «Progresīvie» un jau arī kreisie «Progresīvie» (PRO), kas, stilā paši būdami labi putinisti, citus izmēda par kremļa politikas staipītājiem un atsakās referenduma ierosināšanas slieksni nolaist 10 reižu zemāk, jo, ja nu referendumā nobalso pret Stambulas konvenciju vai citām nelatviskām geķībām, nevarēs vairs demagoģiski slēpties aiz demokrātijas, kura savu vairākuma vārdu būs teikusi nepārsūdzami.

Andris: – Daudz esam sprieduši par partijām (faktiski savtīgu interešu grupām). Maigākais šīs pseidodemokrātijas apzīmējums varētu būtu partokrātija (tulkojumā no latīņu valodas – partiju vara). Tu šai ziņā esi nesaudzīgāks un nereti soctīklos izsakies valdošajiem pavisam neglaimojoši… Un kāda šobrīd ir partiju finansēšana (no mūsu kabatām), kur mēs apmaksājam arī tās partijas, kas nekautrējas vērsties pret mūsu valsti Latviju?

Guntis: – Nu, kad Kariņš ar Levitu redzēja, kā JV partija bankrotē, jo ļoti maz bija uzņēmēju un pilsoņu, kas gribēja šai partijai ziedot, tad izdomāja, ka partijas var taču finansēt pa tiešo no tautas maka. Tagad partiju finansējums pārsniedz 6  miljonus gadā un JV tas jau ir 1,2 miljoni gadā. Jaunajam JV pārcentīgajam censonim Jurēvicam acis spīd, un tamdēļ viņš darīs visu, ko saimnieki liks, nevis tauta novēlēs.

Andris: – Cik spilgta komunistiskā atmiņa jeb kreisi orientētajiem tā citāda nemaz nevar būt! Padomju Latvijā vēl Atmodas sākumā, kad parādījās pirmās latvju demonstrācijas 1987. gada 14. jūnijā no Bastejkalna uz Brīvības pieminekli, 1987. gada 23. augustā pie Brīvības pieminekļa, kur protestētājus izklīdināja čekisti, miliči, – komunistiem pakalpīgie mediji daudzbalsīgi skandēja vienu un to pašu meldiņu, ka tas ir ārzemju spiegu, aģentu provocēts darbs. Tieši kā tagad. Pietika publiski parādīties un izteikties cienījamajam JRT režisoram Alvim Hermanim par ideju mainīt vēlēšanu likumu no partiju sarakstiem uz individuāliem kandidātiem, pretiniekiem birka gatava kā māja: Alvis Hermanis – krievijas specdienestu aģents! Ja Atmodas laikā bija inteliģence, žurnālisti, tagad to vairs nav. Ir, piemēram, žurnāls «IR», «Kultūršoks», kam ar kultūru nav ne mazākā sakara, vien palicis demagoģiskais šoks, ar ko pēc pasūtījuma grauzt, ķengāt Hermani, Helmani un visus, kas ir pret «zilās liberāļu» jūras negantajiem sērfotājiem. Dzejnieki, rakstnieki (ne visi) – ne kā toreiz Atmodā kopā ar tautu, bet tagad daži tinas, pinas gluži pretējās, arī varavīksnes krāsās. Kā to izskaidrot?

Guntis: – Redz, ikdienā tauta par politiku neinteresējas, jo ir svarīgākas lietas ģimenē… bērnu skološana, vecāku un pašu veselības problēmas, darba jautājumi un ikmēneša aldziņa, kas parasti visai knapa, it sevišķi lauku rajonos. Tautas virzošais spēks ir radošā inteliģence, kas spoži parādījās arī pie mums Atmodas laikā. Taču šobrīd «radošie» kļuvuši par savu iegribu un naudas kalpiem, ko sapratuši arī valdošie JV mafiozie spēki un dāsni tos atalgo par ciešo klusēšanu kā kādreiz dziļos padomijas laikos. Piedevām visi mutuļojošie pasūtījuma propagandas raksti un tauta lielāko tiesu klusa kā pelīte. Jā, Hermanis sacēlis vētru, bet, manuprāt, viņu nogremdēs, pieslēdzot gan tos pašus medijus, gan JV pārņemtos «orgānus»… Eiropā šie varianti pilnībā atstrādāti. Pret Helmani jau arī virmo diskreditēšanas pasākumi, ko katru dienu uztur JV angažēti runas sievas un puiši.

Andris: – Par sasodīto Stambulas konvenciju vēlos atsaukties uz ļoti cienījamu eksperti, juridisko zinātņu doktori Baibu Rudevsku. «Stambulas konvencijas slēptais mērķis ir ģimenes kā sabiedrības pamatšūnas noārdīšana, sākot ārdīt ģimeni no iekšpuses,» intervijā laikrakstam «Neatkarīgā Rīta Avīze» pauž zinātņu doktore, pretrunīgi vērtētā Stambulas konvencijas juridiskā atzinuma autore.

Viņa apgalvo, ka konvencijai ir divi mērķi. Pirmais ir plašākai publikai pasniegtais mērķis – cīņa pret vardarbību pret sievieti, bet otrs ir slēptais mērķis – ieviest Eiropas valstu tiesību sistēmās sociālā dzimuma jēdzienu jeb tā dēvēto gendera ideoloģiju. «Slēptais mērķis ir ģimenes kā sabiedrības pamatšūnas noārdīšana, sākot ārdīt ģimeni no iekšpuses. Sekas tam varētu būt briesmīgas. Mūsu paaudze, protams, nemainīs savu dzimumu – ne sociālo, ne bioloģisko, bet mūsu bērni var tikt pakļauti «gendera» ideoloģijai, un beigās viņi nesapratīs, kas viņi ir – sievietes vai vīrieši. Tādi cilvēki nespēs veidot ģimenes. Tā būs sabiedrības pamatu graušana…»

Guntis: – Nevar teikt, ka šīs līnijas bīdītājiem nav nekādu sekmju: partnerības institūts mums jau strādā, un pirmās divu bārdainu veču publiskās kāzas Nacionālās bibliotēkas korē ar tieslietu ministres Ineses Lībiņas-Egneres piedalīšanos jau nosvinētas. Tulkotāja Silvija Brice izsakās tēlaini un spēcīgi: «Labi, vēlreiz iebakstīs lapseņu pūznim. Man tā arī neviens neatbildēja, ko konkrēti Latvijai dod tā Stambulas konvencija un kāpēc tā ir tik svarīga. Kādā veidā tā pārspēj suverēnas valsts Krimināllikumu? Vai tā ir jāpieņem tikai tāpēc, ka Eiropas Savienība par visām varītēm grib to pieņemt? Tā pati ES, kuras svarīgākajās (jā, jā) valstīs – šo brīnumdarbīgo konvenciju pieņēmušās valstīs – patlaban dedzina, kauj, varo (daži ir varojuši meiteni nepietiekami ilgi, tāpēc nav tiesājami)? Leksim bedrē, leksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks?»

Baiba Rudevska: «Pirms brīža izlasīju interviju ar Inetu Ziemeli «Dienā». Spēju tikai šausmās saķert galvu, jo kaut ko TIK fundamentāli absurdu un nejēdzīgu neesmu lasījusi jau ļoti sen.» Cik «aizkustināti» šai lietā varam justies?

Andris: – Nekad par Ziemeli neesmu bijis augstās domās, bet Baibas Rudevskas atzinumi burtiski šokē: «Apgalvojums, ka Stambulas konvencija (SK) esot «daļa no Satversmes» un esot uzskatāma par konstitucionāla ranga normu, kas esot jāgroza ar kvalificēto balsu vairākumu. Tā ir vislielākā aplamība un absurds. Protams, šī konvencija (pagaidām) ir mūsu tiesību sistēmas sastāvdaļa un ietekmē Satversmes interpretāciju saskaņā ar tās 89. pantu, taču tā tas ir ar jebkuru Latvijai saistošu starptautisko līgumu, kas vismaz daļēji skar pamattiesību jomu. Latvijai kā suverēnai valstij piemīt līgumu slēgšanas brīvība, t. i., tiesības brīvi izvēlēties, kādus līgumus slēgt, ratificēt – un arī denonsēt, ar nosacījumu, ka denonsēšana atbilst paša līguma nosacījumiem vai Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 42. panta 2. daļai un 56. pantam. No kurienes Ziemeles kundze ir izrāvusi ideju, ka SK ir pielīdzināma Satversmes normām? Un, ja SK ir «konstitucionāla ranga norma», kurai piemērojams Satversmes 76. pants (par to, ka Satversmes grozīšanai ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums), tad kāpēc visi pārējie Saeimas ratificētie starptautiskie līgumi tādi nav? Arī Vīnes konvencija īpaši neizdala nekādus starptautiskus līgumus cilvēktiesību jomā, kurus nedrīkstētu denonsēt tāpat, kā citus līgumus. Tā ir pilnīga «iebraukšana auzās».

Visbeidzot, vissmieklīgākais ir tas, ka Ineta Ziemele šeit ir pati «iešāvusi sev kājā». Jo, pat pieņemot, ka SK ir kļuvusi par konstitucionāla ranga normu kopumu, tad par konstitucionālu ir atzīstams arī tās pašas SK 80. pants, kurš garantē valstīm iespēju denonsēt SK un nosaka procedūru, kā tas paziņojams Eiropas Padomes ģenerālsekretāram. Tātad iznāk, ka iespēja denonsēt SK ir Satversmes sastāvdaļa un ir noteikta Satversmē! Joprojām nevaru atjēgties pēc TIK absurda teksta izlasīšanas. It īpaši šokē tas, ka autore ir tiesību profesore un EST tiesnese… taču, ja tā padomā, šodienas Latvijā mani īpaši nekas vairs nešokē.»

Guntis: – SK domāta, lai jauktu vecāku un bērnu prātus! Bet tās pašas konvencijas paskaidrojošās daļas 53. punktā melns uz balta: «Noteiktas personu grupas var piedzīvot diskrimināciju dzimuma identitātes dēļ, kas nozīmē, ka dzimums, ar kuru persona sevi identificē, neatbilst dzimumam, kas tai piešķirts piedzimstot.» Ja cilvēks piedzimst ar fizisku novirzi, tad tur jāstrādā mediķiem, bet nevajag pārējos dzenāt acīmredzamu demagoģiju pavadā! «Delfi» jau raksta, ka šai lietai par ratifikācijas atsaukšanu pieslēgšoties prezidents un 24. oktobrī jau notikusi Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča tikšanās ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju Irēnu Kucinu. Kas tiek gatavots? Vai Eiroparlamenta deputātes, miljonāres Sandras Kalnietes FB publicētais uzsaukums «Tautieši, attopieties!» tēmēts mums? Kur mēs attapsimies? Un kur mums jāattopas?

Andris: – Kā tur ir ar tām NVO (nevalstiskās organizācijas), cik tās «nevalstiskas» un kā mūsu naudiņu ēd un apēd? Ministrs Viktors Valainis ierosināja likvidēt SIF, kas ir NVO barotnes no budžeta, attiecīgi no mums. Bet mute cik ātri atvērās, tik ātri aizvērās. Kā tur varētu būt? Tagad par mūsu naudu finansētās NVO masveidā un organizēti rīko demonstrācijas – PRO, «Mozaīkas», «Martas», LGBT+ pikantajā mērcē, redzam ūsainas sievietes, dūšīgus vīrus sievu tērpos un TĒVZEMĪTE GEJZEMĪTE. Tas ir tik nevainīgi, ka ar klapēm uz acīm mums jāaizstāv svētā Stambulas konvencija? Šīs ideoloģijas cauri sišanai tiek mobilizēti cilvēku un naudas resursi – ne jau no savām kabatām. Un atrakstīšanās labi ieeļļota, piemēram, par telefona uzturēšanu vien 1,3 miljoni…

Guntis: – Stambulas konvencijas 8. pants nosaka, ka dalībvalstis piešķir līdzekļus, tajā skaitā NVO, lai īstenotu konvencijā paredzētos mērķus. Nebrīnīsimies, ja SIF tagad dalīs tūkstošus tām NVO, kuras popularizē personas, kuras neatbilst dzimumam, kas tai piešķirts piedzimstot. Simptomātiski, ka SK jau 2016. gada 18. maijā parakstīja toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs no JV, un par sieviešu aizsardzību pret vardarbību divas valdības nemaz nerunāja, bet, kad to ratificēja esošā Saeima, nosaucot to kā galveno koalīcijas mērķi, tad iznira tā finanšu vērienīgā interese NVO un partijām no valsts budžeta.

SK paskaidrojošā ziņojuma 53. punktā viss ir uzrakstīts melns uz balta: «Noteiktas personu grupas var piedzīvot diskrimināciju dzimuma identitātes dēļ, kas nozīmē, ka dzimums, ar kuru persona sevi identificē, neatbilst dzimumam, kas tai piešķirts piedzimstot.» Bet liekulīgi skandina: mēs tikai pret vardarbību un konvencija arī…

Andris: – Tu budžeta lietas zini labi… Kā ar lielo budžetu? Vai nav skaisti, ka skandinātās rūpes par aizsardzību nolīdzināja ar 1,8 miljardu aizņēmumu, un lieta darīta! Nevis nopelnīja, ieekonomēja aizsardzībai, bet faktiski nošņāpa tai nost: visu nāksies atdot tik un tā. Turklāt neviens neiepīkstas, ka daudzinātie 5% aizsardzībai no IKP būtu lielāks ieguldījums, ja spētu to IKP saražot liekāku. Fiskālās disciplīnas padome beidzot vēlot valdībai lielākas ambīcijas taupot. Atvainojiet, vai taupīšana kāda ambīcija vai saprotama un nepieciešama vajadzība? Patīk vai nepatīk, bet, šķiet, valsts no ekonomiskā viedokļa jau izskatās bankrotējusi, ja, piemēram, aizņemtais jāatdod drīzākajā laikā. Grūti saprast, no kā tik ļoti pagurusi tā ietaupīšanas, birokrātijas mazināšanas darba grupa, kuras līderis Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs, kas saslavēja sevi ar veselām 28 sēdēm un nulles iznākumu. Tagad sīka grupas vadības rokāde: priekšnieks Kronbergs apmainījies vietām ar vietnieku Jāni Endziņu, kura skats liek jautāt, no kā viņš vairāk noguris – no birokrātijas mazināšanas vai tās imitācijas. Bet šķiet, ka lunkanā – ne šur, ne tur – poza gluži vai iedzimta.

Guntis: – Tā budžeta lieta ir vienkārša ņirgāšanās ne tik par mums, bet par mūsu bērniem un mazbērniem, uzkraujot neiedomājamas parādsaistības un to atmaksas, nekautrējoties no lielīšanās, ka mums vēl ir gana iespēju aizņemties, un parādi augs miljardos: 2025. gadā 20,5, 2026. gadā 22,7, 2027. gadā 25,2, 2028. gadā 26,7! Ar piebildi, ja tik gludi vēl ies, kā prognozēts. Nav noslēpums, «pilsētā runā», ka drīz atkal ieradīsies aizdevēji un pateiks, ko mums steidzami «prihvatizēt»... Biju klāt MK sēdē, kad Einārs Repše sastādīja 2003. gada bezdeficīta budžetu pusstundas laikā, nosakot no ministriju budžetiem samazināmo procentu…, un neviens valsts kantoris nebankrotēja.

Arī tagad bez lielām sāpēm varētu ministriju (ar pakļautām un pārraudzībā esošām iestādēm) budžetus samazināt par 10%. Nekas nenotiktu! Jā, varbūt vajadzētu iespringt un, iespējams, dažas ministrijas varētu un vajadzētu likvidēt, piemēram, Klimata un enerģētikas ministriju, bet dažas apvienot: piemēram, Ekonomikas ministriju ar Satiksmes ministriju. Noteikti varētu samazināt tos iepirkumus par 5–10%, tā sakot, krīzes apstākļos, un kopumā ietaupītos miljards vai vēl vairāk! Un ja vēl izredzētie atteiktos no prēmijām, piemaksām, sanāktu tik, cik Hosams Abu Meri teatrāli grasījās drukāt tos 300 miljonus. Bet nē! JV Siliņa pret to stāv un krīt aizgūtnēm. Bet Jāņa Endziņa iesēdināšana taupīšanas darba grupas vadībā ir tikai lēta rokāde. Jo, pirmkārt, Endziņš nekad nav strādājis ne valsts pārvaldē, ne īsti privātajā sektorā, otrkārt, viņa «priekšlikumus» izskatīs Siliņa un valdība, kurai tie neinteresēs un pavisam nebūs saistoši, par ko arī Endziņam būs maza bēda, jo atbildības nekādas.

Andris: – Mēs runājam it kā par dažādām sabiedriskām, valstiskām peripetijām, bet patiesībā par vienu – par izkurtējušu varu un aizvien vairāk rūkošu uzticību tai. Tagad, kad jābūt vienotiem kā nekad, tiekam šķelti kā nekad. Patiesībā nav tik svarīgs arī konvencijas liktenis. Jo jebkurā gadījumā – vai tā paliks, vai to denonsēs, vai prezidents to atgriezīs Saeimā cauri lūkošanai no pils vai ceriņu krūma, varas autoritāte būs teju pagalam.

Noslēgumā ļoti iederīga inteliģences īstās pārstāves, Silvijas Brices, balss: «Vārdu sakot, beidzot vēlos pajautāt. Visos tīklos tiek lauzti šķēpi un šķiestas dusmu asaras par Stambulas konvenciju. Jā, nē, par, pret. Tas ir kā kaut kāds importēts Laimes lācis, un, cik saprotu, šitādas konvencijas slauc naudu no valsts. Un papīrs ir/nav parakstīts. Iestājies – maksā, izstājies – atkal maksā. Kā par tām kājnieku mīnām. Tās pašu visugudrākās galvas lemj! Iestājamies! Izstājamies! Obligāti iestājamies! Smuki skan, atkal esam lielāki katoļi par kārtējo pāvestu! Vai kāds, lūdzu, varētu man īsi paskaidrot, ko mūsu valsts Kriminālkodekss nespēj tādu, ko spēj šī Sv. Konvencija? Kurš papīrs vispār spēj jebko apturēt, iekams nav atbraukusi policija, ja vien tā arī par lielu naudu nav iestājusies kādā konvencijā, piemēram, par vardarbības aizliegumu pret varmākām?»

Bet vienu sasodītā konvencija paceļ gaisos vareni: ne vairs ekonomika, ne izglītība, ne veselība, ne uzrāvienu – «visu frontei, visu konvencijai!». Paskat, inteliģences, darbaļaužu plakāti aizēno sauli!

Paldies tev par vaļsirdīgu sarunu un turēšanos uz viena, kopējā viļņa!

Guntis: – Abpusēji un uz drīzu redzēšanos atkal!