Ja kādam burkā ir lati...

AINĀRS ŠLESERS («Latvija pirmajā vietā»): 

«Savā laikā, kad tika atgūta Latvijas neatkarība, mums bija tā saucamie Latvijas rubļi, Einars Repše tos vēl parakstīja. Tad šos Latvijas rubļus varēja mainīt pret latiem, un principā katrs iedzīvotājs to varēja izdarīt. Pēc tam, mainot latus pret eiro, tika skaidri noteikts, ka... Arī šodien, ja kāds kaut kur atrod latus, viņš var iet uz banku un samainīt pret eiro. Ja kāda vecmāmiņa vai vectētiņš savā laikā kādā grāmatā, kādā lādē, kaut kur pagrabā, kādā burkā ir paslēpis latus, viņi var tos izvilkt... un viņu mazbērni, ja tos ir atraduši, var iet uz banku un samainīt.»

Saprašanas varbūt nav

KRIŠJĀNIS KARIŅŠ («Jaunā Vienotība»): 

«Militāristiem plāni ir. Galvenais mums, civilistiem un politiķiem, ir nevajadzīgi nejaukties tur, kur mums pašiem tās saprašanas varbūt līdz galam nav. Atbalstīsim, veltīsim tam naudu, uzdosim jautājumus, kā mēs darīsim un kā jūs rīkosieties vienā vai otrā gadījumā. Bet, sākot ar NATO virspavēlnieku, kurš sēž Briselē, caur virspavēlniecību, kas ir Latvijā, caur vienībām, kas ir Latvijā...

Tie plāni ir, tie ir izstrādāti, tie tagad tiek īstenoti, un, protams, tiem spēkiem ir jāpiepildās, arī Latvijai savi... teiksim, mums gaisa aizsardzība ir nopirkta vai līgumi ir parakstīti... Tagad tie tiek saražoti... tiks apmācīti, un tad tās vienības ieradīsies pie mums. Tātad Latvija dara savu, NATO dara savu, un mēs neesam vieni, un tas ir tas, kas nodrošina mūsu drošību.»

Par saprātu un Jūdas grašiem

JURIS VIĻUMS («Apvienotais saraksts»):

«Jau tagad ir skaidrs katram ar veselo saprātu apveltītajam vērotājam, arī Šlesera kungam, ka ar komerciālajiem pasažieru pārvadājumiem nebūs iespējams segt ne tā būvniecības, ne augstās uzturēšanas izmaksas. Ja nu vienīgi ārlietu ministrs gatavs no savas kabatas par vilciena biļeti uz Berlīni maksāt tikpat daudz, cik izmaksā lidojums privātā lidmašīnā.

(..) Mūsu valdības ļurkāšanās un atrunu meklēšana nu jau redzama katram. Esot vajadzīgi Eiropas kopīgie lēmumi, tie graudi palīdzot Āfrikai, mums gar tiem nav lielas daļas, mēs vispār tādi maziņi, un mums... nekas nav atkarīgs no mums, mēs neko nevaram ietekmēt. Turklāt iekrīt makā taču arī kāds eirocents.

Valdība, lūdzu, esiet uzmanīgi, lai tie nekļūst par tādiem 30 Jūdas grašiem.»

Krištopans pravieto

VILIS KRIŠTOPANS («Latvija pirmajā vietā»): 

«Nu un vēl... tad, kad es te runāju, jūs visi tādi izbrīnīti esiet. Es arī saprotu. Tāpēc, ka Kariņš te atnāca un pateica, ka nevis mēs sēžam mēslos, bet mēs sēžam uz zelta kaudzes. Un mediji sabiedriskie to pašu dziesmu turpina un stāsta visiem: «Jā, mēs sēžam uz zelta kaudzes!» Un būs tā, kā bija... tad, kad nomira Staļins – tauta raudāja, nomira Brežņevs – tauta raudāja. Kariņu neievēlēs Eiropas Parlamentā – tauta raudās. Šausmas, katastrofa Latvijā notikusi! Kā mēs bez Kariņa dzīvosim?

Un pēdējais. Es jums, valdošajiem, ne īpaši iesaku Streipa stilā smīkņāt par Donaldu Trampu, jo, kas zina, ka vēlāk nesanāk liet asaras.»

Smagi gan tie skolas gadi bijuši

DIDZIS ŠMITS («Apvienotais saraksts»): 

«Lasot ārlietu ministra ziņojumu, man bija tādas divas asociācijas, abas ar jaunību, bērnību saistītas. Pirmā bija tāda, kad skolas laikā bija obligātajā literatūrā jālasa «Zaļā zeme», es parasti aizmigu kaut kur starp 28. un 32. lapaspusi pie 7. tiltiņa. Šoreiz es saņēmos, izlasīju visu no pirmā vārda līdz pēdējam un vēl arī pārlasīju. Un tad man tāda otra asociācija ienāca prātā. Es, lasot to ziņojumu, kā saka, man sieva ienāca manā istabā un teica: «Klausies, ko tu pūt visu laiku?» Tādas nopūtas, ja... Tas man atgādināja – līdzīga nopūta bija manai fizikas skolotājai 8. klasē, kad viņa laboja kontroldarbu. Pasauca mani... un manu rakstīto, un teica: «Didzi, tas uzdevums nebija nemaz tik sarežģīts, ja tu būtu izdarījis vienu lietu korekti – korekti piefiksējis dotos lielumus. Tu vismaz divus esi izlaidis. Un no tā brīža viss tālākais risinājums par rezultātu... novest vienkārši nevar.»»

Avots: Latvijas Republikas 14. Saeimas sēde 2024. gada 25. janvārī