Nupat ir 25. marts. Atkal. Un šis datums nezudīs – tāpat kā nezudīs vēsturiskā atmiņa, piemiņa. Nezudīs, ja glabāsim, kopsim un uzticēsimies visu zināšanu mātei – atkārtošanai. Īstenojot slepeno operāciju «Krasta banga», ko uzsāka 1949. gada 25. martā, dažu dienu laikā PSRS komunistiskās okupācijas vara īstenoja otro (pirmā 1941. gada 14. jūnijā) Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju, kas tiešā veidā skāra līdz pat 44 000 cilvēku, no kuriem 11 000 bija bērni.
Vārdu «upuris» var attiecināt teju uz ikvienu Latvijas ģimeni, dzimtu. Vārds «komunistisks» šodienas izpratnē kļuvis par sinonīmu (līdzinieku) jēdzieniem – fašistisks, teroristisks, bandītisks, kas īsteno genocīdu, kura mērķis ir iznīcināt pēc piemeklētām nacionālām, etniskām, reliģiskām un citām pazīmēm. Kaut kas ir noslēdzies? Nē. Genocīds, deportācijas turpinās. Ukrainā liesmo netaisnīgs, šaušalīgs karš.
Faktu izzināšanai klājas vieglāk nekā vēstures klišejām, kuras laikmetu iespaidā ne vien raksta, bet mēdz arī pārrakstīt. Spilgtas liecības dod māksla, tajā skaitā skatuves māksla, bet arī tajā netrūkst interpretāciju. Šajā ziņā ļoti pamācoša bija mūsu pašu Jaunā Rīgas teātra izrāde «Vectēvs», kuras teksta autors pats Vilis Daudziņš, viņš arī mono lomas tēlotājs, režisors Alvis Hermanis. Labi atmiņā iegūlies Daudziņa skaidrojums, kas ir vēsture: tā ir miljoniem individuālo likteņu, no kuriem izvilkt kaut kādu neapstrīdamu vidējo spriedumu pagalam neiespējami. Tā ik katra indivīda personīga psihoanalīze dažādu laikmetu griežos. Kā pats Daudziņš paironizēja: lai to labāk saprastu, mazliet jāzina vēsture. Lai paliek psihoanalīze, bet par daudz ko liecina un pārliecina personiskā pieredze.
Vēstule uz bērza tās – nezināma autora dzejolis “Svešumā”. Vēstuli 24.05.1949. no nometinājuma vietas Tomskas apgabala Asinas rajonā nosūtījusi Gaida Eglīte (1927-2008) bijušajai kaimiņienei Laurai Rozenštrauhai (1930) nometinājuma vietā Amūras apgabala Kuibiševkas rajonā. Laura Rozenštrauha un Eglīšu ģimene 1949. gada 25. martā deportēta no Valmieras apriņķa Idus pagasta.
Māte mūs audzināja viena. Brālis bija divus gadus vecāks, viņa mācību grāmatas izlasīju vispirms, pēc tam tikai savējās, kuras, lasot otrreiz, ne par matu nemazinājās mana ziņkāre. Esmu dzimis masveida deportāciju gadā – 1949. Mammai no izsūtīšanas izdevās paglābties, bet, ja neizdotos, iespējams, būtu piedzimis Sibīrijā, jo dzimšanas diena 7. novembrī. Ar agrāk nebijušu cilvēkbērna noslēpumaino minējumu saskāros skolas sākumā – ap 1958. gadu. Mājās uz galda pamanīju atklātnīti ar adresi krievu valodā un latvisku tekstu skaistā rokrakstā: «Sirsnīgs sveiciens no tālās Sibīrijas. Pa šiem gadiem būsi izaudzinājusi jau lielākus dēlus.» Sūtītājas uzvārds Zikmane, vārdu esmu aizmirsis, arī atklātnīte daudzajos gados nozudusi. Bet viens toreiz bija skaidrs, ka tajā pasta atklātnītē glabājas biedējošs noslēpums. Izvaicāšana neko nedeva, jo par varu maiņām, laikiem, laikmetiem mamma nestāstīja neko. Droši vien baidījās un saudzēja bērna sirdi. Jā, pieaugušo sarunās bieži skanēja – Latvijas laikā, krievu, vācu laikā, bet īstas saprašanas nebija. Mans sola biedrs Jānis bija tikko atgriezies no Sibīrijas, kur piedzimis un bērnību pavadījis tur. Viņa stāstos klausījos ar milzu izbrīnu, bet pašu likteņgadu būtību neapspriedām tā paša iemesla dēļ: bija bailes. Vēlākajos skolas gados gan palaidām mutes, kad vēstures stundās stāstīja par PSRS gudro ārpolitiku, kas uz «dzimtenes» attālajiem novadiem izsūtījusi bīstamos elementus, lai laimes zemē nodibinātu taisnīgo, efektīvo kolhozu iekārtu, nacionalizējot, atņemot privāto, visu pārvēršot par «tautas mantu». Arī Molotova – Ribentropa paktu mācīja diametrāli pretēji tam, kāds tas tika noslēgts patiesībā. Es melotu, ja teiktu, ka nekam neticēju. Kad iesauca «krievos», bieži atvērās acis. Pulka «poļitruks» bļaustījās, lamu vārdus netaupīdams: «Kur jūs te redzat miera balodi? Kur te ir kāds lozungs par mieru? Iegaumējiet, «kuces bērni», mēs gatavojamies karam!» Un viņam bija taisnība. Iekarošanas, «atbrīvošanas kari» turpinās. Vēl nesen, kad Rīgā uz ielas žurnālists uzdeva jautājumu par «krievu pasaules» tikumiem kādai pēc skata inteliģentai kundzei, norunāja kā no grāmatas, ka ļoti labi zinot vēsturi: krievi nekad nevienam nav uzbrukuši, krievi ir tikai atbrīvojuši.
Šīs rindas rakstot, dzirdu par plašāko Krievijas raķešu apšaudi Ukrainā kopš kara sākuma. Kamēr Eiropas Savienības, NATO valstis, ASV nespēj mosties reālam un jaudīgam visu veidu Ukrainas atbalstam, jēdzieni «karš», «genocīds», «iznīcība», «deportācijas» no savas dzīvotspējas nezaudē ne nieka. Tāpat kā sāpju ceļiem noilguma nav un nebūs.
Deportētā Aina Krēmere pagalmā gatavo ēdienu. Boļšije Kļuči, 1954. gads. Krēmeru ģimene: Anna Krēmere (1912) ar meitām Maiju (1935), Almu (1936), Ainu (1938) un Mildu (1948) deportēta 1949. gada 25. martā no Ogres apriņķa Plāteres pagasta “Zemgaļu” mājām, nometināta Tomskas apgabala Tomskas rajonā sādžā Boļšije Kļuči līdz 1958. gadam. Ģimenes galva Jānis Alberts Krēmers (1905) laikā no 1945. gada 6. aprīļa līdz 1951. gada 26. augustam ieslodzījumā Sevvostlagā, pēc tam – nometinājumā pie ģimenes Tomskas apgabala Tomskas rajonā.
