Mani sauc Kintija. Šobrīd man ir 43 gadi, un es esmu studente. Kad to pasaku skaļi, daudzi pārsteigti paceļ uzacis – kā tā, tik vēlu? Bet šis nav tikai stāsts par studijām, tas ir stāsts par dzīvi, par spēku un bailēm, kas nepadara mūs vājākus, bet padara par cilvēkiem.
Bērnībā bieži uzturējos Krimuldas sanatorijā, atminos, ka līdz 3. klasei katra vasara tur bija kā otrās mājas. Man ir iedzimta gūžas displāzija, un 3. klasi pavadīju teju piesieta pie gultas, jo rehabilitācija nozīmēja nemitīgu stiepšanos, nekustīgumu un vienatni. Mācījos no gultas, cik vien tas bija iespējams, līdz no jauna iemācījos staigāt. Bet par izglītību to grūti nosaukt…
Kad atgriezos skolā, paliku uz otru gadu. Jauni klasesbiedri, cita vide un mobings – apvainojumi, sišana, ņirgāšanās. Skolotāji nepamanīja vai drīzāk negribēja pamanīt. Viens no skolotājiem vilka aiz ausīm vai sita pa pirkstiem, ja nesapratu. Bērnība bija skaudra. 7. klasē sāka kristies sekmes, vasaras brīvlaikā bija jāapmeklē skola. Es cītīgi mācījos, zināju, bet bailes mani paralizēja, un neviens neiedziļinājās problēmā, kāpēc manas sekmes bija tādas, kādas bija. Tikai 8. klasē psiholoģe sāka šķetināt manu iekšējo pasauli – ar zīmēšanu, sarunām. Bija jau par vēlu, bet vismaz kāds beidzot redzēja, ka mani pamazām grauj mobings, ko pieredzēju visapkārt.
Pamatskolu pabeidzu ar grūtībām, un mans sapnis bija kļūt par dārzu arhitekti. Sapnis palika tikai sapnis, jo mans tēvs pēc izlaiduma atbrauca mājās un paziņoja – nekādas skolas, tu strādāsi mežā, ja reiz normāli nevarēji pabeigt skolu. 16 gadu vecumā dzīvoju vagoniņā, nesu uz pleciem baļķus, rudenī lasīju sēnes un dzērvenes, vedu uz tirgu. Vai tas mani salauza? Nē. Tas man uzaudzēja biezāku ādu un mani norūdīja.
Dzīve apgriezās kājām gaisā
Vēlāk atgriezos Ogrē, kur iestājos tehnikumā. Gribēju kļūt par rotkali, bet tiku virzīta uz apģērbu modelētāju, un, jāatzīst, tā manā mūžā bija pirmā vide, kurā jutos brīvi. Es neļāvu vairs citiem darīt man pāri, un beidzot kāds mani ņēma vērā. 2003. gadā pabeidzu tehnikumu, bet tad dzīve atkal apgriezās kājām gaisā. Atstāju mājas, un man piedzima meita. Paliku viena, un bija grūti. Priecājos, kad man blakus bija māsa, kas mani atbalstīja.
Vēlāk satiku Viktoru – viņam bija 22 gadi, man – 26. Teicu, ka man ir bērns un man ir svarīgi, lai viņš manu bērnu ciena. Lai gan domāju, ka viņš nobīsies, viņš pieņēma mani un manu bērnu. Mums piedzima dēliņš. Visi kopā dzīvojām Ādažos, līdz viņš zaudēja abus vecākus. Sāpes… Mēs nolēmām pārcelties uz vietu, kur neviens mūs nepazīst. Nopirkām dzīvokli Lobē, kur man ne īpaši patika, bet mēģināju aprast. 2017. gada 16. decembrī teicām viens otram «jā» Ogres katoļu baznīcā. Bija sniegots, pelēks rīts. Un es dzirdēju sevī balsi: «Šī dzīve būs gan saulaina, gan pelēka.»
Tajā pašā gadā mans dēls sāka apmeklēt bērnudārzu Krapē. Viņa audzinātāja Inita bija saprotoša un sirsnīga – viņa palīdzēja dēlam justies drošam un gaidītam pirmsskolā. Pēc kāda laika Krapes skolas direktore man piedāvāja aizvietot apkopēju, kas tobrīd atradās uz darbnespējas lapas. Pieņēmu aicinājumu, jo nebaidījos no grūtībām. 2018. gadā mani atkal uzaicināja uz šo darbu, un es piekritu ar prieku – kolektīvā, kas bija saprotošs un atbalstošs, valdīja patiess siltums. Tomēr jau pēc gada pienāca negaidīta ziņa – skolu slēgs. Tas bija šoks, bet jau nākamajā gadā notika pārmaiņas – Krapes skolu pārņēma kristīgā Montesori skola. Tajā brīdī sapratu: es vēlos šeit strādāt par auklīti. Pieteicos, un mani pieņēma. Tas bija brīdis, kad jutos patiesi laimīga.
Motivācija nepadoties
Tad Inita saslima, un man piedāvāja uz laiku aizvietot viņu kā skolotāju. Sākumā mani pārņēma apjukums un neziņa – kā rīkoties, ko darīt ar Montesori materiāliem, kā tos izmantot ikdienas darbā ar bērniem? Taču es nepadevos. Soli pa solim mācījos, pētīju un kopā ar bērniem iepazinu šo metodi. Ar katru dienu kļuva skaidrāks, cik aizraujoša un vērtīga ir šāda pieeja mācībām. Es sapratu – ja manā bērnībā būtu bijusi iespēja strādāt ar šādiem materiāliem, noteikti būtu mācījusies ar prieku un, visticamāk, kļuvusi par teicamnieci. Katru dienu pēc darba sazvanījos ar Initu, un mēs veselu stundu pārrunājām, ko man nākamajā dienā darīt ar bērniem. Viņa vienmēr mani iedrošināja, sakot: «Kintij, tu esi malacis, tev viss sanāks.» Visvairāk man atmiņā palikuši viņas vārdi: «Tev viss izdosies, tev ir talants.» Šie teikumi kļuva par manu motivāciju nepadoties. Ar laiku es pati sapratu – man patīk mācīt bērnus un šis darbs man sagādā prieku. Tad Inita ieteica: «Tev jāiet mācīties.» Tomēr es vilcinājos, jo baidījos no pašas domas par universitāti. Man šķita, ka tas ir kaut kas nesasniedzams un domāts tikai īpaši apdāvinātiem cilvēkiem.
2020. gadā mūsu ģimeni pārņēma smags pārbaudījumu vilnis. Mans vīrs saslima, kredīti spieda, tiesas izpildītājs bija klāt, un darbā viņu pazemināja amatā. Mums pieprasīja samaksāt 1000 eiro, taču tādas naudas nebija. Aizņēmāmies 600 eiro, bet tas mūs neglāba – mūs tik un tā izlika no mājām. No tām devāmies prom kopā ar bērniem, suņiem un pat vistām. Tas bija brīdis, kad, norijot lepnumu, es piezvanīju mammai un pajautāju: «Vai mēs varam pārcelties uz dzīvi pie tevis?» Klausulē uz brīdi iestājās klusums… un tad viņa piekrita mūs ielaist dzīvoklī, kas piederēja viņai un atradās blakus viņas dzīvoklim.
Ar neatlaidību un pacietību
Tajā brīdī es skaidri sapratu – padoties nedrīkst, dzīve ir jāmaina. Inita, mana lielākā atbalstītāja, katru dienu atkārtoja: «Iesniedz dokumentus augstskolā.» Es atbildēju «jā», bet bailes mani bremzēja. Tad Inita pieņēma lēmumu manā vietā: «Rīt braucam. Es tevi sagaidīšu Skrīveru stacijā, un mēs dosimies uz Daugavpils Universitāti. Tu būsi skolotāja – ja tas ir tev lemts, tu tur tiksi.» Jau 2021. gadā es uzsāku studijas pirmsskolas skolotāja programmā un vienlaikus sāku strādāt Salaspils bērnudārzā «Ritenītis». Bērni kļuva par manu praksi, manu motivāciju un iedvesmas avotu.
Gadi no 2021. līdz 2023. gadam nebija viegli – nācās savienot darbu, studijas, mājas dzīvi, rūpes par bērniem un visu pārējo. Mācības notika attālināti – «Zoom» platformā, un bija jāizpilda neskaitāmi mājasdarbi, jāplāno nodarbības grupiņā un vienlaikus jābūt klātesošai ģimenē. Bija naktis, kad aizmigu pie datora, un rīti, kad šķita, ka vairs nespēju. Tomēr katrs bērna smaids, katrs mazais sasniegums un pateiktais «paldies, skolotāj!» deva spēku turpināt. Es cīnījos par katru dienu un katru iespēju mācīties. 2023. gadā pabeidzu studijas ar izcilību un 2024. gadā uzsāku bakalaura studijas latviešu valodā un literatūrā, tās turpinu arī šobrīd. Es, kas reiz domāja, ka skolotāja var būt tikai bērnības sapnis, tagad zinu – tas bija mans īstais aicinājums.
Es esmu iemācījusies – nav jābaidās no grūtībām un nav jābaidās no mācībām. Un, ja kādam šķiet, ka man viss ir nācis viegli, varu likt roku uz sirds un teikt – tā nav bijis. Katrs solis ir izcīnīts ar neatlaidību, pateicoties savai ģimenei, kolēģiem un Initai, kuri man ticēja, arī tad, kad pati par sevi šaubījos. Šodien man ir jauki un atbalstoši kolēģi, kuri iedvesmo un palīdz augt katru dienu – viņi ne tikai pasniedz idejas nodarbībām, bet arī dalās ar savu pieredzi un sirds siltumu. Man patīk mācīties, apmeklēt kursus un apgūt jaunas metodes, lai ikdienā labāk darbotos ar bērniem, īpaši ar tiem, kuriem nepieciešama īpaša pieeja. Man pašai ir dēls ar UDHS, un manas māsas meitai ir autiskā spektra traucējumi, tāpēc zinu, cik liela pacietība, sapratne un radošums ir vajadzīgs, lai palīdzētu šiem bērniem attīstīties. Es ticu – katram bērnam var atrast piemērotu pieeju, tikai tā ir jāmeklē.
Skolotāja profesija man ir ne tikai darbs – tā ir mana sirdslieta un aicinājums. Kā visiem saku: man patīk iet uz darbu un patīk tas, ko daru, jo to daru no visas sirds. Tagad es zinu – sapņi piepildās, tikai tiem ir jātic!
