Jo Jānis ir ļoti vienkāršs, atsaucīgs un lielisks sarunu biedrs, kas atšķirībā no daudziem ļoti vērīgi klausās otrā, pieņem otra alošanos, konsekventi ieturot savu stāju, atsaucoties uz dzīves un zināšanu pārbaudītiem argumentiem. Oficiālās atsauces Jāni Rožkalnu dēvē par disidentu. Vārdnīcas skaidro, ka disidents ir cilvēks, kas neatzīst valsts politisko sistēmu, valdību u. tml.; cilvēks, kam ir citādi uzskati nekā vairākumam. Jā, var droši teikt, ka Jānis pēc savas dabas ir disidents – viņam bieži ir citāds viedoklis nekā nosacītajam vairākumam. Bet viņam pašam šai lietā savs skaidrojums. Arī man iekodējies kaut kas līdzīgs: peldēšanās stereotipu siltajās vanniņās allaž likusies dvēselē noraidāma – kaut arī ne vienmēr citāds viedoklis ir tas pareizais. 

Jānis, kā pats uzskata, bija padomju okupācijas laika disidents, jo pašu valsts bija okupēta. Ar visu sirds būtību Jānis Rožkalns joprojām ir disidents, kas nesamierinās ar LR sastopamajām nejēdzībām. Bet ne tikai. Likums «Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu» apliecina, ka Jānis Rožkalns ir arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieks – «Par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem atzīstami arī Latvijas pilsoņi un Latvijas iedzīvotāji, kuri Latvijas teritorijā laika posmā no 1961. gada 1. janvāra līdz 1990. gada 4. maijam par savu politisko darbību vai pārliecību tika: notiesāti un ir reabilitēti…». 

Vikipēdija, vēsture ievelk tikai dažas svarīgas un smagi pārdzīvotas līnijas viņa biogrāfijā: Jānis Rožkalns ir bijušais Latvijas Neatkarības kustības vadītājs, vēlāk viens no organizācijas «Helsinki 86» atbalstītājiem. Dzimis 1949. gada 13. augustā Cēsu rajona Inešos. Darbojās pagrīdes Latvijas Neatkarības kustībā, pavairoja un izplatīja skrejlapas, uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, izdeva «Latvijas Neatkarības Kustības Biļetenu». Kad LNK dibinātāji Pāvils Brūvers un Olafs Brūvers bija spiesti atstāt Latviju, Rožkalns pārņēma grupas vadību, kurā bija 20 cilvēku, arī Gunārs Astra un Jānis Vēveris. 

1983. gada 6. janvārī VDK viņa dzīvoklī veica kratīšanu, 20. aprīlī apcietināja un līdz tiesai turēja ieslodzījumā Stūra mājā. Viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa (tiesnesis Uldis Krastiņš!) 1983. gada novembrī. Decembrī notiesāja kopā ar Jāni Vēveri, piespriežot piecu gadu ieslodzījumu Permas apgabala labošanas darbu nometnē. 1987. gada 5. februārī Jāni Rožkalnu atbrīvoja, un pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās cilvēktiesību grupas «Helsinki 86» Rīgas nodaļas darbā, vēlāk izceļoja uz Vāciju. Pēc 2000. gada Jānis Rožkalns kopā ar ģimeni atgriezās Rīgā. Tā tikai trūka, ka valsts nebūtu pamanījusi Jāņa devumu Latvijai. Viņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa (2. šķiras) lielvirsnieks. Tā kā ar Jāni esam seni draugi, tas dod to brīnišķīgo iespēju vienam otru uzrunāt uz TU. Lai top vienkārša, atraisīta saruna! 

Andris: – Neskatoties uz vienas sarunas ietilpības robežām, gribas, lai pirms sarunas tu koncentrēti pastāsti par svaigāko savas dzīves vēstures atradumu. Kad nesen uzzināju, ka žurnālā «Ilustrētā Pasaules Vēsture», rubrikā «Par cilvēces lielajām drāmām un personībām», lieliem burtiem raksts «Atver Latvijas neatkarības kustības slēptuvi», ar steigu nesos uz Ērgļiem, kur vēl šis izdevums nebija izķerts. Jāni, mēģini, lūdzu, dažos teikumos pastāstīt par šo sensāciju, kas droši vien arī pašam bija liels pārsteigums. Bet pēc tam parunāsim par mūsdienām, kur bieži vien izpeld jautājums, kā mums tā iet un kāpēc mums tā neiet.

Jānis: – Jā, biju šo LNK galveno slēptuvi pavisam jau aizmirsis. Zinot, ka dzīvoklis sen pieder citiem un tur vienalga klāt tikt ir neiespējami. Un pagājuši taču 43 gadi! Bet šis dramatiskas filmas scenārija cienīgais notikums no jauna uzjundīja pilnu atmiņu paleti! Un kur tad vēl tik labi saglabājušies tad šūtie karogi, no kuriem viens, ierāmēts un zem stikla, nu grezno mūsu viesistabu. Tas viss bija skarbs laiks, pilns draudiem, vajāšanām un pārdzīvojumiem, kas viss kopā tagad izskatās kā bagāts mūžs. Nevis vien savām vēlmēm veltīts, bet kaut kas vairāk. Droši vien kārtējais papildinājums tai vēsturei, kurā tik daudz vēl nezināma.

Andris: – Semjuels Batlers ironizējis asi: «Dieva spēkos nav padarīt par nebijušu bijušo, bet vēsturnieki to spēj. Un jādomā, ka šī iemesla un sniegto pakalpojumu dēļ Dievs piecieš to eksistenci.» Vai kaut kas pašos pamatos mainījies. Drīz būs atkal patriotisma mēnesis, kas kaut kā nelāgi vienādojas ar līdzīgām kampaņām, piemēram, kā «spodrības mēnesis». Ja tev šis fenomens – patriotisms – krūtīs deg, tad pastāvīgi, nevis pastellētās kampaņās, tad tas deg neatkarīgi no pasludinātas konkrētas dienas, nedēļas vai mēneša. Arī man savs grēks: rakstot valsts svētku slejas, «Helsinkus 86» parasti pieminu, bet, kad LTF, LNNK nevienam sapņos vēl nerādījās, jau 1974. gadā tapa tevis paša lolotā un vadītā Latvijas Neatkarības kustība. Lai pārmēru neieslīgtu detaļās, parunāsim, kāpēc tik bieži liekas, ka mums lāgā neiet? Re, tevis tiesātājs Uldis Krastiņš savulaik saņēmis pat Atzinības krustu no prezidenta rokām… Daži režīma kalpotāji kļūst ļoti nervozi un uzpūtīgi no vārda «kolaboracionisms». Ko Latvijas atjaunotāji jau pašā sākumā darīja nepareizi? 

Jānis: – Sākumā aizmirsās lustrācija (katra personīga, labprātīga attīrīšanās no režīma diktētiem grēkiem), ar ko valstij ielikt labu fundamentu LR atjaunošanai. Tā bija liktenīgi traģiska kļūda! Daudziem tad šķita – to varēs aizvietot, pieciest… Nē, fundamentu nevar aizvietot! Pirmā kļūda lika aizmirst pamatvērtības. Satversmē ierakstīto, arī ģimenes galveno sastāvdaļu: tikumību! Palasiet 116. pantu: «Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.» Bet tas atvēra platu ceļu afērista Sorosa nestajam liberālismam, perversiju kultiem, absurdām gender muļķībām. Trešā kļūda jau nāca kā sekas pirmajām divām – mums ir atņemtas jebkādas iespējas regulāri brīvi pulcēties, lai brīvi, konstruktīvi apspriestu esošās problēmas, līdz tiktu pie līdzīgiem viedokļiem. Un no sašķelta bara lai kļūstam vienota tauta!

 Un tad, lai varētu būt stipri to risināšanā. Diemžēl šo visu neredz ne inteliģence, ne garīdzniecība, neviens… Tādēļ mūsu tauta nu ir totāli sašķelta un bez spēka. Mūsu nācija izbrauc, izmirst un iznīkst. Izskatās, ka lozungs «Par brīvu Latviju» iegūst jaunu jēgu – «brīvu no latviešiem». Bet mums ir, ar ko salīdzināt: Ulmaņlaika 10 gadi tika celti uz stipriem pamatiem, un latvieši kļuva par krāšņu ziedu Eiropā. Mēs ražojām velosipēdus, Minoksu, limuzīnus, lidmašīnas un ekonomiski bijām 2. vietā Eiropā. Apsteidzot Vāciju, Poliju, Austriju un citas valstis. Šodien ar sāpīgu sirdi jāatzīst, ka Eiropā esam pēdējie. Ar vairāk nekā 20 miljardu valsts parādu, kā atmaksai ik dienu maksājam ap 1 miljonu eiro. 

Un jāsaprot – ja neatmodīsimies, drīz mūsu vaira nebūs… Nē, «Latvija» būs, tikai te dzīvos un valdīs jau citas, enerģiskākas, tautas, kas prot cīnīties par savu vietu zem saules. 

Andris: – Pirms dažiem gadiem satikāmies Rīgā. Ielām cauri pūta griezīgs vējš, tālab patvērāmies siltā kafejnīcā. Neko man neļāvi pirkt, varbūt tieši tāpēc tevis uzsauktā kafija garšoja lieliski, bet paprāvo bulku kodu bez raizēm, ka tā lauku puikam nodrupina izejamās bikses. Kad pajautāju, kā jūties, attrauci rezignēti – kā vientuļš gājējs tuksnesī. Vēlāk paskaidroji, ka nav domu biedru, nav ļaužu grupu, ar ko aprunāties, izdiskutēt neskaidrās lietas. Kas no tā laika mainījies? 

Jānis: – Mainās vien tas, ka tiekam šķelti tālāk. Atkal rodas jaunas latviešu partijas, un nu jau pat jauna reliģija – 200 cilvēku dievturu sekta –, kas burtiski ienīst un izsmej visu kristīgo, bet Saeima tai piešķir «reliģijas statusu». Protams, tie nacionāli noskaņotie tautieši, kas nav raduši neko paši pārbaudīt, izbrīnā paver platas acis, ka dievturu vadoņiem pieder šie paziņojumi: «Patiesībā kristiešiem Dieva nemaz nav. Kristīgās ticības augstākās reliģiskās atskārsmes vārds ir Jahve, nevis Dievs. No šī apzināti manipulatīvā tulkojuma ceļas trīskāršs ļaunums, kas mūsu dienās būtu novēršams.» (M. Grīns.) 

Agita Misāne, LVU pētniece, secina: «Dievturība radās galvenokārt kā antikristīga kustība.» Nevienam nebūtu nekādu iebildumu, ja dievturi, līdzīgi kā citas reliģijas Latvijā, – klusu pulcētos savās vietās un pielūgtu, kas viņiem tīk. Ir taču līdzīgi latvieši, kas šodien tikpat stipri joprojām tic, ka zeme ir plakana, f/b viņiem ir pat sava vietne ar «materiālu» kaudzēm. Bet viņus neviens neizsmej un netraucē. Tur jau viss tas nesmukums, ka dievturi paziņo, ka kristiešiem Dieva vispār nav, ka kristietība nesader ne ar zinātni, ne ar latvietību un ka tas ir ļaunums, kas mūsdienās jāapkaro. 

Andris: – Atminos LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga iedziļināšanos domā, ka Latvijas valstij (valdīšanai) vajadzīga jauna derība ar sabiedrību, derība, kas cilvēkiem neatņem Dieva sapni par dzīvi, kas ļauj Latviju piedzīvot kā savu valsti, kur attiecību konteksts akcentē jēdzienu «savējais», kur ikviens pelnījis justies kā savējais. Gan vārdu patosā, gan darbu sūrumā. Derība man šķiet precīzs attiecību apzīmējums un vienīgais nosacītās pasaulītes uzlabošanas ceļš. Tā ir vienošanās, nerakstīts likums, līgums, kas balstīts uz brīvu (bet stingru) gribu starp visiem šī līguma slēdzējiem, kur katra puse ir ne vien centīga, bet arī ļoti atbildīga līguma saistību pildīšanā. 

Kur bez jūsmīgiem mīlestības apliecinājumiem ģimene mans patvērums un es šī patvēruma stiprinātājs. Kur darbā gudra saskarsme bez ierastā «es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis», kur mana degsme vai pārākums ir cita gods, nevis cita cieņu ārdošs bieds. Kur godīgums, nesavtīga palīdzība nav sasniegums, bet pašsaprotama vajadzība kā nepieciešama norma. Kur valstsvīrs nepozē, bet, dvēseliskas skaidrības vadīts, nebaidās no vārdiem «Mana tauta, es nespēju pildīt derību, tāpēc aizeju uz neatgriešanos!». Turklāt balotēšanos amatos nosaka morāle, kas izslēdz derību graujošus kārdinājumus. Tagad Vanaga vietā jauns arhibīskaps. Ko var sagaidīt ticīgie ļaudis un ne tikai ticīgie? Satversme taču izceļ vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības, bet LGBT+ censoņi kliedz (jā, kliedz!) pēc citām – viņu vērtībām… Bet kāda cerība uz mūsu pašu kristīgo konfesiju draudzēm, izglītību, skolām? 

Jānis: – Ar Jāni Vanagu man bija laba sadarbība, mēs pat kopā panācām, ka LTV1 izveidoja tiešraides programmu «Kas notiek Latvijā?». Sapulcinājām inteliģences avangardu: Imantu Ziedoni, Māru Zālīti u. c., un LTV vadībai nācās piekāpties. Diemžēl, vērojot jaunā arhibīskapa runas, tur valsts un tautas problēmas nav dzirdamas. Un kaut kas te vispār īsti nesapas: Latvijā gadu desmitiem sludina evaņģēliju ap 1000 draudzīšu, bet tauta un valsts iet postā...  Un ja nu pie vainas ir tas, ka nevienā draudzē nedzird apspriežam mūsu ikdienas pilsētu un valsts problēmas, vien runā par tālu, pat 2000 gadu senatni. Kad bija pavisam cita pasaule, citas problēmas un cita izpratne... 

Tad jau visdrīzāk, ka hernhūtiešiem bija taisnība, kad viņi saka: «Tā bija mācība un pārliecība par to, kāda ir lietu patiesā kārtība pasaulē. Saiešanas nami bija latviešu dzīves centrā. Ap tiem viss griezās. Saiešanu vadītāji bija arī laicīgo lietu kārtotāji un vadītāji, tātad (mūsdienu izpratnē) politiskie vadītāji. Šāda rīcība liecina, ka kristīgie latvieši nejutās kā nevarīgi provinciāļi, vērotāji, bet bija gatavi uzņemties atbildību par pasauli, padarīt to labāku, iesaistīties globālos procesos.» (Lut. māc. G. Ceipe. «Dieva tautas dzimšana. Latvieši.» 2014.)

Mēs te nesazinātos latviski, ja ne Brāļu draudžu lielais darbs – viņi izveidoja mūsu alfabētu, atvēra pirmo skolotāju semināru Valmierā, radīja apstākļus latviešu Bībeles tulkojumam, veidoja kultūru, rīkoja pirmos Dziesmu svētkus. Arī šodien ir steigšus jāsāk izmantot baznīcu milzīgās iespējas, tās stāv jau 30 gadu dīkā: tādas plašas siltas telpas, ar mikrofoniem, personālu, labi iekārtotas. Un jāpulcē tur tauta uz brīvām diskusijām par mūsu kopējās Mājās aktuālo! Rakstniece Vija Beinerte saka: «Nācija eksistē, kamēr tā spēj nosargāt savu garīgo kodolu.» Ja mēs neaizstāvēsim savu zemi, tā tiks atņemta. Tā notiek vienmēr. 

Andris: – Satricina jaunākā, īstenībā, ļoti vecā, aktualitāte – par un pret vardarbību. Nupat beidzās balsojums – iekļaut nākamās sēdes darba kārtībā Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un izskaušanu, kurai nav sakara ar Stambulas konvenciju, bet kur lieta par būtību, nevis papīra konvenciju. Balsošanas iznākumi satriec! Par gandrīz visi (79), izņemot «Progresīvo» 8 balsis, kas pret. Atkal «karalis pliks!». «Progresīvos» un viņus atbalstošās LGBT organizācijas neinteresē cīņa pret vardarbību, tie varonīgi cīnās par vienu – Stambulas konvenciju ar genderisma un varavīkšņaino ideoloģiju avangardā… Ko tu saki par pārsteigumiem, kas visiem bija labi zināmi? 

Jānis: – Tu jautā par LGBTQ? Problēmas sakne ir tur, ka mūsu vadošie mediji pilnībā ir apklusinājuši ārstus, un viņu vietā tās perversiju tēmas aicina skaidrot ideologus, politiķus, mācītājus. Tikai ne ārstus! 

Viņi ļoti labi zina, ka ārsti teiks pavisam ko citu. Mūsu lielākā misija šodien – kā atgriezt Saeimā pārliecību, ka jebkurš likums, konvencija, savienība – vispirms jāizvērtē, vai tā pilnībā saskan ar Satversmi. Ar tajā ierakstītajām, mūsu tautas demokrātiskā vairākuma noteiktajām pamatvērtībām! Un katrs dokuments, kas satur kaut ko Satversmei neatbilstošu, ir jānoraida! Bet, ja kaut «nieks» tur ir iesprucis, tas uz ātrāko jālabo vai jāatsauc! Vai ne taču?! Un Stambulas konvencija satur skaidras pretrunas ar Satversmi, kas paver ceļu liberāli progresīvajiem postīt tālāk mūsu vērtības, apdraudēt jaunatni un ģimeni kā valsts pamatu. To nepārprotami parāda arī pēc Tieslietu ministrijas pasūtījuma: «Zvērinātas advokātes Ingas Kačevskas biroja Stambulas konvencijas analīze /2016. gada 25. aprīlis/». Vispār mums politikā pašreiz dominē tāds «mājsaimnieču laiks», daudzām taču gribas izmēģināt un labi sapelnīt, un kur tad vēl tās «līdztiesības», «cilvēku tiesības», kam nav ar cilvēktiesībām sakara!... Tikai žēl, ka latvieši tikmēr pamet valsti, izmirst. Tagad vajadzētu katram atgriezties pie savas jau no dabas ieliktās misijas, kas ir goda un godprātības iemiesota. Ja vien tās apzinīgi un ar izpratni piepilda.

Andris: – Runājām par iespējamo «jauno derību». Varbūt uz šīs naivi cerīgās nots varam sarunu noslēgt ar papildinājumu nosacītajai derībai ar vārdiem: ja valstiska un pilsoniska derība dzīva, es, mirstīgais, pusnakts izmisumā varu modināt jebkuru tautas kalpu ar lūgumu palīdzēt. Pārfrāzējot skaudro īstenību, ka pat patriotisms mēdz tapt par nelieša pēdējo patvērumu, ar stingri ielāgojamu derību mēs nekļūsim par nosacītiem līdzdalībniekiem veikalos, kur neiztur pārbaudi ar naudu, varu, godu, un nekļūsim par ugunsnedrošu masu, kas var aizdegties no godkārīgas lāpas. Ar drošu un pārbaudītu ticību, ka jebkurš šīs derības dalībnieks, pilsonis pelnījis uzklausīšanu un sadzirdēšanu.

Uz atvadām atcerējos senu (ap 2006. gada) tevis viesošanos pie mūsu skolas skolotājiem kopā ar 8. Saeimas (2002.–2006.) deputāti Ināru Ostrovsku, kas, ciemiņa kārtā esot, sāka mācīt skolotājus, ka tie nestrādā ar pilnu atdevi, jau pēcpusdienā pazūdot no skolas, tālab sūkstīšanās par mazām algām esot liekas. Kā skolas direktors asi iebildu deputātei par acīmredzamo un nekautrīgo demagoģiju, jo katram pedagogam ir atšķirīga slodze un mest visus pār vienu kārti ir negudri un nekompetenti. Sevišķi uzsvēru to, ka pārslogotajam, uz izdegšanas robežas strādājošajam skolotājam kaut ko tādu pārmest ir aizskaroši. Pateicoties Jāņa nosvērtajam raksturam un diplomāta nagam, viss nolīdzinājās ātri, deputāte atvainojās, un šķīrāmies itin draudzīgi… 

Visbeidzot, liels paldies tev par sarunu! Izsaku cieņu par tavu cīnītāja tiešumu, drosmi toreiz, kad par to izcieti sodu lēģerī (bez vainas vainīgs), cienu kā īstenu Latvijas patriotu arī šodien, kad nebaidies teikt taisnību netaisnīgajai varai acīs. Paldies, Jāni! Un ceru, zinu, ka šī nav vienīgā tikšanās reize OVV slejās!