Svētdiena, 23.06.2024 17:39
Līga
Svētdiena, 29. oktobris, 2023 11:47

Saruna ar Ingrīdu Ķezberi par skolu un dzīvi

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Saruna ar Ingrīdu Ķezberi par skolu un dzīvi
Andris Upenieks un Ingrīda Ķezbere:Tā mēs te sēžam savā bērnības solā
Svētdiena, 29. oktobris, 2023 11:47

Saruna ar Ingrīdu Ķezberi par skolu un dzīvi

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Jauko un visādi cienījamo Meņģeles skolas skolotāju Ingrīdu Ķezberi esmu ievērojis jau labi pasen. Toreiz bija skolas salidojums, uzstājās skolēni, skolotāji ar jūtīgu uzvedumu, kurā Ingrīdai grūti nācās valdīt asaras, un brīžam tā raudāja, tā raudāja…

Skolai būt!

Pateicoties pašiem meņģeliešiem un Ogres novada pašvaldības konsekventajai nostājai, mazās lauku skolas joprojām dzīvo. Joprojām dzīva Sandija Semjonova 2018. gadā radītā dokumentālā, jūtīgā filma «Mana skola» par Meņģeli. Joprojām dzīva Meņģeles skola. Nupat kā īstenojies Meņģeles radošo ļaužu kopdarbs – grāmata «Meņģele. «Stiebriņi». Trīs dimensijas»! Tas ir spožs iznākums biedrības «LABizjūta» īstenotajam projektam «Radošās nodarbības trīs dimensijās». Joprojām atmiņā dzīvs gadu simteņa cienīgais notikums Meņģeles Tautas namā, kura scenārijs, režija un visam līdzi dzīvošana bija skolotājas Ingrīdas rokās – kā pašas sirds izauklēts, labi un rūpīgi sagatavots, elpu aizraujošs uznāciens. Joprojām dzīva un sirsnīga meņģeliešu rosība: ar lepnumu lasu OVV par to, ka Meņģelē, parkā pie estrādes un Sudraba Edžus pieminekļa (ko graušanas eiforijā grasījās novākt), ierīkota atkal viena krāšņa kultūras sala. Tēlaini izsakoties, Meņģele kļuvusi par veselu kultūras salu arhipelāgu… Grēks būtu ar Ingrīdu netikties klātienē, tālab, spožas rudens saules aplaimots, traucos un Meņģeli. Saviļņojos Ingrīdas vadītajā nodarbībā skolā ar apbrīnojami sirsnīgiem bērniem, kuru mīlestība pret savu skolotāju nav ne tēlota, ne noslēpjama. Radās vienreizēja iespēja atkal uz mirkli kļūt par skolotāju un par bērnu. Vēlāk dzidri krāsainā diena Ingrīdas vēlībā izvadāja mūs pa Sudrabu Edžus piemiņas vietu, gar jauno puķu dobi, glītajiem jaunajiem soliņiem, garām estrādei uz Ingrīdas sirdsdarba svētnīcu Meņģeles muzeju, kur man, pirmo reizi tur esot, aizrāvās elpa. 

Kā kļūt par skolotāju

Kālab tāds ievads? Tālab, ka skolotāja Ingrīda nav tikai šo procesu virpulī, nav tikai skolotāja, bet daudz vairāk. Viņas sabiedrisko portretu ieliekot jēdzienā «personība», sanāktu pieticīgi un kaut kā krietni par maz. Tāpēc arī virsraksts sola sarunu ar Ingrīdu par skolu un dzīvi. Tērzēšanu atvieglo tas, ka abi esam pedagoģijas, dzīvītes ceļus līdzīgi gājuši.

Andris: – Laikam man kā sarunas ierosinātājam jāsāk pirmajam un arī jārāda piemērs tiešumā un atklātībā, kaut arī par šīm īpašībām tevī pašā nešaubos. Kā izlēmām kļūt par skolotājiem? Man pirmajās skolas klasēs bija apbrīnojama audzinātāja, kuru mēs mīlējām un kas mīlēja mūs. Jau tad sapņoju, ka būšu skolotājs. Tūlīt no vidusskolas sola kļuvu par skolotāju Mazozolos, mācīju visus priekšmetus 2./4. klasē, pirms tam jau biju iestājies LU neklātienē filologos. Tajā pašā rudenī tiku iesaukts armijā… No turienes pārnācis, ienācu Ķeipenē, skolā un te arī paliku.

Ingrīda: – Man līdzīgi, tikai nedaudz citādāk. Kļūt par skolotāju nesapņoju. Kā dzīvē mēdz notikt, dažkārt galvenās līnijas ievelk nejaušības. Arī kā tu – no skolas sola uzreiz septiņpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Meņģeles bērnudārzā. Darbs ar mazajiem ķipariem patika, darbojos ļoti aizrautīgi. Paralēli arī neklātienes mācības Rīgas Pedagoģijas skolā, kas tolaik deva gan tikai vidējo pedagoģisko izglītību, tāpēc vēlāk augstāko izglītību ieguvu Latvijas Universitātē. Toreizējā Meņģeles pamatskolas direktore Lonija Pušmucāne kaut kā bija mani ievērojusi un atvilināja uz skolu. Kļuvu par sākumskolas skolotāju un uzreiz arī par pirmās klases audzinātāju. Ko tur kautrēties, nekāda aklimatizācija nebija vajadzīga – ar pirmo dienu viss aizgāja tā, it kā visu mūžu ar to vien būtu nodarbojusies, – iestrādājos, iedzīvojos. Nemaz nav skaļi teikts, ka mīlu bērnus! 

Andris: – Klausos tevī, un tā gribas dzirdēt tavu skatījumu uz darbu un mācībām neklātienē. Tā nav liela priekšrocība?

Ingrīda: – Gluži manas domas. Labākas skolas par darba praksi nav. Dažkārt nācās piedzīvot īstus kuriozus. Piemēram, augstskolas lekcijās reiz kā paraugu citiem demonstrēja kādas studentes darbu, kas no praktiķa viedokļa raisīja smīnu un neizpratni – tā taču pliekana pelēcība, ne druskas no radošuma, personiskās izdomas, pelēcība un atdarinājums. Te jāpiebilst, ka skolotāja profesija gluži prasīt prasa nemitīgu izdomu, radošumu: ar teoriju vien nekas netiek līdzēts. Piemēram, kuram tā nav gadījies? Tu esi stundai sagatavojies, tev ir stundas plāns, bet dažādi apstākļi (bērnu noskaņojums, spēja koncentrēties, mirkļa psiholoģija…) pēkšņi var tavu plānu aiznest pa gaisu, bet tu taču nevari nolaist rokas! Tad glābj pašas improvizācija, ko mūzikā sauc par komponēšanu atskaņošanas brīdī. Uzdrīkstēšos teikt vairāk – skolotājs un ar talantu apveltīts skolotājs ir divi dažādi jēdzieni. Turklāt, mācoties tikai teoriju, apgūstot to pat izcilā līmenī, bez prakses tāds līmenis var izrādīties ļoti viduvējs, vājš vai pilnīgi nederīgs. Tas būtu apmēram tā, kā mācīties mūziku bez notīm, spēlēšanas, valodu bez vārdiem, vārda nozīmes izpratnes, bez tēlainības un izteiksmes.

Autoritāte, prestižs, talants

Andris: – Gribas pieskarties pedagoga galvenajam darba «instrumentam» – spējai piesaistīt bērnu uzmanību. Ja teiktu, ka arī disciplīnai, kāda eksaltēta bērnu tiesību pielūdzēja varētu paģībt. Šis temats vecs kā pasaule, bet mūžam nebeidzams. Cik nav piedzīvots, ka viena skolotāja stundā var dzirdēt mušu lidojam, cita pāri aizsvilpj reaktīvā lidmašīna, un neviens neko nav dzirdējis! Ko tur slēpt? Ir skolotāji, kuriem pedagoga respekts, autoritāte, talants (sauc, kā gribi!) dots no dzimšanas, citam paliek mūžā nesasniegts. Zinu bezgala talantīgu bijušu kolēģi, kas strādāja tik aizrautīgi, ka līdzi sev rāva gaišākos, talantīgākos bērnus, bet citā klasē bezpalīdzīgi atdūrās pret dominējošu vienaldzību, necieņu pret skolotāju, un nolaidās rokas. Šā iemesla dēļ viņa aizgāja no skolas un tagad strādā tur, kur viņas talantam īstā vieta un augšup ceļoši spārni. 

Ingrīda: – O, cik uzjautrinošs mušas salīdzinājums ar reaktīvo lidmašīnu! Taču katram pārspīlējumam dažkārt liela, liela īstenības daļa piejaucēta klāt. Mēģinu patīt atmiņu kamolu atpakaļ: nu nekādi neatceros, ka man būtu jel kad bijušas nedienas ar kārtību, disciplīnu klases vai visas skolas priekšā. Mums kaut kā patīk peldēties stereotipu ūdeņos. Vieni saka – viss sākas ģimenē, citi, ka galvenā loma personības izveidē ir skolai, vēl dažs labs alojas, ka galvenais ir ielas, neformālo draugu iespaids, ka vide ir galvenā, kas cilvēku paceļ vai nogremdē. Manuprāt, tā ir visu uzskaitīto faktoru summa. Pats galvenais tas, cik personība (un personība ir ikviens cilvēkbērns!) spējīga no šīs summas paņemt labo, pacilājošo un pretoties nelāgam, personību graujošam kārdinājumam. Esmu sākumskolas skolotāja, un mani audzēkņi ienāk klasē, skolā ar pieredzi no bērnudārza, dārziņa (cik mīļš tāds vārdiņš iepretim oficiālajam – «pirmsskolas izglītības iestāde»!). Vārdiem ir milzu spēks, tie izskan, nosēstas, paceļ un arī nomāc. Tādēļ esmu uzmanīga, nemeklēju vainas citur, allaž sāku ar to, kur mana vaina, kā man ar bērnu runāt un kā viņu mācīt. Jā, pilnīgi piekrītu, ka autoritāte ir katra pedagoga ziņā, bet tā nav gluži atraujama no skolotāja profesijas prestiža, ko veido valsts, sabiedrības attieksme pret skolu, skolotāju. Droši vien šie jēdzieni savstarpēji saistīti – prestižs ietekmē autoritāti, un autoritāšu kopums iespaido profesijas prestižu. Bet tomēr, tomēr – klases priekšā, bērna sirdī autoritāte ir vien paša skolotāja – manās rokās. Tas varētu skanēt drusku banāli, bet, manuprāt, vispirms skolotājam jābūt īstam. Nav taču iespējams sevi iestudēt – klasē par tādu, gaitenī par citādu, sabiedrībā par sabiedrības iedomātu tēlu vai pat ideālu. Bet lietas labā skolotājam jābūt arī labam aktierim. Ikviens mēs esam arī ar saviem trūkumiem, un ikviens tos pamanīs un pieņems, sapratīs, ja tev nesagribēsies izlikties labākam. Bērna acis ir ļoti vērīgas. Nekad neesmu iedomājusies, ka, atzīstot savu kļūdu, atvainojoties bērnam par savu alošanos, kaut par kripatiņu zaudētu no savas autoritātes. Man šķiet, ka banālais padoms, ka jāprot nolaisties līdz bērnam, kaut kā sanācis ačgārns un teju vai kājām gaisā. Jo vecāku, skolotāja uzdevums ir nevis nolaisties, bet pacelties līdz bērnam, jo kā tu vari nolaisties līdz savai nākotnei: bērni taču ir mūsu nākotne, vai ne?

Andris: – Tev arī jau tik liela skolas darba pieredze, ka diez vai atceries kādu izglītības laiku bez reformām. Vai tas vien neliecina par politikas vājumu un itin komisku atskārsmi: kur nav paša pamata – labi nostādītas nozares formas –, tur ir nemitīgas reformas, kur nav darba paša pamata – organizācijas –, tur nepārtrauktas reorganizācijas. Nu jau vairāk nekā pirms pieciem gadiem atlidoja jaunas, nekur agrāk neredzētas, nedzirdētas «lakstīgalas», kas ziņoja pretenciozi un muļķīgi: nekas vairs nedrīkstēs būt kā agrāk, nekādas iekalšanas, nekādi fakti nav un nebūs jāzina – arī vēsturē, arī latviešu valodā. Piemēram, kāda «Skolas 2030» censone nāca klajā ar fantastisku atklājumu, ka nekādi gramatikas likumi nav jāiekaļ, «bērnam vienkārši jālasa teksts pēc teksta, kamēr zinās, kur liekams komats». Varam iedomāties, kā spēlētu maestro Raimonds Pauls, mācoties pēc līdzīgas metodes – klimperēs, klimperēs, kamēr sāks spēlēt!?

Ingrīda: – Vai, nu jau izrauj vārdus no mutes laukā! Tajā «caurviju» pieejā nebija saprotams pats galvenais, vai tā domāta kā izglītības satura reforma vai veco, pārbaudīto mācību metožu izjaukšana, noliegšana, aizstājot ar kaut ko citu, kura vienkārši nav, vienkārši neeksistē! Bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai saprastu, ka tā nav tikai skolotāja, skolēna, vecāku nerrošana, bet negribīgi jāatzīst, ka no zila gaisa rautais, hibrīdvalodā pārtulkotais piedāvājums cietis fiasko. Kā tad bija? Tika izvēlētas kādas 100 pilotskolas, kuras vienā rāvienā aprobēja, pašām nezinot, ko, un lieta darīta! Piemēram, vēsturi kā atsevišķu priekšmetu izrāva no mācību plāna laukā, tagad to atjauno, pasniedzot kā pašu ģeniālu atklājumu un īpašu labvēlību pret skolotāju. Nekas jau traģisks nav noticis: situāciju kā vienmēr izglābj skolotājs, kas iemanās lietot veco labo grāmatu, izstrādāt jaunus mācību līdzekļus. Kā daudzi kolēģi saka: mācām pa vecam, ierakstām pa jaunam. Parunāsim par kaut ko citu, labi?

Andris: – Man allaž interesējis tas, ko dara skolotājs bez skolas darba, ka pedagogs nav tikai pedagogs, bet arī daudz kas vairāk. Kad uzzinu par tavām ārpusskolas gaitām, neviļus rodas iespaids, ka atkārtojam viens otra biogrāfiju. Ļoti simpatizē vienādie un līdzīgie soļi laukos, kur kultūras, mākslas, novadpētniecības darbs lielā mērā balstās arī uz skolotāju pleciem. Simpatizē, ka esam kolēģi tajā fenomenā, ko dēvē par skatuves mākslu. Pirms sarunas ar tevi, tavs audzēknis, skatuves runas novada līmeņa konkursu laureāts (un ne viņš vienīgais) Artūrs Šubrovskis pateica vienkārši un kodolīgi: «Ļoti laba skolotāja, zinoša, stingra, nepiekāpīga. Viņa man iemācīja savākt sevi, atbrīvoties un uz skatuves justies kā zivij ūdenī.»

Ingrīda: – Paldies Artūram par labajiem vārdiem. Tā ir lielākā alga par grūti nomērāmo darbu. Esmu kritiska, paškritiska – tālab nevaru atļauties uz skatuves izbīdīt nesagatavotu bērnu. Un te jānošķir lielā skatuve no mazās. Skaidrs, ka svētkos ikviens no vecākiem vēlas redzēt savu bērnu uzstājamies, un mūsu pienākums ir dot šo iespēju, piemēram, klases vakaros, citās kopā sanākšanas reizēs. Pirmais, ko publikā meklē bērna acis, ir mamma, tētis, kas priecīgi, ja viņu lolojumam priekšnesums izdevies, bet bērniņam nav jāsarkst par kļūmēm. Tas viss pieder pie lietas, bet lielā skatuve ir lielāku atbildību un kvalitāti prasoša. Arī ceļš uz augstākiem pakāpieniem sasniedzams jebkuram, kas vēlas rūpīgi piestrādāt tik daudz, lai uz skatuves labi justos pats un zālē mamma, tētis, bet publika ar prieku aplaudētu. Esmu mācījusi teātri gan lielajiem, gan mazajiem, esmu priecājusies, kā viņi šajā mākslā izaug un kopā ar viņiem augu es pati. Pats zini, kā tas ir, piemēram, labi apgūt skatuves runu, dzejoli, kur bez teksta ir loģiskie uzsvari, intonāciju pacēlumi, kritumi, pauzes, acu skatiens un rokas žests vien tajā mirklī, kad tas nav apvaldāms, nevis – kad mākslīgi ielāgots. 

Redzētais pārspēj visas cerības

Tiekamies Meņģeles skolā pie skolotājas Ingrīdas. Uzkāpju otrajā stāvā, kur Ingrīdas pedagoģijas, audzināšanas, zināšanu, kultūras un mākslas tapšanas klase. Pa vecam darbmācības kabinets, pa jaunam – «dizains un tehnoloģijas». Paveru durvis un patēloju lāci, kas te atnācis ar bērniem aprunāties. Vārds pa vārdam, un vienojamies, ka lācis tāds labsirdīgs un ka mēs paši arī draudzīgi. Sarokojos ar staltu, neaprobežotu personību Uvi Stradiņu, un vienā sekundē kļūstam par draugiem. Arī ar visiem citiem vienā mirklī jau esam savējie. Bez mazākām šaubām redzams, ka starp skolotāju un audzēkņiem burvīga saskaņa, saprašanās no pusvārda vai bez vārdiem. To nevar tā – ciemiņam par godu – kaut kā nospēlēt. Filigrāna darba, draudzības, sadraudzības gaisotne. Pajokojamies, bērni parāda savus darinājumus, arī skolotāja gandarīta par viņu veikumiem: uz galda kopkrājumu grāmatas, kurās ietikuši Ingrīdas audzēkņi ar saviem tekstiem. Piemēram, Katrīna Gžibovska raksta: «Es esmu priecīga, ka man ir tētis un mamma. Mēs dzīvojams skaistā vietā – laukos. Te ir mana čaklā un dārgā ome. Mēs abas ļoti daudz runājamies un kopā ejam uz dārzu, strādājam. Viņa man stāsta par senajiem laikiem. Tas ir tik interesanti! Visvairāk man gribas zināt par bildēm, kas ir albumos. Un tad viņa stāsta, kā ar zirdziņu kopa zemi. Visa lielā ģimene bija kopā, un viņi tik daudz strādāja.» Dzīve, vēsture, kultūrvēsture. Ar skolotāju apsēstamies kādā solā tā, kā sēdējām savā bērnībā un cēlām rokas, lai varētu izteikties. Viena no meitiņām noknipsē – piemiņai. Uz atvadām, Ingrīdas padiriģēti, visi nodziedam «Dar` man tēvis pastaliņas!» no galvas, ne vārdiņa nesajaucot. Aizkustinoši. Pretim padziedu: «(..) arī vēl septembrī vasara atbalsosies, un cauri atvadām satiksimies.» Steidzamies uz Ingrīdas otru aizraušanās, misijas ēku – uz Meņģeles novadpētniecība muzeju.

Andris: – Saki, Ingrīda, kā te viss tik burvīgi tapis?

Ingrīda: – Muzeja aizsākums 1985. gadā, jau Ivara Krampja laikā – kā viņa dzīvesdrauga Annas Pētersones lolojums, vēlāk neatlaidīgais, rūpīgais bibliotekāres Zaigas Liepiņas pašaizliedzīgais darbs. Pirms 5 gadiem Vija Kauliņa (tad viņa vēl nebija pārvaldes vadītāja) mani pierunāja pārņemt šo unikālo saimniecību. Tas nu izdarīts, jāpilnveidojas viegli, nevis jāvelk kā vezums – smagi! Viss tapis pamazām gads no gada, eksponāts pie eksponāta. Redzi, vesela foto galerija – ar mājām, kur dzīvo Meņģeles cilvēki! Sadarbojoties ar fotogrāfi Viju Linku, sanāca tāds silts un gaumīgs stends: jebkurš var acis pamielot esošajā un bijušajā. Te Meņģeles personības no neseniem un senākiem laikiem. Re, te mīļais bajāns, uz kura spēlēja mans tēvs, Sibīrijas gadus cauri dzīvojis, pārdzīvojis, spēlējis, muzicējis, pēc mājām raudājis. Jā, nebrīnies, tie ir bērnu ratiņi no pagājušā gadu simteņa trīsdesmitajiem, kuriem pīto un dārgo kulbu noziedoja viens labs cilvēks. Un teju ar visu – viss pašu vākts, restaurēts, ziedots. Tās stelles nav butaforija, tās taps par īstām, un varēs arī aust! 

Andris: – Tavā klasē, kur pirmīt bijām, pie sienas ievēroju gaumīgi izveidotu cilvēkbērnu izveidotu vērtību saulīti, arī neuzkrītošus, bet ļoti pamanāmus ikdienas noteikumus, kas kalpo sirsnīgai atgādināšanai, kādiem mums būt, – vienkārši un bez zīmogiem un paragrāfiem. Tu taču noteikti vari pāris vārdos pateikt, ko tu personīgi cilvēkā vērtē visaugstāk…

Ingrīda: – Ja nopietni, tad visu labo, tikumisko īpašību kopumu. Ja esam godīgi, tad taču varam nemelot, neizlikties. Ja esam labi, tad taču varam būt arī sirsnīgi. Ja esam īsti, tad varam neizlikties labāki. Visbeidzot, ja gribam būt devīgi, tad jāatceras – ne tas ir devīgs, kas atmet otram kaulu, bet tas, kas dalās ar kaulu.

Andris: – Liels paldies, Ingrīda, par piepildīto un sirsnīgo sarunu. Uz atvadām lai vēl silda tavi vārdi no grāmatas «Meņģele. «Stiebriņi». Trīs dimensijas»!

«Vēl tikai mirkli pie sliekšņa stāju,

Lai pamātu akai, kas svētību sūta. 

Pateicos ozolam, likteņa vijējam,

Spēku tas ziedojis, brīvību godājis.»