– Jūs esat skaistumkopšanas ikona, ja tā var teikt. Kā vispār dzīves ceļš jūs aizveda līdz kosmetoloģijai? Vispirms taču apguvāt vecmātes profesiju!

– Tā ir sagadīšanās vai, varētu teikt, dzīves nejaušība. Tā tevi tur iemet, un tad ir izvēle teikt jā vai nē. Vecmātes darbs man ļoti patika, bet atalgojums padomju laikos bija pārlieku niecīgs. Teiksim, salīdzinot ar sanitāri, mums alga bija tikai par diviem rubļiem lielāka. Tomēr darba apjoms un atbildība mums bija ļoti liela. Es sapratu, ka diez vai tā varēšu. Tomēr pirms tās mūža profesijas bija vēl citi mēģinājumi. Piemēram, izdomāju, ka varētu kļūt par frizieri, un, domāts – darīts, izmācījos šajā profesijā. Bet tad man piedāvāja iziet kosmētiķa kursus, jo bija medicīniskā izglītība. Mēs bijām desmit cilvēki no Latvijas, kas mācījās Ļeņingradā, un tā es kļuvu par kosmētiķi.

– Tas nozīmē, ka tolaik jau pastāvēja tāda specialitāte kā kosmētiķis?

– Tā bija. Savulaik Rīgā bija četri ārstnieciski kosmētiskie kabineti – Dzirnavu, Lāčplēša, Krišjāņa Barona un Brīvības ielā. Tādi diezgan primitīvi, katrā strādāja kosmētiķe un ārsts. Tolaik šādi kabineti tika atvērti pie tā sauktajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem, es biju pirmajā – kombinātā “Laimdota”. Kā kosmētiķe strādāju kopā ar frizieri un manikīri higiēnas un dekoratīvās kosmētikas kabinetā – tāds bija mūsu nosaukums. Telpās Tērbatas ielā nostrādāju daudzus gadus. Sākums gan bija ļoti grūts, kaut ko mēs čubinājām uz friziera krēsliem, un telpās nebija pat tualetes. Tagad ir dažādi kabineti un aparatūra, pat negribas atcerēties to, kā mēs kādreiz strādājām… Bet ir, ar ko salīdzināt!

– Ja salīdzina “toreiz un tagad”, kāda bija kosmētika tajos laikos, kad veikalos neko nevarēja nopirkt?

– Bija tā, bet mums darbam sūtīja kosmētiku no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Arī pati gatavoju krēmus. Tie, protams, ilgi nestāvēja, labākajā gadījumā garantijas laiks bija nedēļa, pusotra. Bija losjoni, no procedūrām piedāvājām tikai masāžas un maskas, ļoti primitīvi. Veicām arī sejas ādas dziļo tīrīšanu.

– Un kas tie bija par krēmiem, kurus gatavojāt pati?

– Tie bija barojuši krēmi masāžām – ļoti vērtīgi. To sastāvā bija lanolīns, kakao sviests, arī kauliņu eļļa. Tagad pārāk dārgi izmaksā šādas izejvielas. Bet toreiz aptiekā mēs varējām dabūt visas sastāvdaļas un paši no tām veidojām krēmus. Tāds bija tas sākums, diezgan ilgi tā strādājām. Veidojām masku arī problemātiskai sejas ādai, bija māla maska. Es atceros, tās sievietes, kas tajā laikā nāca, pēc procedūrām ļoti labi izskatījās.

– Kas jūsu izvēlētajā profesijā tik ļoti piesaista, ka pēc 55 gadiem vēl joprojām tajā strādājat?

– Kad sāku strādāt par kosmētiķi, biju jauna – 25 gadus veca. Man ļoti patīk darbs, kas saistīts ar cilvēkiem un rokām. Šķiet, ka tikpat labi es varētu būt arī oficiante. Principā nav viegli ilgus gadus strādāt ar cilvēkiem – ir jābūt gan savaldībai un pacietībai, gan laipnībai un iejūtībai. Bet kopumā – tas ir ļoti interesanti.

Darbs mēdz būt dažāds, atšķirīgs. Vadu dažādas apmācības, veicu pārbaudes, tāpat darbojos ar klientiem.

– Mūsu saruna notiek pulksten astoņos vakarā. Esat cīrulis vai pūce, ka tik vēlā vakara stundā vēl esat gatava strādāt?

– Man nav problēmu ar to, nekad nav pār vēlu. Pēc tam, kad iekrītu gultā, tad gan uzreiz aizmiegu. No rītiem ceļos četros, puspiecos, bet gulēt mēģinu doties kādos desmitos, lai mani neviens netraucē. Kādreiz ir tā, ka pietrūkst pēcpusdienā spēka, bet tad jau ir arī kafija.

– Jau no bērnības tikāt radināta pie tādas kārtības, ka ir agri jāceļas?

– Tieši tā. Tēvs mūs ar māsu cēla augšā astoņos. Vienalga, vai tā bija darbadiena, sestdiena vai svētdiena. Mūs radināja pie precizitātes, un to esmu iemācījusies. Uz tikšanos es atnāku pat ātrāk. Starp citu, jaunībā arī uz randiņiem ierados pirmā un tad gaidot staigāju apkārt. Arī mani klienti ir precīzi, jo viņi zina, ka es tāda esmu, tādēļ arī cenšas to ievērot.

– Sievietes mēdz būt dažādas – vienas iet ar augstpapēžu kurpēm un augsti paceltu galvu, bet kādai citai tas šķiet pārspīlēti. Dažas jau 40 gados izskatās un uzvedas kā tantuki, bet jūs tiešām vienmēr esat bijusi kā skaistumkopšanas jomas pārstāve, kas māk sevi iznest. Kā jums tas izdodas? Ideāli gēni vai darbs ar sevi?

– Stāja man ir tāpēc, ka es nodarbojos ar modernajām dejām. Jaunībā uzstājos arī pirmajā varietē, ar augstpapēžu kurpēm bija jādejo. Varbūt kaut kas man ir arī no dabas dots. Protams, ir jāatrod zelta vidusceļš. Tas jau nenozīmē, ka visur jāiet ar augstpapēžu kurpēm, man ir arī sporta apavi. Tikko bija dārza ballīte – tādās reizēs kājās taču jābūt ērtiem apaviem! Bet principā man ļoti patīk augstpapēžu apavi, tie mani organizē.

– Esam dažādas arī sevis, savas sejas un ķermeņa, kopšanas ziņā. Ir sievietes, kas perfekti gatavo pirmo, otro un trešo ēdienu, bet laiku sev atvēlēt negrib. Ir dāmas, kuras strikti ievēro to, lai vakarā kosmētika būtu nomazgāta, seja sakopta. Cik liela nozīme ir tam, ka sieviete aiziet gulēt ar rūpīgi noņemtu kosmētiku?

– Protams, ka tas ir svarīgi, ja mēs runājam konkrēti par ādu. To nepieciešams notīrīt un kopt. Bet tas atkal ir atkarīgs no paša cilvēka. Viens jūtas slikti sakoptā mājā, cits – nesakoptā. Te ir tas pats. Ja cilvēkam to vajag, viņš sevi kops. Var arī būt, ka profesija liek vairāk par sevi rūpēties. Te nav tādas gatavas receptes. Ja būsi sakopts un labi izskatīsies, jutīsies labi ne vien pats, bet arī apkārtējie.

– Jums kabinets ir ideālā kārtībā. Cilvēks atnāk, un viņam rodas sajūta, ka ir pirmais un ļoti gaidīts.

– Cenšos. Es biju un esmu kosmētiķe “Kolonnā”, mēs ar Plaudes kundzi to nodibinājām. “Kolonnas” kosmētiķi zina, ka es varu atnākt un negaidīti pārbaudīt. Droši varu teikt, ka pie mums “Kolonnā” ir vienots standarts, noteiktas prasības, kādam ir jāizskatās kabinetam – vienalga, vai tas ir pie manis vai kāda cita kosmētiķa. Kad klients aiziet, mēs uzreiz sakopjam kabinetu, sagatavojam jaunam apmeklētājam. Klientam jārodas tieši tai sajūtai, kā jūs teicāt, it kā viņš šeit būtu pirmais. Mēs par to īpaši rūpējamies. 

– Vai arī māja jums ir tikpat ideāli sakārtota?

– Nu, es ļoti cenšos, lai tā tāda būtu, taču mēdz būt, ka es noslēpju kādu lietu tajā brīdī, ja nu pēkšņi ierodas ciemiņi. Man laika ir ļoti maz – vēl visa mājas apkārtne ir jāsakopj.

– Kā ar to visu var tikt galā – darbu, māju?

– Tad, kā jau teicu, ir jāceļas augšā četros. 

– Kas ir pirmais, ko darāt, kad pamostaties?

– Man ir vesels rituāls. Vispirms ir mani kaķi. Tie ir pirmie, par kuriem ļoti rūpējos. Viens grib iet ārā, cits vēlas nākt iekšā. Ir viens, kā es viņu saucu, bomzītis, kurš gaida mani pie sētas. Tas arī jāpabaro. Katram savs ēdiens. Man ir bijuši arī pieci pieņemtie kaķi, jārūpējas par visiem.  Un tad – rīta kafija. Pēc tam es datorā uzspēlēju kādu spēli, paskatos rīta ziņas. Man ir svarīgi, kā es to laiku pavadu. Vēl man ir vingrošana 12–15 minūtes, tad viss pārējais.

– Vai tiešām Baiba Jevdokimova spēlē datorā spēles? Daudziem šķiet, ka tas ir bezjēdzīgs laika patēriņš!

– Jā, spēlēju. Man liekas, ka tas darbina smadzenes. Starp citu, lietoju pašu jaunāko telefonu, esmu ķerta uz šo. Vajag jauno tehnoloģiju, un tas viss man patīk. Manā vecumā tas varbūt ir dīvaini, jo daudziem maniem paziņām vēl ir podziņtelefoni.

– Daudzi jūsu vecuma cilvēki pat datorā ar grūtībām orientējas. 

– Covid-19 laikā biju kosmētiķu eksāmenu komisijā. Mēs katrs sēdējām savās mājās pie datora. Te tabulas jāaizpilda, te e-paraksts jāuzliek. Tas nemaz nav tik vienkārši – sarakstīt, aizsūtīt, saņemt atpakaļ. Bet man patīk.

– Par to rīta kafiju… Vai vasarā jūs to dzerat, skatoties uz skaistajām puķēm savā dārzā, vai labprātāk malkojat pie datora?

– Pie datora. Lai gan – kā nu kuru reizi. Var dažādi. Dažreiz es skatos uz jūru – to es redzu no sava loga. Bet vispār man nav tāds noteikts kafijas baudīšanas rituāls. Vēl tas ir atkarīgs arī no tā, cikos tā kafijas dzeršana notiek. Ziemās, kad ātri kļūst tumšs – jau četros piecos pēcpusdienā –, tad es ārā nestaigāšu. Bet rītos varu aiziet arī līdz jūrai ar kafijas tasi rokās. 

– Jūs esat beigusi Rīgas 49. vidusskolu?

– Jā, lepojos ar to. Biju rīdziniece.

– Kā jūs spējat visu apvienot ar pastāvīgu dzīvošanu Saulkrastos?

– Šeit dzīvojam jau 20 gadus. Līdz Rīgas centram ir 42 kilometri. Bet nekas, ir tikai jāmāk braukt ar mašīnu. Var arī ar vilcienu nokļūt.

Tēvs bija arhitekts, un, kad man bija 13 gadi, mēs sākām celt vasarnīcu Inčupē, cik nu padomju gados to atļāva. Visu laiku pa vasarām tur dzīvojām. Cik atceros, es vasarās nekad nebiju Rīgā. Īpašums ir pie pašas jūras, brīnišķīga vieta. Sākumā tā jocīgi likās no Rīgas aiziet. Bet tagad es pat nevaru iedomāties, ka man vakarā būtu jāpaliek Rīgā.

– Jūs esat mērķtiecīgs cilvēks? Tā sakot, ja redzat mērķus, tad nekas nevar būt par šķērsli tos sasniegt, arī autovadītāja apliecību iegūt?

– Es varbūt neesmu tik daudz mērķtiecīga, cik ietiepīga. Es nevaru saprast, ja man pasaka nē. Nu kā – nē?! Reizēm domāju: ārprāts, es to nekad mūžā nepaveikšu! Bet tad, kad sāc darīt, – tad jau aiziet. Es nezinu, kā to nosaukt – varbūt par mērķtiecību, varbūt par ietiepību… Vīrs man kādreiz teica: “Tu nebrauksi ar mašīnu!” Tam bija divi iemesli: pirmais – padomju laikos ģimenēs parasti nebija divas mašīnas; otrais – nebija pieņemts, ka pie stūres brauc sieviete, bet vīrietis sēž blakus. Tāda tā domāšana toreiz bija. Bet kāpēc gan es nevarētu braukt? Man ļoti patīk to darīt, jo, vadot auto, es atpūšos. Tā man pēc darba ir tāda relaksācija!

– Bet braukt nav viegli. Tādā ziņā, ka šoferi mēdz būt dažādi, katram, tā sakot, savi tarakāni galvā. Kādam var nepatikt, ka dāma pie stūres, un viņš ņems un speciāli nogriezīs ceļu, izbrauks priekšā vai vēl kā citādāk izrādīs savu “pārākumu” pret sievieti!

– Lai viņš izbrauc. Ejot pa ielu, jums jau tāpat kāds var uzskriet virsū, pagrūst. Pa durvīm ieiet un deguna priekšā aizcirst durvis. Visādi jau ir. Dažās situācijās, protams, gadās sulīgākus vārdus pateikt. Bet vispār mani tas neuztrauc. Ieslēdzu mūziku un braucot relaksējos.

– Vai nācās šogad piedzīvot arī to milzīgo vētru un lietu vasaras otrajā pusē?

– Nē, mūs tas neskāra. Pirms dažiem gadiem gan. Tad Inčupei pāri gāja milzīgs vējš, pie Baltās kāpas – īsts viesulis. Iztīrīja visu mūsu ciematiņu, lieli un mazi koki krustu šķērsu bija sagāzušies – 15 minūtēs vienkārši sakrita visi koki. Šoreiz pie mums nebija nekas, tikai viens koks nokrita pie sētas. Nieki!

– Esat saņēmusi arī svarīgu apbalvojumu…

– Pirms diviem gadiem, kad novembrī man piešķīra ordeni – Atzinības krustu par sabiedrisko darbu –, aizgāju uz kapiem pie tēva. Viņš reiz domāja, ka no manis nekas neiznāks. Mana māsa tāda stabilāka bija, bet es tāda – pa gaisu vien! Man viss notika pēc kārtas un reizē – tad sports, tad dejošana, vingrošana, tad man šitas, tad man tas. Un es visu daru! Es pat profesiju īsti nevarēju izvēlēties. Aizgāju pie tēva un domās teicu tā: “Nu tu redzi, kā patiesībā ir sanācis.”

– Paldies jums par sarunu! Lai vēl ilgi spēks un daudz ražīgu gadu!