V.Kilbloka uzskata, ka "diagnozes var būt visai netveramas, tādas, kas nav pierādāmas ar noteiktu izmeklējumu rezultātiem. Cilvēks sakās esam profesionāli izdedzis, viņam ir depresija, trauksme, bezmiegs, viņam ir muguras un galvas sāpes - tātad viņam pienākas dziedinoša atpūta, kuras laikā pat varētu būt ieteicams ceļot un nodarboties ar citām sev tīkamām un atveseļošanos veicinošām lietām. Pirmās deviņas dienas šādu slimošanu apmaksā darba devējs, pēc tam slimības pabalstu jau maksā valsts."

Viņasprāt, ģimenes ārsti vieglu roku dod slimības lapas līdz mēnesim, un atbilstoši Veselības inspekcijas nostādnēm tiek uzskatīts, ka šajā periodā klientam vienmēr ir taisnība. "Speciālisti, pie kuriem klients nonāk pēc ģimenes ārsta nosūtījuma, slimības lapas jau dod uz krietni ilgāku periodu, un šajā ziņā, piemēram, labs neirologs ir zelta vērts. Iespējas ir plašas. Ārsti saka, ka visvairāk tās izmantojot vidējā paaudze, kam pašlaik ir ap četrdesmit un samērā labas algas, no kurām sanāk arī labs aprēķinātais slimības pabalsts," tā V.Kilbloka, paužot uzskatu, ka Latvijas valsts šādu pabalstu maksā dāsni. Igaunijā tā neesot.

Risinājums? "Ja slimības pabalstu samazinot un nosakot to 50% apmērā no vidējās izpeļņas, uz pusi kļūstot mazāk arī oficiālo slimotāju," noslēdz apgāda vadītāja. 

Piedāvājam ielūkoties komentētāju pārdomās par šo tēmu: