Elmārs Pļaviņš šobrīd ir NBS eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos un aktīvi iesaistās labdarības projektos Latvijā, un nenogurstoši turpina sniegt atbalstu gan Ukrainas iedzīvotājiem, gan karavīriem. Arī Zane Zaļkalniņa ar ģimeni aktīvi iesaistās labdarībā, muzicējot un cenšoties ar mūziku un sirsnību iepriecināt citus. “Tas, manuprāt, arī ir patriotisms,” diskusijā uzsvēra Zane un piebilda, ka ir apņēmusies turpināt savas ģimenes tradīcijas. 

Kāda nozīme reliģijai ir armijā, kā tas saistās ar patriotismu?

Atbildot uz jautājumu, Elmārs Pļaviņš uzsvēra, ka šīs lietas ir cieši saistītas: “Dievs caur Jēzus Kristus mīlestību un upuri parādīja, kāds viņš ir patriots.” Ja cilvēkā mīt kristīgās vērtības un izpratne, ka kāds lielāks par mums jau ir cīnījies un miris, tad pazūd bailes kaut ko upurēt arī no sevis.

Viņš dalījās arī ar spilgtu pieredzi no Ukrainas, kur bija ticies ar komandieriem, kuri nespēja pārliecināt pārgurušos karavīrus doties atpakaļ uz ierakumiem.Viens no iemesliem, kāpēc viņi neesot gājuši atpakaļ, bijušas bailes zaudēt savu dzīvību un neziņa, kur viņi nonāks, kad viņus nošaus. Lai gan 90% no karavīriem bijuši pareizticīgie, E. Pļaviņš ar viņiem pārrunājis mūžības vērtības. Komandieris viņam pēc tam zvanījis un teicis: “Kapelān, es nezinu, ko tu ar viņiem izdarīji, bet viņi ar pavisam citu jaudu šobrīd cīnās un viens otru iedrošina.” E.Pļaviņš uzsvēra – kad cilvēks tic un uzticas Dievam, viņš sāk uz dzīvi skatīties citādi,nelietīgi neizmanto laiku un resursu, kā arī spēj būt daudz labāks patriota piemērs citiem nekā bez ticības Dievam.

Nils Sakss Konstantinovs diksusijā akcentēja faktu, ka jauniešiem mūsdienās pārmet narcisismu un fokusu uz sevi. Kā ideja par patriotismu sadzīvo mūsdienu jauniešu vidē? Kā viņi uztvert faktu, ka vajadzētu atteikties no kaut kā augstāka mērķa vārdā?

Z.Zaļkalniņa atzina, ka vispārināt ir grūti, jo jaunieši ir ļoti dažādi, taču akcentēja ļoti būtisku piemēru – iespēju upurēt savu laiku, lai kļūtu par brīvprātīgo kādā darbā. Pēc viņas teiktā, tas, lai gan nav salīdzināms ar došanos karā, ir sava veida patriotisms. “Tu fiziski nedabū neko atpakaļ, bet tā arī sava veida ziedošanās. Ir daudz jauniešu, kuri šajos darbos iesaistās,” viņa uzsvēra.

Liela daļa jauniešu ne tikai vēlas doties prom, bet arī dodas prom no Latvijas, un mēs zinām, ka neatkarīgi no tā, ko viņi domā tagad, iespēja, ka viņi atgriezīsies, vairs nav simtprocentīga, uzsvēra Nils Sakss Konstantinovs. Kādi bija apsvērumi, kāpēc izvēlējies mācīties Latvijā?

Zane Zaļkalniņa, kura pati tikko absolvējusi 12. klasi, atzīst, ka viņas izvēle palikt Latvijā bija apzināta un personiska. "Esmu ļoti emocionāls ģimenes cilvēks. Man vienmēr tuvas ir bijušas mājas, un ģimene man vienmēr bijis atbalsts – tas arī mudināja šobrīd nekur nedoties," viņa norādīja, paužot ticību, ka arī Latvijā ir lieliskas iespējas augt un attīstīties, ja vien ir vēlme. Ja kādreiz dzīve aizvedīs viņu uz ārzemēm, viņa to redz kā pārdomātu lēmumu – nevis bēgšanu, bet izaicinājumu, kas varētu dot pieredzi un, iespējams, ļaut vēl vairāk dot pretī arī Latvijai.

Kādi ir novērojumi, redzot jaunos vīriešus, kas nonāk armijā? Vai ir kāda kopīga iezīme tiem, kurus var saukt par patriotiem?

Pēc E. Pļaviņa teiktā, bieži vien jaunie cilvēki, ienākot armijā, nemaz nav ar izteiktu patriotisma sajūtu. "Es redzu, ka lielākie patrioti nāk no Jaunsardzes, Zemessardzes, dažādiem pulciņiem, piemēram, tautasdejām,” viņš turpināja, uzsverot, ka patriotisms sākas ar gatavību kaut ko no sevis dot – laiku, zināšanas, darbu, pat naudu. “Viņi būs tie, par kuriem mēs armijā sakām – tev jābūt līderim. Nevis līderim, kurš atskrien pirmais, bet kurš padomā par vājāko, kurš palīdz vājakajam piecelties,” skaidroja bijušais NBS kapelāns. Svarīgākais esot izpildīt uzdevumu līdz galam kopā ar vājāko posmu, neatstājot nevienu malā, viņš skaidroja, akcentējot gan ģimenes, gan vides nozīmi jaunieša izaugsmē.

Šobrīd runājam par daļu jauniešu, kuru vecāki ir dzimuši 90. gados, savukārt viņu vecāki ir dzīvojuši padomju laikos. Kurā brīdī un kā šīs ģimenes uztur patriotisma vērtības?

“Piedzimu 1970. gadā, divus gadus dienēju padomju armijā, un esmu piedzīvojis daudz,” uz pieredzēto atskatījās E.Pļaviņš, atminoties, ka tas, kas padomju laikā bija atņemts, 90. gados tika atdots. Demokrātija, brīvība, baznīcas atkal bija vaļā – cilvēki bija ļoti patriotiski noskaņoti. Taču šodien situācija ir cita – par brīvību vairs nav jācīnās, tā ir pašsaprotama, tāpēc ļoti svarīgi ir rādīt bērniem piemēru. “Jāiegulda daudz vairāk laika, runāšanas, piemēra,” viņš sacīja, strikti norādot, ka bez tā patriotisms neuzplauks. Tieši vecākiem šajā brīdī jāuzņemas galvenā loma, noliekot svecītes 11. novembrī, paceļot karogu pie mājas. Pēc viņa teiktā, bērniem un mazbērniem tas vairs nebūs svarīgi, ja vecāki to nedarīs paši. Ar runāšanu vien nepietiek.

Runājot par to, kā ģimenē tiek nodotas patriotisma vērtības, Z.Zaļkalniņa ar sirsnību atcerējās savu tēti, kurš viņai vienmēr bijis ļoti tuvs: “Man vienmēr mīļš cilvēks bijis mans tētis, kurš ir patiešām liels patriots. Manuprāt, viņš arī manī pašu svarīgāko ir ielicis ar saviem stāstiem un pieredzi.” Viņa dalījās ar kādu spilgtu piemēru no tēva jaunības – padomju laikos viņš skolā nēsājis pie krūtīm piespraustu sarkanbaltsarkano lentīti, par ko saņēmis piezīmi un ticis izraidīts no skolas. Zanei šis stāsts dziļi iesakņojies apziņā. “Ja viņš tolaik nedrīkstēja, bet slepus tāpat turēja lentīti pie sevis, kāpēc lai es šodien slēptu, ka esmu patriote?” viņa retoriski jautāja.

Arī Nils Sakss Konstantinovs dalījās ar kādu faktu no ģimenes pūra lades. Viņa vectēva vārds ir Aleksandrs. Aleksandri vārda dienu svin 18.novembrī, Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas dienā. Tā nu vārda diena kļuvusi par aizsegu un reizē arī iemeslu svinēt valsts svētkus laikā, kad to darīt nedrīkstēja.

Kas jums ļāva saglabāt vai veidot patriotisma izjūtu?

E. Pļaviņš atklāja, ka viņš nebija patriots jau no bērnības. Līdz 21 vai 22 gadu vecumam viņš dzīvojis kā jaunietis bez īpašām latviskām vai patriotiskām vērtībām, lai arī viņa tuvinieki un senči bija daudz cietuši, piemēram, par karogu un Bībeli, ko viņu mājās atrada okupācijas vara. Patriotisms sācies brīdī, kad viņš iegājis baznīcā un dzirdējis, ka kāds par viņu ir nomiris un augšāmcēlies. Viņš gribējis šo mieru un mīlestību, ko ieguvis, dot arī citiem cilvēkiem. 

Caur teoloģijas studijām viņš 1997. gadā nonācis Sužu izlūkdesanta bataljonā, un tieši bruņotie spēki viņa dzīvē nostiprinājuši vēl dziļāku patriotisma izjūtu. Armija viņam devusi skaidrāku izpratni par to, ko nozīmē valsts un kādi pienākumi ir jāuzņemas, lai tā varētu pastāvēt. “Viena no lietām – nav jābaidās atdot savu dzīvību un ar savu uzvedību un piemēru jārāda piemērs citiem, kas tik patriotiski nedomā,” viņš uzsvēra.

Vai skolās šodien šiem jautājumiem tiek pievērsta pietiekama uzmanība?

Z.Zaļkalniņa pauda uzskatu, ka skolās patriotisma un valstiskuma jautājumiem tiek pievērsta pietiekama uzmanība. Viņa īpaši izcēla skolotāju personīgo ieguldījumu: “Mums skolotāji paši no sevis ir daudz ieguldījuši – dalījušies pieredzes stāstos, atmiņās.” Viņasprāt, tieši tas palīdz skolēniem labāk izprast dažādus notikumus un to nozīmi.

Ko vēl pašvaldības un valsts varētu darīt, lai veicinātu jauniešu patriotismu un pilsonisko līdzdalību?

Pēdējos gados valstiskā un patriotiskā audzināšana skolās ir kļuvusi arvien redzamāka – tas, ka tā tiek iekļauta kā obligāts mācību priekšmets, pēc E.Pļaviņa teiktā, jau ir nozīmīgs solis uz priekšu. Viņš arī uzsvēra, ka pašvaldībām ir visas iespējas iedrošināt jauniešus iesaistīties, piemēram, Jaunsardzē vai Zemessardzē. Viņš dalījās pieredzē, stāstot, ka ir darbojies kā sporta kapelāns Ogres basketbola klubā, un redzējis, ka šie jaunieši, pašvaldības uzrunāti, devušies uz skolām un atgādinājuši ne vien par sevi, bet arī par vērtībām. Pēc viņa domām, ir ļoti būtiski runāt un atgādināt jauniešiem, kas jādara, lai mēs nepazaudētu šodien savu brīvību. “Es negribu pazaudēt, negribu, lai mani bērni, mazbērni pazaudē to, par ko kāds ir samaksājis savu dzīvību,” viņš norādīja.

Kāda būs atbilde tiem, kas teiks, ka viņus patriotisms neinteresē?

Nils Sakss Konstantinovs dalījās pieredzē no psihoterapeita prakses, kur novērojis, ka daudzi jaunieši no latviešu ģimenēm, kuri pat nav bijuši ārzemēs, runā angliski, jo tā viņiem šķietot vieglāk. Viņš diskusijā uzsvēra, ka patriotisma trūkums nav retums mūsdienu jauniešu vidū.

Arī E.Pļaviņš atzina, ka šobrīd diemžēl tā ir. Daudziem jauniešiem Latvija kā tāda īpaši neinteresē, jo viņi domā, ka tūlīt taču būs karš. Pēc viņa teiktā, tas ir pilnīgs murgs un informatīvais karš no Krievijas puses. “Daudzi grib to Eiropu un tās vērtības un aglas,” viņš sprieda, tomēr atzina, ka armijā ir novērojis, ka jaunieši, kas sākumā pat nav runājuši latviski, vēlāk kļuvuši par lielākajiem patriotiem. Tāpat viņš atsaucās uz Ukrainas pieredzi: “Ja pie sliekšņa nav lielas briesmas, tu par globālām lietām nepadomā. Bet, kad sākas problēmas un karš, tur vairāk nav ne tautību, ne valodu.”Viņš diskusijas noslēgumā uzsvēra, ka vienīgais ceļš ir turpināt lūgt par to, lai Dievs dod gudrību, spēku un izturību nepazaudēt labo un lai mēs ejam uz priekšu un rādām piemēru ar savu ziedošanos un darbu.

Arī Z.Zaļkalniņa iedrošināja jauniešus nebaidīties no patriotiskām vērtībām, pārliecināt savus draugus būt kopā, atbalstīt vienam otru. “Ja viens otru atbalstīsim un pozitīvi uzlādēsim, viss ir iespējams,” viņa secināja sarunas beigās.