Gribētos šo konferences runātāju izteikto domu nedaudz paturpināt. Ja domāju par savu pieredzi uzskatu un argumentu veidošanā, jāatzīst, ka tieši kaislīgākie strīdi ir bijuši tie auglīgākie, lai es vārdiski spētu formulēt domu, kas iepriekš ir bijusi tikai izjūtu vai nedefinētu priekšstatu līmenī – piemēram, kas ir mana nacionālā identitāte, kas ir latvietība? Atbildes uz šiem jautājumiem ir tapušas strīdos un pretstāvē ar tiem, kam tas ir bijis jāpierāda un jāargumentē. Tāpat, ja domāju par jēdzienu izpratni, piemēram, kas ir ģimene, kas – sieviete, vai aborts kā nedzimuša bērna slepkavība iepretī sievietes tiesībām lemt par savu ķermeni, – esmu bijusi spiesta to skaidrot un pretstāves brīžos definēt citādi domājošajiem un runājošajiem. Tāpēc, vērtējot jau ar laika distanci, varu teikt paldies saviem ar argumentiem «nopakotajiem» oponentiem, jo viņu paustais atšķirīgais pasaules uzskats ir devis man vielu un iespēju strīdēties pretī, lai formulētu un skaidrotu savu pozīciju. Reizēm tā ir bijusi dienām ilga saruna domās jau pēc tam, kad klātienes disputs sen noslēdzies. Kāda frāze vai izteikums, kuram neesmu laikus attapusi argumentēti sniegt pretatbildi, vēl ilgi ir malies pa galvu, liekot līdz galam noformulēt skaidrāko un pieņemamāko atbildi manam «mazizglītotajam» oponentam. 

Vienlaikus, ja lūkojas arī lielāko patiesību noformulēšanas vēsturē, var redzēt, ka strīdu un polemikas oponentam ir bijusi liela nozīme ideju, vērtību noteikšanā. Kas būtu Mārtiņš Luters bez sava sīvākā oponenta Roterdamas Erasma? Vai viņš būtu bijis spiests tik skaidri sludināt patiesību par cilvēka (ne)brīvo gribu, ja viņam nebūtu bijis jāargumentē pret izglītoto, asprātīgo, izcilo viduslaiku teologu un literātu Roterdamas Erasmu?

Vairuma baznīcas koncilu, ticības apliecību rašanās vēsture liecina, ka tās ir tapušas tāpēc, ka bijis jāargumentē un jāstrīdas pret kādu maldu mācību vai herēzi. Teorijas un doktrīnas, politiskās programmas un filozofiskie traktāti – cik gan bieži tie ir bijuši kā atbildes uz oponentu izteiktajām idejām un argumentiem! Tāpēc ir grūti atrast ražīgāku un vērtīgāku sarunas veidu ar politiskajiem, idejiskajiem un citu veidu oponentiem par argumentētu strīdu.

Bet kā mācīties strīdēties? Vai to var darīt cieņpilni? Vai mūsdienu politkorektums un visa iekļaušana un pieņemšana nav lielākais šķērslis auglīgam strīdam, kurā var dzimt patiesība? Vai politiskās debates mūsdienu Saeimā varam pielīdzināt vietai un veidam, kur argumentu cīņā iegūstam vērtīgas idejas?

Luters Erasmu ir saucis par čūsku, meli un Sātana muti. Vai to varam pielīdzināt sociālajos tīklos un komentāros izteiktajām ķengām un nievām cilvēka personībai? Diez vai. Kaut Luters ir daudzu dzēlīgu epitetu autors, vienlaikus viņa izteikumus pavadīja argumentēta pārliecība un skaidrojumi. Taču, ja strīdnieki paliek līmenī «muļķis – pats tāds», ražīgu un vērtīgu ideju apmaiņu gaidīt nevar un nevajag.

Ja Saeimā viens politiķis otram novēl aizvērties un izvemties, tad vairāk par kaunu tas klausītājos radīt nevar. Turklāt no politiskās diskusijas velti gaidīt patiesības atklāsmi, jo politikai un partijām, tās pārstāvjiem ir citi mērķi un uzdevumi – būt un palikt varā.

Atgriežoties pie konservatīvās domas konferences «Demos» uzdotā jautājuma par sarunu ar politisko oponentu, manuprāt, ideju sadursme argumentētā polemikā ir labākais un vērtīgākais veids, kā to veidot. Ieklausīšanās, pieņemšana, iekļaušana pirmajā pietuvinājumā var šķist skaists un jauks veids, kā inteliģenti sarunāties ar citādi domājošajiem, bet dzīvē tā nenotiek. Tas beidzas ar noklusēšanu vārdos (ne domās), ar liekulību un mēģinājumu būt mīļam visiem un visbeidzot ar tukšvārdību. Kaislīgs, argementēts strīds ir tas, ko novēlu arī pašai konferencei, lai tās dalībnieku polemikā un diskusijās dzimst idejas un domas par to, kā dzīvot, kam uzticēties un kā identificēties mūsu valstī un zemē.