1908. gadā beidzis Valmieras skolotāju semināru, kur ieguvis pilnas pamatskolas skolotāja tiesības. Skolotāja gaitas sācis Umurgas draudzes skolā, kur strādājis gan tikai vienu gadu (1908–1909). Tālāk darba gaitas vedušas uz Mēdzulas pagasta Gulbēru skolu, kur nostrādājis no 1909. līdz 1918. gadam. Mēdzulas pagasta valde minējusi, ka Āķis «skolotāja amatu izpildīja apzinīgi un ņēma dzīvu dalību kā kara vadonis un režisors pie vietējās bibliotēkas biedrības».
1914. gadā skolotājs apprecējies ar Mildu Zelmu (dz. Zandberga), un laulībā dzimusi meita Ilga.
Divus gadus (1918–1920) A. Āķis strādājis Ikšķiles pagasta Turkalnes 1. pakāpes pamatskolā. No 1920. gada 11. septembra līdz 1948. gadam skolotāja A. Āķa dzīve saistīta ar Suntažu pagasta sešklašu pamatskolu, kur viņš bijis arī skolas pārzinis. 1920. gadā skolai tika atvēlētas Suntažu muižas pils plašās telpas, tomēr darba gaitu sākums jaunajam skolas pārzinim A. Āķim nebija viegls. Jaunajā mājvietā bija nepieciešams kapitālais remonts, ēkas apakšstāvs bija izdemolēts, pagraba telpās mitinājās pagasta nespējnieki, kara gados bija zudis skolas inventārs, mācību līdzekļi un grāmatas. 1920./1921. mācību gadā izdevās sagatavot tikai dažas klašu telpas. Mācības sāka 155 audzēkņi triju pedagogu vadībā. Savās atmiņās skolotājs atceras, ka «pēc kara, 1920. gadā, nekāda kulturāla sabiedriska darbība Suntažos nenotika, pagasts bija izpostīts, visas mājas, sākot no Kangaru kalniem, līdz centram nodedzinātas. Kultūras biedrība «Jaunatnes smaids» pastāvēja, bet nozīmīgas aktivitātes neritēja, izņemot mazas teātra izrādes. Pat kori nevarēja organizēt, jo trūka dziedātāju. Nācās skolā pastiprināti nodarboties ar kora dziedāšanu».
1920.–1933. gadā skolotājs A. Āķis uzņēmās arī Suntažu baznīcas ķestera pienākumus, tajā skaitā bērnu kristības, mirušo apbedīšanu, ierakstu veikšanu draudzes grāmatā un citus darbus. Tā kā Suntažu evaņģēliski luteriskā draudze līdz 1933. gadam nevarēja pieņemt darbā pastāvīgu mācītāju, šis darbs bija jāveic īpaši rūpīgi un atbildīgi. Līdztekus tam viņš bija arī draudzes ērģelnieks.
1920. gadā A. Āķis nodibināja Suntažu Kultūras biedrības kori «Dziesmu vairogs», iestudējot «operetes un dziedot teātra uzvedumos», kā arī piedaloties lielajos Latvijas Dziesmu svētkos un novada Dziesmu svētkos Ogrē, Vecogrē, Ērgļos, Madlienā, Siguldā u. c.
Kori A. Āķis diriģēja 28 gadus. Skolotāja gaitās viens no viņa pasniegtajiem mācību priekšmetiem bija dziedāšana. A. Āķis savu muzikālo izglītību papildinājis pie profesora J. Mediņa, spēlēja gan vijoli un klavieres, gan pūšamos instrumentus. Diriģējis un dziedājis arī koros Allažos, Mālpilī u. c. Vadījis arī Suntažu dramatisko kolektīvu, publicējis rakstus presē.
1944. gadā mācības skolā uz laiku nācās pārtraukt, jo tās telpās tika izveidots hospitālis. Skolai uzticīgs palika tikai direktors A. Āķis un viena skolotāja. Vēlāk mācības atsākās, un 1945. gadā skolu absolvēja 18 audzēkņu.
Par nopelniem izglītības un kultūras jomā 1933. gada 18. novembrī Arturs Āķis tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, V šķiru. Plašā apkaimē pazīstamais, cienītais un godātais skolotājs mūžībā devās 1981. gadā cienījamajā 94 gadu vecumā. Apbedīts Ropažu kapos. Suntažu kora 110. jubilejas koncertā A. Āķis vēl mundri un aizrautīgi diriģēja savu seno lolojumu.
Ineta Didrihsone- Tomaševska, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Ogres Vēstis Visiem
