Jurģis Liepnieks jauno amata pozīciju raksturo kā “vismaz ministra līmeņa amats pēc ietekmes, ja ne vēl vairāk”. Viena no viņa paustajām kritikām ir par to, ka Latvijā sistēma ir tāda, ka nepastāvot nekāda kontrole pār sabiedrisko mediju darbu vai mediju kritika. Sarunas otrs dalībnieks psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs piebilst – “Sabiedriskais medijs var mierīgi nokancelēt ministru, bet neviens ministrs nevar noņemt sabiedriskā medija redaktoru. Tā ir grūti aprakstāma varas pozīcija. Anita Brauna nav jaunpienācēja, viņa nāk no (mediju) grupas, kas ar laiku atdalījās no “Dienas”, un viņa ir viena no tiem, kas izveidoja “IR” žurnālu. Un Nellija Ločmele, kas darbojās par “IR” redaktori, tagad lemj un apstiprina Braunu amatā. Un tas pat nevienam nešķiet ievērības cienīgs fakts.”
J.Liepnieks turpina – “Jā, kurš gan varētu apspriest tādu lietu Latvijā? Mediji par to nerunās. Komercmediji ir ļoti vāji. Lai cilvēkiem būtu skaidrs, kur tad slēpjas sabiedrisko mediju ietekme? SEPLP pāris nedēļas atpakaļ publicēja lielu pētījumu par sabiedriskā medija darba kvalitātes rādītājiem. Prezentēts tiek jocīgi – kopā ar pašslavinošiem iestarpinājuma rakstiņiem un interpretācijām un jocīgiem griezumiem, ne tādiem kā socioloģijā pierasts. Tomēr nav pamata apšaubīt datus. Un tie ir sekojoši – 73% aptaujātie Latvijas iedzīvotāji reizi nedēļā lieto kaut ko no medijiem. Tas ir ārkārtīgi liels cipars! Jā, tur ir LR2, kultūra un sports, bet tas aptver grandiozi daudz. Skaidrs, ka ar 50 miljonu budžetu, kurš drīz būs 70 miljoni, neviens privāts medijs tur ne tuvu nestāvēs. Ja tu katru dienu uzrunā 73% cilvēku un ka katrs otrais (49%) tev uzticas un vērtē darbu kā kvalitatīvu, tad tu uzrunā absolūti lielāko iedzīvotāju daudzumu, tu pilnībā valdi pār viņu sirdīm un prātiem. Tu nosaki sabiedrisko dienaskārtību un arī problēmas, par kurām runājam un arī nerunājam. To izvēlās redaktors, un arī to, kā mēs tās problēmas ierāmējam, kā mēs ierāmējam realitāti. Tu vari uzlikt virsrakstu, ka sabiedriskā medija galvenās redaktores amatā ir iecelta ilggadēja žurnāliste, kas apbalvota ar izcilības balvām žurnālistikā, un tas būs patiess virsraksts. Un tu vari arī uzlikt virsrakstu, ka par sabiedrisko mediju galveno redaktori ielikta viena no redzamākajām medijos krievu valodas aizstāvēm 2024. gadā. Un arī tas būs patiess virsraksts. Tas ir redaktors, kas izvēlas, kā sabiedrība redzēs notikumus, politiķus, sabiedrisko dienaskārtību,” tā J.Liepnieks, uzsverot, ka sabiedriskais medijs ir tas, kas rada ekspertus.
“To, vai es vai tu, vai kāds cits ir eksperts – to nenosakām mēs, to nosaka Anita Brauna vai kāds cits no sabiedriskā medija. Viņi veic eksperta atlasi un veic interpretāciju izvēli. Tā ietekme Latvijā ir daudz lielāka nekā citās valstīs, kur ir sabiedriskie mediji, jo mums ir vāji privātie mediji. Privātie mediji nevar konkurēt par sabiedriskās dienaskārtības veidošanu,” pauž J.Liepnieks.
“Par to, kā cilvēki tiek padarīti par ekspertiem – es pats to esmu pieredzējis interesantos veidos. Es ilgu laiku biju viens no ekspertiem, kuru aicināja bieži izteikties par pusaudžu mentālo veselību, bet tikko parādījās jautājums par dzimumidentitāti un dzimummaiņu, tā pēkšņi parādījās cita veida eksperti. Tie nekad līdz šim nebija izteikušies, bet nu par šiem jautājumiem izteicās un - ļoti pozitīvā veidā. Šobrīd arī redzu, ka sabiedriskie mediji saaug kopā ar privāto mediju “Ir”, jo parādās vieni un tie paši materiāli. Piemēram, “fact cheking” veido “Ir”, bet nemitīgi materiāli parādās sabiedriskajā medijā. Tas tiek izmantots kā PR instruments, bet tā ir ļoti bīstama parādība,” uzskata Nils S.Konstantinovs, piebilstot, ka pirmā lieta, kas būtu jāizdara, ir šīs privātās ietekmes nodalīšana.
Jaunākajā “Puaro.lv sarunā” izskan arī pārmetums, ka galvenā problēma Latvijā, kas ir ar sabiedrisko mediju, ir to kļūšana par “politisko partiju pašiem par sevi”.
“Tā, protams, nav partija kā tāda, un korekti būtu teikt – tas ir lielākais politiskais spēks Latvijā, kurš ietekmē sabiedrisko domu un arī politiskos procesus. Kā gadu gadiem labi organizēta veidojusies cilvēku grupa, viņi to dara savās interesēs. Es uzskatu, ka Anita Brauna pat nenojauš, kāda ir sabiedriskā mediju funkcija normālā sabiedrībā, piemēram, par viedokļu daudzveidību – kādēļ tā būtu svarīga demokrātijai, par to, kādēļ nedrīkst taisīt debates par krievu valodu. Viņa uzskata, ka krievu valodai medijos ir jābūt. Viņa rīko raidījumus un debates un aicina tikai viena viedokļa pārstāvjus, saucot tās par debatēm. Anita Brauna zina, kas “ir pareizais viedoklis”, kuri “ir pareizie eksperti” un attiecīgi veido saturu atbilstoši savai izpratnei par to, kas ir vai nav pareizi. Un visi sabiedrisko mediju redaktori vadās pēc šīs paradigmas, kurai nav nekā kopīga ar sabiedriskā medija misiju – nodrošināt pilnīgu objektīvu informāciju un maksimāli viedokļu dažādību. Viņi (sabiedriskie mediji), saņemot tagad 50 miljonus gadā, uzvedās kā politiska partija, kas nav ideoloģiski, bet privāti motivēta. Pretī viņi saņem šo ekskluzivitāti – mūs neviens nekontrolēs, neietekmēs un dos pēc iespējas vairāk naudas katru gadu,” rezumē J.Liepnieks.
*LSM valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena
