Tā nu ir: mums pašiem savi, bērniem savi, mazbērniem un mazmazbērniem savi un kopējie ģimenes un valsts svinamie datumi: pirmais, septītais, desmitais, vienpadsmitais, trīspadsmitais, astoņpadsmitais, divdesmit ceturtais un trīsdesmitais novembris. Bez jokiem – goda vārds! 

Tradīcijas pārveidojas

Viss sākas ar Miķeļdienu. Miķeļi jeb Miķeļdiena ir rudens gadskārtu svētki un gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki. Miķelis latvju dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos. Dažādos novados Miķeļu svinēšana tika saukta arī par Mīkaļiem vai Mīklāli, bet tas pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača. Pēc vecā kalendāra šos svētkus svinēja aptuveni rudens vienādības laikā (ap 21., 23. septembri), kad nakts ilgums ir vienāds ar dienas ilgumu. Mūsdienās Miķeļdiena ir 29. septembrī. Svētku latviskais nosaukums ir Apjumības jeb Appļāvības, jo šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību. Raksturīgākais Miķeļdienas rituāls bija Jumja ķeršana, ar kura palīdzību zemkopji centās nodrošināt auglību nākamajos gados. Par Miķeļa mājvietu tika uzskatīts arī sils, kas izteica viņa gādību par meža bagātības savākšanu. Ar Miķeļiem sākas veļu laiks, kas beidzas Mārtiņos – 10. novembrī.

Veļu laiks ir arī laika posms no Apjumībām līdz Apkūlībām vai no Apkūlībām līdz Ziemassvētkiem. Viena no svarīgākajām veļu laika dienām bija Simjūda diena 28. oktobrī, kas dažviet bija arī pēdējā veļu laika diena, kad rīkoja beidzamo mielastu, pēc kura veļus sūtīja atpakaļ. Citas nozīmīgas dienas veļu laikā bija Rudens Māra 1. oktobrī un Vecie Miķeļi jeb Lapbiris 14. oktobrī, kad pareģoja laiku nākamajai ziemai. 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumos par veļu laiku rakstīts: «Mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūs ciest šīs zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Mīķeļiem līdz visu dvēseļu dienai notika bezdievīgā dvēseļu mielošana, kad viņi savās mājās deva mirušiem sentēviem, draugiem un radiem ēdienu un dzērienu.» Latvijā veļu laikā daudzviet veļu mielasti rīkoti vēl 19. gadsimtā. Tā nu tie svētki mainījušies, pārveidojušies.

Par Halovīniem

19. gadsimtā, apgūstot Amerikas kontinentu, seno ķeltu pēcteči lielajā jūras ceļojumā bagāžā līdzi ņēma ne tikai zeltu, ģimeni un to, kas mugurā, bet arī tradīcijas. Ātri vien Halovīns sajaucās ar Amerikas indiāņu ieražām, padarot šos svētkus vēl maģiskākus un baisākus. Pamazām no marginālas, pusaizmirstas tradīcijas Halovīns Amerikā kļuva par vienu no mīlētākajiem un svinētākajiem svētkiem. Jautrais cīniņš pie kaimiņu durvīm, maskās tērptiem pieprasot «našķi vai kašķi», kļuva par gandrīz vai nacionālo tradīciju, un šobrīd Halovīns Amerikā ir vieni no komerciāli ienesīgākajiem svētkiem uzreiz aiz Ziemassvētkiem. Halovīna svinībām vien amerikāņi ik gadu iztērē vairāk nekā sešus miljardus dolāru, un šajā laikā tiek nopirkta ceturtā daļa no saldumu gada patēriņa. Halovīnam kļūstot par popkultūras un izklaides industrijas, arī Holivudas, neatņemamu sastāvdaļu, tas pa multimediju kanāliem nonācis citās valstīs, tostarp atgriezies «vecajā Eiropā», no kurienes savulaik izcēlies. Tātad nemaz tik svešs un tāls tas baisais Halovīns nav! 

Kālab tāds pagarš ievadījums rakstam. Tālab, ka mēs ne tikai nepelnīti noniecinām, augstprātīgi apsaukājam savas un arī citu tradīcijas vienkārši nezināšana dēļ. Bieži internetā iznirst bargi strostējumi, apmēram tā, ka «latviešiem ir klusais veļu laiks, tāpēc jūs – halovīni – esiet klusi un nebļaustieties!». Ir jau arī taisnība, ja pa ausu galam padzirdētu tradīciju, svētkus palaiž vieglprātīgā pašlidojumā, ļaudīm sagādā nepatiku vairāk nekā prieku. Par šo Halovīnu labo nozīmi nenāktu prātā rakstīt, ja, kā bieži vien, talkā nenāktu Viņa Augstība – nejaušība…

Svētki Ķeipenes skolā

Kaut ko pa ausu galam biju dzirdējis jau pirms gada, bet šoreiz tumsiņas jaukajā romantikā visu pavēroju «tiešraidē». Labi atceros no bērnības, kā sirds tiecās pēc kaut kā noslēpumaina, romantiska un pat arī drusciņ pabailīga. Tumsiņā rīkotās izlūku spēles, kabatas lukturīšiem signalizējot, pēkšņie «pretinieku uzbrukumi», lietpratīgā atkāpšanās, pretuzbrukumi, vēlāk «miera pīpes» dūmošana un ugunskurs ar tajā ceptiem kartupeļiem, kūpinātas gaļas šķēlītes uz iesmiem… Vienīgais nepatīkamais un sarūgtinošais likās laiks, kas nenovēršami paģērēja spēlītes beigt: vecākus neklausīt tajos laikos bija neiedomājami. 

Pie manas mīļās skolas jau dienā, vēlāk krēslā, tumsā rosījās bērni un arī pieaugušie. Kā vēlāk noskaidrojās, biju patiesi pārsteigts un saviļņots, ka lielais Halovīnu uznāciens, gatavošanās un visa organizācija īstenojusies bez skolotāju iesaistes: viss bērnu, viņu vecāku un vecāku palīgu draugu rokās. Bet par to labāk pastāstīs galvenā svētku kuratore un virsvadītāja Laura – trīs burvīgu bērnu Elzas, Martas un Roberta mamma.

«Oktobra sākumā soctīklos ievietoju informāciju par to, kā jārīkojas, ja kāds vēlas, lai Halovīnu vakarā bērni dodas vilinošajās «Saldumu medībās». Biju arī pavairojusi lapiņas, kuras bērni paši salīmēja pie māju durvīm, lai visi, arī tie, kuri tīklus neizmanto, būtu informēti. Cilvēki sāka pieteikt savas adreses, bet, saprotot, ka atsaucība nebūs liela, sāku plānot papildu kontrolpunktus ar uzdevumiem. 

Noteikumi bija šādi: pasākuma sākumā izdalīju iepriekš sagatavotas kartes, kurās bija atzīmētas atļautās adreses un kontrolpunkti. Kontrolpunktos katrs par izpildītu uzdevumu saņēma uzlīmi, un tikai tie, kuri beigās uzrādīja visas uzlīmes, tika pie saldumu paciņas. Lai mudinātu bērnus vairāk padomāt pie sava vizuālā tēla, paralēli visam kontrolpunktu vadītāji vērtēja katra tērpa radošumu un kopējo izskatu, par ko 3 labākie saņēma balvas. Tāpat arī katrs tika aicināts atnest kādu paša gatavotu, veidotu dekorāciju rudens noskaņās. Arī 3 labāko dekoru veidotāji tika pie balvām, tajās arī «Ķeipenes piparkūku» dāvātās piparkūkas. Tie, kuri bija pabeiguši uzdevumus un atgriezušies sākuma punktā, tika aicināti uz kopīgām vakariņām. Soļankas un ķirbju biezzupas vārīšanā sevi pārspēja pavāres Iveta Audre un Mirdza Ozola. 

Kontrolpunktu vadītāji: Mairita, Zane, Voldemārs, Edgars, Danila, Laura, Paula un Renārs. Vadītāji bija tik azartiski, ka piesaistīja uzdevumu pildīšanā pat nejaušus garāmgājējus. Ieradās ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī no blakus pagastiem. Kopumā ap 40 bērnu un vecāku! Kad skaidroju noteikumus, stāstīju, ka šie svētki nākuši no Amerikas un Latvijā daudziem ir sveši, tāpēc aizliegts traucēt tos, kuri nav kartē atzīmēti. Protams, arī par pieklājību un drošību uz ceļa diennakts tumšajā laikā noteikumi bija stingri. «Saldumu medības» izdevās lieliski, gandarīti bija dalībnieki, apmierināti arī citi, kas mierīgi vadīja vakaru bez trokšņiem vai citiem traucēkļiem. Daži, kam šie svētki ir pasveši, izteica vēlēšanos piedalīties nākamajos Halovīnos. Sākums labs, vidus arī, beigas lieliskas. Paldies visiem dalībniekiem, organizatoriem, palīgiem, sponsoriem! Un uz citu rudentiņu!»