Otrdiena, 25.06.2024 15:43
Maiga, Milija
Otrdiena, 10. oktobris, 2023 15:24

Transbalstvakcīna liberālismam

Telos.lv
Transbalstvakcīna liberālismam
Unsplash.com
Otrdiena, 10. oktobris, 2023 15:24

Transbalstvakcīna liberālismam

Telos.lv

Ir vairāki interesanti skaidrojumi, kāpēc mūsdienu Rietumu sabiedrības šķiet “sajukušas prātā”. Šos dažādos skaidrojumus var izvietot spektrā no garlaicīgi plakaniem līdz aizraujošām sazvērestībām. Garlaicīgajā spektra galā ir tādas versijas kā apelēšana pie plaši pieejama interneta pieslēguma vai arī tēze, ka informācijas laikmets esot izgaismojis mūsu patieso dabu, ko līdz šim tik skaidri neredzējām. Iespējams, ka pie vainas ir pārāk vieglā mūsdienu dzīve: pircēji patērētāju sabiedrībā nav spiesti ciest no pieaugšanas grūtībām un nav spiesti ierobežot savu egoismu – mēs esam emocionāli un morāli neattīstīti.

Kaut kur pa vidu sabiedrības tracināšanas skaidrojumu spektrā varētu būt stāsts par ASV Demokrātiskās partijas nespēju trīs reizes pēc kārtas uzvarēt republikāņu kandidātus Reigana ērā. Tad tika izveidota uz minoritāšu tiesībām balstīta “skaldi un valdi” politiskā stratēģija. To devē arī par “identitātes politiku”, un demokrāti to ar mainīgiem panākumiem ir izmantojuši visās turpmākajās vēlēšanās. Vēl var sacīt, ka pūļa neprātu rada kumulatīvie mediju efekti – Rietumus ir radikalizējis internets mijiedarbībā ar mediju dienaskārtību un motivāciju gūt peļņu. Provokatīvās LGBTQ+ ziņas sasniedz lielāku auditoriju, satracina to un attiecīgi iesaista. Šī iesaiste palielina mediju un sociālo tīklu īpašnieku ienākumus, pie viena ļaujot žurnālistiem justies tā, it kā viņi veiktu kādu sabiedriski svarīgu un morāli vērtīgu misiju. Savukārt varas kārākie redaktori un direktori izbauda visvarenības sajūtu, nogatavinot savas avis. Šāda uzkurināta mediju vide ir arī pateicīga naidīgu valstu informācijas operācijām.

Vēl spektra viducī, manuprāt, droši var ievietot ideju, ka neprāts izriet no akciju tirgus. Akciju cena interneta laikmetā ir tik jūtīga pret globālo korporāciju reputācijas jautājumiem, ka korporācijas, kas kotējas ASV un Rietumu biržās, izmanto visu savu sabiedrisko attiecību mašinēriju, lai nezaudētu ienākumus. Atbilstība mūsdienu “morālās modes” standartiem ir būtisks ienākumu avots. Jo vairāk valstī globālu uzņēmumu, kas gūst peļņu ASV akciju tirgū, jo progresīvāka valsts politika.

Tad vēl paliek aizraujošais, sazvērnieciskais spektra gals: pēc 2008./2009. gada ekonomiskās krīzes Volstrītas finanšu sektora giganti panāca, ka ekstrēmais liberālisms kļuva par galveno politiskās dienaskārtības jautājumu. Šādas rīcības mērķis esot bijis novērst uzmanību no Occupy Wall Street kustības pārmetumiem par nelikumīgām un pretvalstiskām darbībām banku sektorā. Populāra versija ir arī mīklainais “deep state” – izlūkdienestu, patieso un nezināmo politiskās varas turētāju un pasaules bagātāko cilvēku konglomerāts, kas caur dažādiem fondiem un forumiem realizē savu jaunās pasaules pārveides plānu. Pie tās būtiskiem mērķiem piederot kristietības morālā mantojuma iznīcināšana un atteikšanās no tradicionālās ģimenes kā sabiedrības pamatšūniņas. Protams, arī Putina “troļļu fermas” ir viena no versijām par to, kā izcēlies mūsdienu neprāts.

TRANS jautājums, vismaz pagaidām, ir pats šokējošākais mūslaiku sabiedrības neprāta sasniegums. TRANS apzīmē “T” bēdīgi slavenajā burtu virknējumā LGBTQ+. Veselais saprāts, bioloģiskā realitāte, psiholoģijas ieskati bērnu un jauniešu attīstībā, kā arī zinātniskās atziņas, cik nu tās var būt precīzas tik jaunā un grūti aptveramā parādībā, liecina par to, ka transseksuālisma aktīvistu un viņu atbalstītāju prasības un piedāvājums ir tīrākais neprāts. Jautājums, kas mums būtu steigšus jārisina, ir nevis, vai jebko no šī būtu jāmāca skolās, bet gan: vai indivīdam jebkurā vecumā vispār var būt tiesības saņemt ārsta palīdzību, lai veiktu tā dēvēto dzimuma maiņu? Vai farmācijas nozarei drīkst ļaut pelnīt ar šāda pielietojuma medikamentiem? Un, iespējams, pats galvenais: kā atspēkot šādas idejas un mazināt to izplatību jauniešu vidū?

Daglass Marijs savā grāmatā Pūļa neprāts analizē transseksuālisma tiesību un aktīvistu prasību acīmredzamās nekonsekvences un greizības.[1] Latvijas kontekstā gribu izcelt vienu novērojumu – par juceklīgu un tracinošu ideju iepludināšanu mediju dienaskārtībā un izglītības saturā caur VISC materiāliem.[2] Marijs norāda, ka kreisie politiskie aktīvisti ne vien neizvairās no pretrunām, bet mērķtiecīgi un ar prieku tās iekļauj savos lozungos un programmās. Bet kāpēc? Kāpēc ir tā, ka no saprotamām, bieži nereālistiskām un naivām vienlīdzības ilgām un ideāliem nonākam pie kaitinošām, kaitnieciskām, neprātīgām un klaji bezkaunīgām prasībām? Kāpēc satori.lv publicētais autors domā, ka ir pieņemams manipulēt, draudot vecākiem ar viņu bērna nāvi?[3] Kāpēc Iveta Ķelle, “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja, ar nopietnu, bezmaz svētulīgu seju atļaujas paziņot, ka vecāki, kuri nepiekrīt visam, ko par seksu bērni var atrast internetā, esot tumsoņas?[4] Eksperte, šķiet, uzskata, ka primārā realitāte, no kuras jāiedvesmojas labai dzīvei un dzimumattiecībām, atrodama interneta vidē un jaunākās paaudzes mūs ir apsteigušas savā apgaismotības pakāpē.

Manuprāt, pagaidām labākā atbilde uz jautājumu, kāpēc progresīvie aktīvisti cenšas padarīt neprātu par normu, ir tā, ko minēja Nils S. Konstantinovs lekcijā par šo jautājumu un ko izteikuši arī citi šo procesu vērotāji.[5] Radikālais liberālisms jeb progresīvisma kustība ir kļuvusi par kvazireliģisku sektu. Un, kā jau sekta, tā spēj pastāvēt vien tad, ja fanātisma liesmās tiek mesti arvien jauni upurjēri. TRANS gadījumā liesmās cēlu mērķu vārdā tiek mesta stabila dzimumidentitāte, izglītība, zinātniskās atziņas, kā arī bērnu un jauniešu tiesības uz garīgo veselību.

Vēsturē netrūkst piemēru, kad cilvēki, sekojot pašiem neticamākajiem apsolījumiem, gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē nodedzina savu kultūru un valsti. Latvijā grandiozākā šāda veida katastrofa bija padomju komunisms. Ivetas Ķelles uzstāšanās delfi.tv pārraidē stipri atgādināja cezūras komisijas ainu no Ronalda Kalniņa filmas Četri balti krekli (Elpojiet dziļi…). Ja 20. gadsimta sociālisti bija pārliecināti, ka viņi ir paši piemērotākie un kvalificētākie svešas mantas pārdalīšanai, tad mūsdienu progresīvie ir vismaz tikpat pārliecināti, ka viņi ir izredzēti, lai pārdalītu godu un statusu sabiedrībā – sev, protams, taisnīgi atlicinot. Viņi noteiks, kuram pienākas gods un kuram jānokaunas – jeb kas ir labs un kas ļauns. Darbības princips Padomju Savienības cēlājiem, Islāma teroristiem un tā dēvētā “Pastardienas kulta” līderiem ASV (nejaukt ar klimata aktīvistiem) ir līdzīgs, turklāt kreisais progresīvisms ir nonācis nu jau arī Latvijas institūcijās un tiesās.

Kad dažādu darbību rezultātā pasaules gals, komunisms vai vispasaules kalifāts neiestājās, tas tikai pierāda, ka nepieciešams jauns piecgades plāns. Sektas līderim vienmēr ir skaidrojums. Ignorējot savas kļūdas, zaudēto laiku, cilvēciskās traģēdijas un faktiski realitāti kopumā, tiek izvirzīts nākamais mērķis. TRANS prasības ir kā balstvakcīna liberālismam, kam nepieciešams mobilizēt savus biedrus un noturēt sektantus reliģiskā transā. Katrs mērķis ir visvienkāršākās dramatiskās struktūras atkārtošana – Dāvida cīņa pret Goliātu, kur aktīvisti iejūtas Dāvida lomā: dabas glābēji pret kapitālisma gigantiem, sievietes pret patriarhāta milžiem, bēgļu atbalstītāji pret nacionālisma titāniem un LGBTQ+ pret neiecietības Melnajiem bruņiniekiem. Upura un glābēja dinamika ir pašu primitīvāko morālo jūtu izpausme un bērnišķīgi vienkāršs veids, kā domāt par labo un ļauno. Taču fakts, ka šīs jūtas ir primitīvas un bērnišķīgas, nebūt nenozīmē, ka tās ir vājas un viegli noraidāmas.

Šim radikālā liberālisma darbības principam ir neskaitāmi konkrēti piemēri. ANO Klimata pārmaiņu konferencē šogad tika paziņots, ka tūlītējs klimata sistēmu sabrukums tomēr nenotiks, bet tas nenozīmē, ka netika izvirzīti dažādi grandiozi mērķi, kuru izpildes termiņus Apvienotā Karaliste, piemēram, jau klusiņām pārceļ.[6] Nepārtrauktie ziņojumi par ienākumu nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem rada sašutumu, taču šo parādību skaidro kā gandrīz pārdabisku patriarhāta sazvērestību, kas jau desmitgadēm nepadodas nekādiem risinājumiem. Skaļākie Stambulas konvencijas aizstāvji nekad nepiedāvā konkrētus priekšlikums sieviešu drošības uzlabošanai un vardarbības problēmu risināšanai. Viņi sludina tikai un vienīgi šo konvenciju. Rodas sajūta, ka ir atlasītas pašas grandiozākās problēmas, kuru risināšanai nepieciešami paši spējīgākie eksperti un neierobežoti resursi. Vai arī varbūt risināšana nemaz nav paredzēta?

Ir vērts arī paskatīties uz sasniegto. Grēta Tunberga ar laivu ir aizbraukusi uz Ņujorku,[7] jaunie “dāvidi” izgāž un uzlīmē savas emocijas muzejos uz lielmeistaru gleznām, Praida gājieni pārtop par pornogrāfijas šoviem publiskajā telpā un cīņā pret Volstrītas ietekmi lielākais panākums ir viena skulptūra, kurā maza meitene nostājas ceļā draudīgajam kapitālisma bullim.[8] Eiropas pilsētās dzīvo liels skaits cilvēku, kas nāk no kultūras, kurā sievietes, kas pārvietojas bez vīriešu kārtas pavadoņa, drīkst fiziski un seksuāli aizskart. Turklāt liela daļa no šiem citu kultūru pārstāvošajiem cilvēkiem dzīvo apstākļos, kurus var raksturot kā mūsdienu verdzību. Vienīgais redzamais rezultāts ir tādas kā morālas aktīvistu performances un atbalstītāju aplausi. Bet par ko? Par to, ka mūsu kultūra mazas meitenes ir nolikusi ceļā bullim? Un, kad labs darbs ir padarīts, var pievērsties nākamajiem projektiem. Kāpēc gan neatrisināt “vīrieši, kuri grib būt sievietes” problēmu? Arī Latvijā ir parādījusies šāda morālā uzstāšanās kultūra. Pavisam nesen performance šajā žanrā tika vērsta arī pret Nilu S. Konstantinovu par viņa vērtējumu uzlabotajam dzimumizglītības kursam.[9] Infantilais plakāts un tā izritināšana, salīdzinot ar Sanitas Osipovas uznācienu viendzimuma pāru reģistrācijas jautājumā,[10] bija visai blāvs, bet raksturo aktīvismu pavisam tieši.

Manuprāt, precīzākais narcisistiskas personības raksturojums atrodams Nensijas Makviljamsas grāmatas Psihoanalītiskā diagnoze. Kā izprast personības struktūru klīniskajā procesā nodaļā par ekstrēmo vai galējo idealizāciju un devalvāciju. Šis formulējums nav vienkāršs un ne īpaši labi padodas tulkojumam latviešu valodā, bet aprakstītās idejas labi notver šo it kā plaši apspriesto, bet tomēr arī pārprasto personības struktūru:

Narcisistiska personība ir cilvēkiem, kuri savā dzīvē cenšas visus cilvēka stāvokļa aspektus hierarhiski sakārtot pēc to vērtības, kurus vada ilgas pēc pilnības saplūsmē ar idealizētajiem objektiem un kuri cenšas līdz perfekcijai pilnveidot savu personu, kontrastējot to ar zemāk vērtētām alternatīvām.”[11]

Narcisistiskas personības struktūrai raksturīgo nepieciešamību pēc ārēja un pozitīva novērtējuma vada iekšējas ilgas pēc nevainojama ideāla. Šīs garīgās kaites slimnieki domā, ka, ja vien izdotos to sasniegt, viņi iegūtu ilgi kāroto mieru un pieņemšanu. Tā kā šāds ideāls ir nesasniedzams, par dzīves uzdevumu kļūst savas personas redzamās un ārēji novērtējamās daļas pilnveidošana, bet sevis pieņemšana nenotiek. Ikviens no mums droši vien ir izjutis šādas spēcīgas ilgas – nekas cilvēcīgs mums nevar būt svešs. Taču šīs ilgas pēc sevis pilnveidošanas kļūst par garīgu saslimšanu un problēmu citiem, ja vajadzība pēc ārējas atzinības un nespēja pieņemt vērtējumu, kas nav uzslava, kļūst par personību dominējošo motīvu. Tad visas darbības un attiecības kalpo šim savas personas uzlabošanas mērķim. Narcisistiska cilvēka neapmierināmās alkas pēc atzinības un savas personas grandiozitātes, kā arī tukšuma un izmisuma sajūtu līdzcilvēki ne vienmēr pamana. Bet dusmas, kas rodas, dzenoties pēc nesasniedzamā ideāla, gan var labi pamanīt.

Vai mums nebūtu nopietni jāizsver varbūtība, ka ar sociālo tīklu “uzmanības ekonomikas”, mūsdienu materiālistiskās kultūras, idealizētu ekrāna tēlu un popdziesmu piedziedājumu palīdzību esam uzprogrammējuši civilizācijas mēroga narcisisma pandēmiju?

Cik labs skaidrojums sabiedrības neprātam ir apstāklis, ka interneta laikmetā cilvēki, kuriem ir šādas dziļas alkas, viegli atrod cits citu, apstiprina cits cita vajadzības, noformulē veidu, kā virzīties uz šo ideālu, izveido ap to kultūru, literatūru un uzvedību – būtībā izveido kvazireliģiju? Tā nonāk brīvajā tirgū, kur ar peļņas motivācijas palīdzību šīs kvazireliģijas prasības tiek apmierinātas. Un tad tās virspriesteri cenšas savai sektai pakārtot zinātni, politiku un pašu realitāti kā tādu.

Vai vīrietis, kas grib būt vai vismaz izskatīties pēc iekārojamas un izaicinošas sievietes, arī netiecas piepildīt kādu savu ideālu – tuvoties idealizētajam objektam? Un vai ir pārsteidzoši, ka, ideālu nesasniedzot, aizvainojums ir tik liels, ka jebkāda dusmu izlāde, ieskaitot rupju plakātu izritināšanu naktsklubos, ir pieļaujama?

Politikā, žurnālistikā, kultūrā un arī kāpjot uz universitātes pasniedzēja skatuves vismaz nelielas narcisistiskas personības iezīmes ir gandrīz vai profesionāls priekšnosacījums. Bet šoreiz ir runa par to, ka mūsdienu Rietumos tieši liberālā kvazireliģija iegūst narcisistisku struktūru. Šīs reliģijas baušļi pieprasa ticīgajiem visu izvērtēt un sarindot pēc vērtības “progresīvajā skalā”, tiekties pēc saplūšanas ar idealizēto nākotnes sabiedrību vai pašam savu varoņa tēlu. Lai to panāktu, jāseko pašām vērtīgākajām idejām un uzvedības kodiem, jāpadara sava persona nevainojama un jādevalvē viss, kas piedāvā alternatīvu. Un, protams, kritika ir kategoriski nepieņemama – der tikai pozitīvs vērtējums. Nekāda diskusija, argumenti, zinātnes atziņas vai veselais saprāts nestāsies ceļā vajadzībai pēc pozitīva ārēja novērtējuma. Turklāt jautājumu un iebildumu ignorēšana ir jautātāja personas devalvācija – jo viņš piedāvā alternatīvu, taču alternatīvu piedāvāt šī reliģija neļauj.

Cerība, ka centriski labējā partiju apvienība “Jaunā Vienotība” un sociāldemokrātiski, centriski kreisā un progresīvā partija “Progresīvie” izņems TRANS jautājumu no savu labo darbu saraksta vai mainīs savu nostāju veselā saprāta virzienā, ir vāja. Sektantam viņa piederība kultam ir svarīgāka pat par savu dzīvību, un nostāšanās pret to prasa gandrīz pārcilvēcīgu drosmi. Turklāt pieredze rāda, ka balstvakcīnas var arī nebūt brīvprātīgas izvēles jautājums. Biedējošu nākotnes perspektīvu Latvijā iezīmē ziņa par “Kvīru kori”[12] – protams, ja vien tas nav domāts kā joks. Dziesmu un Deju svētku tradīcija, mūzika, tērpi, dziesmu vārdi un būtība ir godināt pasauli ar diviem atšķirīgiem un stabiliem dzimumiem un to radošo mijiedarbību, kas cita starpā nodrošina tautas ataudzi. Šaubos, vai plakātu izritinātāji, tumsoņu nīdēji un vecākiem ar viņu bērnu nāvēm draudētāji ir spējīgi apstāties un pēkšņi izjust pietāti pret šo normatīvo realitāti, bez kuras nav iespējama latviešu tauta. Galu galā Rietumos mērenie, saprātīgi un racionālie liberāļi nav spējuši nostāties pret patiesi “atmodinātajiem” un ir tiem klusi pievienojušies.

Rietumu kultūrai šobrīd nav ideju, iestāžu vai pašas kultūras, kas spētu no tā pasargāt. Augstskolu pasniedzēji, kultūras darbinieki, žurnālisti, politiķi, eksperti un pat uzņēmumu vadītāji alkst pēc saplūšanas ar ideālo objektu. Ja es būšu gana ideāls, ja būšu “dāvida” pusē pret “goliātu” pietiekami dedzīgi, līdz pēdējiem aplausiem, tad pats kļūšu par Dāvidu. Un, ja man neizdosies, ja kāds man stāsies ceļā, tad gan jūs redzēsiet – es kļūšu par šī ideāla aizvainoto un dusmīgo pretmetu.

Mazliet neērti, bet arī uzjautrinoši bija noskatīties, ka izglītības ministre Anda Čakša ēterā taustās un meklē to pozīciju, kas viņas vēlētājiem, partijas un koalīcijas biedriem un tuviniekiem varētu būt pieņemama saistībā ar uzlabojumiem dzimumizglītības saturā.[13] Tā ir cilvēkam nepaceļama atbildība – eksperimentēt ar sabiedrības normām, izglītības saturu un tādu dzīvās dabas pamatkategoriju kā dzimums. Bet, protams, pazaudēt cilvēku atbalstu un pozitīvo novērtējumu ir vēl briesmīgāk.

Ja mēs no politiķiem vēl sagaidītu to, kas ir labi, nevis to, kas tikai labi izskatās, vai mēs, Rietumu sabiedrība, vairs maz zinātu, kas tas ir?

Un varbūt tieši tāpēc Rietumi ir sajukuši prātā. Tie, kas valda, atšķirībā no ķēniņa Dāvida, nezina, kam pienākas nevainojamā un svētā ideāla vieta, un paši tajā mokoši un neveiksmīgi cenšas iesēsties.

Ja mūsdienu neprāts ir narcisisma pandēmija civilizācijas mērogā, tad tik tiešām nav nekā jauna šajā pasaulē. Risinājums (ja ne prātā jukušajiem Rietumiem, tad Latvijai vai vismaz katram pašam) ir nevis iekļaujošas sabiedrības un dažādības ideāls un attiecīgi reliģisks kults, bet gan spēja pieņemt un iekļaut pašam sevi – tādu, kāds esi šeit un tagad. Un dažādību saskatīt savā fundamentālajā neatbilstībā ideālam. Un to tad arī atzīt un pieņemt ar pazemību.



[1] D. Marijs, Pūļa neprāts. Dzimums, rase un identitāte. Rīga: KODOKA, 2022. Grāmatu var iegādāties: https://www.kodoka.lv/gramatas/pula-neprats

[2] Skat. https://telos.lv/piparkuku-personas-nemieri/https://www.facebook.com/nils.sakss/videos/322491653774025

[3] https://satori.lv/article/we-dont-need-no-education

[4] 

[5] 

[6] https://www.reuters.com/world/uk/britain-delays-ban-new-petrol-diesel-cars-2035-pm-sunak-2023-09-20/

[7] https://en.wikipedia.org/wiki/Transatlantic_Voyages_of_Greta_Thunberg

[8] https://en.wikipedia.org/wiki/Fearless_Girl

[9] https://www.facebook.com/100009624652214/videos/pcb.3438712139792907/290396447080670

[10]
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/203981/11-gundars-reders-sanita-osipova
Gundars Rēders: “Nu tad arguments: šī ir naidīga ideoloģija, kas tikai runā par mazākuma tiesībām, naidīga ideoloģija, kas sagraus visus mūsu kopējos tradicionālos pamatus uz kā būvēta mūsu sabiedrība… un pārtaisīs mūs… pārtaisīs par to, par ko paši nezinām ko?”
Sanita Osipova: “Pirmkārt, kas ir mēs, kas tiksim pārtaisīti? Vai šis cilvēks jūtas apdraudēts? Es nevaru atbildēt tad, ja cilvēks runā tik ļoti vispārīgi. Mēs runājam tikai par to, ka mums bija konstitucionālas sūdzības iesniedzēja, kurai pienākas viņas cilvēka cieņa, kurai pienākas valsts aizsardzība… un, piedodiet, mātei Latvijai visi bērni ir mīļi…”

[11] “People who live their lives seeking to rank all aspects of the human condition according to how comparatively valuable they are, and who appear motivated by a search for perfection through merger with idealized objects, efforts to perfect the self, and tendencies to contrast the self with devalued alternatives, have narcissistic personalities.”
N. McWilliams, Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process. New York: Guilford Press, 2011, p. 212.

[12] https://twitter.com/SafeSpaceLV/status/1705598397351080184

[13]