Kaujas laukā atrastā meitene
Ir 1601. gads. Notiek poļu-zviedru karš, un cīnītāji krusto zobenus arī pie Turaidas pils. Kad iestājas klusums, Turaidas rakstvedis Greifs apstaigā kaujas lauku un starp karā kautajiem atrod izdzīvojušo – zīdaini. Tā ir meitene un noteikti nav vietējā, jo bērnu cieši apskāvusi citzemes sieviete. Diemžēl viņa ir mirusi. Greifs aiznes bērnu mājās un dod vārdu Maija, jo ir pats ziedoņa laiks. Maijas skaistuma dēļ viņu dēvē arī par Turaidas Rozi.
Gaujas pretējā krastā, Siguldas pilī, dzīvo un strādā Maijas līgavainis – dārznieks Viktors Heils. Abi vakaros romantiski tiekas pie Gūtmaņa alas, un kāzu datums arī ir nolikts. Viss būtu labi, ja neparādītos trešais liekais. Un tas ir pilī dzīvojošais poļu armijas dezertieris Ādams Jakubovskis. Viņam patīk Maija. Viņš grib viņu precēt, bet meitene saka nē. Jakubovskis ar viltu iemāna Maiju Gūtmaņa alā. Meitene izvēlas mirt, kad saprot, ka nokļuvusi lamatās. Viņa iestāsta poļu karakalpam, ka Viktora dāvātais sārtais lakatiņš apveltīts ar burvju spēku – tas atvairot zobena cirtienus –, un aicina to pārbaudīt. Jakubovskis cērt.
Ieraugot mirušo Maiju, polis šausmās bēg un vēlāk pakaras ozolā. Vakarā Viktors atrod nonāvēto līgavu, bet izpelnās apsūdzību mīļotās slepkavībā. Viss atrisinās – patiesību noskaidro, un Viktoru nenotiesā.
Maijas atdusas vieta ir kapsētā Turaidas Baznīckalnā.
Nav zināms, vai Viktors savu mūžu nodzīvoja vecpuisī, glabādams atmiņas par pat ne divdesmit gadus veco meiteni Maiju – savu Turaidas Rozi.
Tiktāl varētu apgalvot, ka šo stāstu zina daudzi. Un tomēr!
Kas rakstīts dokumentos?
Divus gadsimtus pēc šiem notikumiem tika pārbūvēta Rīgas pils – tas ir fakts, nevis leģenda: zināms, ka ievērojamākās pārbūves notika no 1842. līdz 1844. gadam. Tad pagrabos atrada senus Vidzemes hoftiesas arhīva dokumentus. Starp tiem bija arī Turaidas pils pārvaldnieka Šildhelma sievas Hedvigas ziņojums par slepkavību pie Gūtmaņa alas un zemes tiesneša parakstīts tiesas prāvas protokols. Abu dokumentu pārstāsts publicēts Vidzemes tiesas asesora jeb amatpersonas Magnusa fon Volffelda grāmatā “Ziņojumi par krimināltiesībām un kriminālprocesu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē”, kas iznāca 1848. gadā.
Leģendas dzīve mākslā
Ar dzejnieka Adalberta Kammerera vieglu spalvu un savu šļuku fantāzijas stāsts par Turaidas Rozi sāk iekarot cilvēku sirdis. Turklāt – gadu simtiem ilgi. Šo sižetu vācbaltu dzejnieks izmanto poēmā “Turaidas jumprava”, kas publicēta 1848. gadā Rīgā. Poēma rakstīta vāciski un Maijai pievienots arī Rozes vārds.
Savukārt latviešu literatūrā par šo mīlas stāstu varam pateikties literātam un skolotājam Jurim Georgam Daugem. Viņš 1856. gadā sarakstījis stāstu “Turaidas jumprava”, kuru izdeva 1857. gadā. Tas tiek dēvēts par Dauges nozīmīgāko stāstu.
Turaidas muzejrezervāta mājaslapā lasāms, ka grāmatas priekšvārdā J. G. Dauge pamācījis sievietes, nevis patieso auditoriju – miesaskārus vīriešus: “Bez tam un it īpaši vēl stāstiņš pats būs vērte lasīt, jo dažai jaunai draudzenei par priekšzīmi derēs, kā gods jāglabā.” Vienlaikus autors piešķīris sižetam latvisku satvaru un apsūdzējis varmācību pret godīgu, neaizsargātu cilvēku. Darbs 19. gadsimtā tika izdots četras reizes, bet 20. gadsimtā pēdējo reizi – 1987. gadā.
Starp citu, 20. gadsimtā šai leģendai centās piešķirt politisku vai sociālu kontekstu, kas, ja neiedziļinās, mūslaikos skan amizanti. Par to – mazliet tālāk.
19.gadsimta otrajā pusē un tam sekojošā gadu simta sākumā teiku par Turaidas Rozi bija iecienījis literāts, skolotājs, ērģelnieks, kordiriģents Kārlis Cilinskis (Turaidietis), kurš īsu laiku bijis palīgskolotājs tēva vadītājā Turaidas draudzes skolā. Skolotājs, dzejnieks un publicists Ernsts Dinsberģis sarakstīja dziedājumu “Maijas Roze”, dzejnieks Jānis Ruģēns sacerēja dzejoli “Kad aiziesi uz Turaidi...”, ko turaidietis Andrejs Kvests savā interpretācijā pierakstījis paša dzejoļu un ziņģu grāmatā, papildinot ar dabas aprakstu. Dzejoļa nosaukums ir “Turaidas Jumprava. Roze Mai”:
“Kad aiziesi uz Turaidi,
Tad redzēsi ar’ Siguldu.
Starp abām muižām Gauja tek,
Kas Turaidu no Siguldas šķir...
Tur augsti kalni paceļas
Un jauki koki ielejās.
Te ir ko skatīties,
Par Dieva darbiem priecāties...
Te Turaidā bij meitene,
Kas jauka tā kā zeltene,
Bet viņas gods vēl vairāk mirdz,
Caur to, ka tai bij droša sirds.”
Žurnālista un dramaturga Teodora Hāna lugu “Turaidas Roze” divdesmit gadus izrādīja Rīgas Latviešu teātris. 1926. gadā Rainis sarakstīja lugu “Mīla stiprāka par nāvi”, ko Eduarda Smiļģa režijā izrādīja Dailes teātris. Šķiet, tieši Rainis šim aizkustinošajam stāstam palīdzēja kļūt slavenam. Un tieši to bija iecerēts tulkot esperanto valodā.
Atskatoties senākā pagātnē, jāatgādina, ka 1966. gadā tika iestudēts Jāņa Ķepīša balets “Turaidas Roze”, 1976. gadā uzņemta Rīgas kinostudijas filma “Zobena ēnā”. Tuvāk mūslaikiem – 2000. gadā – Latvijas Nacionālajā operā (toreizējais nosaukums) notika komponista Zigmara Liepiņa operas “No rozes un asinīm” pirmizrāde.
Šie, protams, nav vienīgie Latvijā slavenākā mīlas stāsta nospiedumi mākslā un kultūrā.
Viens no tādiem ir, teiksim tā, īpatnējs. Žurnālā “Atpūta” 1937. gadā lasāms apcerējums, ko tā autors Br. Riekstiņš (vai varbūt žurnāla redakcija) apzīmējis kā speciālrakstu, “Ko Jauna gada nakts teica Turaidas rozei”. Citējam: “Daudzi gadi aizritējuši un aizritēs, bet ir brīži, kas paliek tautas atmiņā no paaudzes paaudzē. Tuvojoties jaunam gadam, nāk atmiņā jauna gada nakts burvības – noslēpumi un to piepildīšanās. Jauka teika saistās ap daudzināto Turaidas rozi.
Bija veca gada vakars. Pie Turaidas dārznieka ienāca kāda vecenīte un lūdza naktsmājas. Dārznieks to neliedza. Vecenīte, ieraudzījusi skaisto dārznieka meitu, nopūtās:
– Skaista tu esi, bet ne laimīga.
– Vecā māmiņ, kā tu to zini?
– Pagaidi, jauna gada rītā tad izstāstīšu visu, kas tevi, meitiņ, gaida nākotnē!
Meita aizgāja gulēt, nesagaidījusi jauno gadu. Vecenīte, meitai nezinot, palika zem gultas bļodu ar ūdeni un pār to laipu no trejdeviņiem priežu skaliem. Likdama skaitīja trīs reizes:
– Dieviņ, tētiņ, mīļā Laima,
Dodi redzēt meitiņai,
Kas to gaida nākotnē.
Jauna gada rītā, meitai mostoties, vecenīte pirmā bijusi pie tās un prasījusi:
– Meitiņ, mīļā, pastāsti, ko šonakt redzēji?
– Neko labu neredzēju. Kunga dēls uz mani ir kā uzburts, ne dienu, ne nakti man neliek miera. Naktī viņš pienāca pie manis, saģērba baltā līgavas apģērbā ar mirdzošu vainagu galvā un taisījās vest pie altāra, bet te pēkšņi pie krūtīm, cauri baltam tērpam parādījās sarkans asiņu traips. To ieraudzījis, kungs pazuda, bet pie manis pie nāca vīrs, tērpies spožā formas tērpā, ar zobenu rokā. Drūmi noskatījās uz mani un noteica: “Viss par vēlu.” Vairāk neko neredzēju.
Vecenīte nopūtās un teica:
– Meitiņ, nākamais gads tev neko labu nenesīs. Bēdz no šejienes projām, tad varbūt viss vēl par labu var griezties, jo citādi tas kungs, kas tev uzvilka balto brūtes kleitu, būs tavs slepkava, jo sarkanā zīme jauna gada naktī pie krūtīm ir nāves zīme. Vīrs spožā tērpā atriebs tavu nāvi.
Vecenīte, neko vairāk neteikusi, izņēmusi no pagultes bļodu ar ūdeni un aizgājusi. Skaistā dārznieka meita tikai smaidījusi, jo viņa jauna gada burvībām neticējusi. Vecenītes vārdus tomēr dienu no dienas viņa atcerējusies.
Nepagājis ilgs laiks, kad vecenītes pareģojums piepildījies. Tikko ziedonis izpletis savas rokas pār dzimtenes ārēm un Gaujas līčus trīcinājušas putnu čalas, kādā burvīgā ziedoņa vakarā, kur tagad atrodas viņas kapa vieta, gājusi satikties ar savu izredzēto – dārza puisi, kurš strādājis par mācekli pie viņas tēva. Šai vakarā viņa atnākusi uz satikšanās vietu agrāk, nekā parasts. To bija dabūjis zināt arī kungs, kas jau viņu tur iepriekš gaidījis. Kungs viņai piedāvājis savu mīlu skaistiem vārdiem un solījumiem dot visu, kas uz pasaules, bet dārznieka meita to atraidījusi. Kunga zobens tūliņ ķēris jaunavas krūtis un licis aizvērt acis uz mūžību.
Tuvojies viņas līgavainis – dārza puisis; kungs, to manīdams, klusu aizslīdējis projām. Puisis pienācis, noliecies pie meitas, bet tā vairs neatbildējusi ne vārda uz viņa jautājumiem. Viņš nopūties: “Viss par vēlu!” un rītā, saulei austot, aizgājis mājās un pastāstījis, kas noticis, bet to neviens neticējis, un visa vaina sāka uzbrukt viņam pašam. Tikko meita bijusi paglabāta, puisis nakti uz viņas kapa uzstādījis paša audzināto skaistāko rozi, kurai devis Turaidas rozes vārdu. Roze augusi un ziedējusi brīnišķi. Arī pats vairs neatgriezies mājās. Visi nodomājuši, ka viņš noslīcinājies Gaujā.
Puisis aizgājis un iestājies zaldātos, kur, būdams ļoti centīgs, ātri paaugstināts par virsnieku. Kā virsnieks tas atgriezās dzimtenē, kur kungs viņu ielūdza viesībās. Baudot vienu vīna glāzi pēc otras, kungs sāka stāstīt notikumu priekš vairākiem gadiem ar dārznieka meitu, bet tikai par vainīgo iztēloja dārza puisi. Virsnieks, noklausījies stāstu līdz beigām, piecēlies kājās un saucis:
– Vai tev nav kauns melot? Te stāv dārza puisis!
Lai sargātu savu godu, virsnieks izaicināja kungu uz divkauju, kas beidzās ar kunga nāvi. Tā nu bija atriebta dārznieka skaistā meita – Turaidas roze.”
Kā nu bez ideoloģijas
Pārlapojot preses izdevumus, 1954. gada avīzē “Liesma” iznirst Leona Paegles vārdā nosauktā Valsts drāmas teātra galvenās režisores Annas Lācis recenzija Raiņa lugai “Mīla stiprāka par nāvi”. Nebūtu korekti ironizēt par nodevām konkrētam laika periodam, jo droši vien to pašu kāds varētu attiecināt arī uz mūslaikiem. Ja skatāmies plašāk, tad rakstīto varam vispārināt attiecībā uz padomju laiku un tā sekām, ko recenzente, iespējams, nemaz nebija domājusi. Tad tajā ieraugāmie zemteksti skan pavisam dumpinieciski.
A.Lācis raksta: “Šis nostāsts saistās ar to smago laiku latviešu tautai, kad dažādie citu zemju iebrucēji – zviedri, рoļi, vācu baroni – apspieda no nepārtrauktiem kariem un laupīšanām nomocīto tautu. Rainis dod spilgtu plaši izvērstu vēsturisku tā laika ainu. Viņš lugā parādījis tā laika ļaužu īpašo psiholoģiju – viņu māņticību, reliģiozitāti. Bet toreizējo vienkāršo ļaužu ticēšana dievam izpaudās kā sociāls protests pret izmantotājiem, varmākām, svešu zemju iebrucējiem.
Rainis, kā darbaļaužu dzejnieks, dziļi saprata, ar ko latviešu tautai tik dārga bijusi Turaidas Roze – Maija, par kuru leģenda pārgājusi nо paaudzes uz paaudzi. (..) Traģēdijas idejiski emocionālo pamatu sastāda tautas tieksmes pēc brīvības, miera, cilvēka cienīgām savstarpējām attieksmēm.”
Režisores ieskatā, Maijai ir “stipri attīstīta tieksme uz brīvību, uz tādu dzīvi, kas dibinās uz cilvēku cienīgām un brīvām attieksmēm. Maijas un Jakubovska konfliktā izteicas arī pretēju ideju sadursme ar asu sociālu raksturu. Tieksmi uz brīvību un cilvēka personības cienīšanu Rainis apzīmē par mīlu un labu, bet varmācību, cilvēka nievāšanu, karu – kā ļaunu, nāvi nesošu. Parādot traģēdijā labā – mīlas – uzvaru pār ļauno – nāvi –, dramaturgs J. Rainis pasvītro, ka, nebīstoties nāves kā Maija, brīvību mīlošie humānie ļaudis uzvarēs tumšos spēkus.”
Sakiet, ko gribat, šo analīzi var attiecināt uz situāciju pirms Trešās atmodas jeb Dziesmotās revolūcijas un tās laikā!
1967.gadā tika recenzēts Raiņa traģēdijas “Mīla stiprāka par nāvi” pārveidojums pirmajā latvju baletā “Maija, Turaidas Roze”. To iesāka, bet nepabeidza komponists Emilis Melngailis, turpināja Jānis Ķepītis. Kritika skarba: roze neesot uzplaukusi. Jo, lūk, esot jāatceras sens, bet reizumis piemirsis pamatnosacījums: visam, kas notiek uz skatuves, jābūt ikvienam skatītājam saprotamam bez ielūkošanās satura atstāstījumā. Un par galvenā varoņa bojāeju skatītājs vienmēr gaida “gandarījumu” – lai varoņa cīņai būtu kāds pozitīvs rezultāts. Raiņa traģēdijas pēdējā cēlienā noslepkavoto Maiju ļaudis nosauc par “mūsu saulīti”, un finālā visi izrādes dalībnieki aizkustinošā saviļņojumā trīsreiz skandina Maijas vārdu. Lūk, tas dodot pilnīgu pārliecību, ka šīs skaidrās jaunavas tēls nekad nezudīs no tautas atmiņas, viņas vārds tiks cildināts paaudžu paaudzēs.
Bet kas notiek baletā? Tur nobeigumā redzama vientuļa kapa kopiņa, pie kuras tikai uz mirkli atvadīties iegriezies Maijas līgavainis. Recenzents konstatē, ka ar šādu finālu Maijas nāve iegūst “kaut kādu ikdienišķu pieskaņu”.
Ja runājam par ikdienišķu pieskaņu, tad 1935. gadā sakarā ar pamatskolas pāriešanu uz jaunām telpām Turaidas pagasta pašvaldība lēma pārdot par 7000 latiem veco skolas namu ar zemi un Turaidas Rozes kapu.
Cilvēku veidotas tradīcijas un kritika
Nostāsts par Maijas un Viktora attiecībām ir emocionāls, traģisks, aizkustinošs. Atzīmējot Turaidas Rozes piemiņas 312. gadadienu, Turaidā pie vecās liepas tika piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu “Še dus Turaidas Roze”. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu presē lasāms, ka apzagts Turaidas Rozes kaps – huligāni aiznesuši nesen uzstādīto piemiņas plāksni.
Kā bijis, kā ne, cilvēki arvien biežāk sāka apmeklēt Turaidu, lai noliktu ziedus Maijai. Jaunlaulātajiem šī ir īpaši iemīļota tradīcija arī kopš laika, kad Baznīckalns ar veco liepu un Maijas kapu bija brikšņiem aizaudzis.
Turaidas Rozei veltīti rožu un rudens ziedu svētki, Maijas diena.
Padomju laikā avīzēs izskan bargi vārdi tiem, kas izmīda kapavietu, lai noķertu labāku kadru fotoaparāta objektīvā.
Toties 1991. gadā laikraksts “Neatkarīgā Cīņa” publicē M. Liepas pārdomas “Turaidas Roze par samaksu”: “Kad 1973. gada maijā mans draugs devās kalpot armijai, pirmo reizi nolikām sarkanu rozi uz Maijas kapa. Arī vēlāk, ik pavasari ap 10. maiju (Maijām), mēs centāmies turp aizbraukt. Un, protams, savā kāzu dienā to apciemojām.
Šogad, dodoties uz Vidzemes pusi, atkal nolēmām aizbraukt pie Maijiņas. Bērniem bija pilnas rokas ar tulpēm un narcisēm, bet mums – atkal sarkanā roze. Taču tagad (..) jau pa gabalu viens tantuks iestājās vārtos, bet otrs skaļi aicināja pirkt biļetītes. Teicām, ka mēs tikai noliksim ziedus, ka pa parku neklaiņosim, bet tas nelīdzēja: bija jāpērk biļete. Ziedu nolikšana 5 minūtēs mūsu ģimenei izmaksāja 5 rubļus. (..) Līgavas un līgavaiņi, kas vēl mazliet mīlat romantiku, pieskaitiet kāzu izdevumiem vēl dažus rubļus par katru viesi, lai noliktu ziedus sev svētās vietās!”
SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
