Par vienu no sava darba pievienotajām vērtībām Vladislavs uzskata iespēju palīdzēt cilvēkiem izprast arī to, kā darbojas viņu ķermenis un kas tam var palīdzēt funkcionēt pilnvērtīgi arī tad, ja visu mūžu esi strādājis birojā un par veselību sācis domāt krietni vēlāk.

Paveicās!

Kad pirms četriem gadiem pienāca 24. februāra diena un sākās karš, jaunais vīrietis izbrauca uz netālo Ļvivu. “Mēs braucām daudzas stundas, jo Harkiva atrodas ļoti tuvu Krievijas robežai. Sākumā apmetāmies pie attāliem mammas radiem, tad devāmies uz Veļiki Dorošivu divdesmit kilometrus no Ļvivas un pusgadu nodzīvojām tur. Tā māja piederēja sievietei no Latvijas, kas bija apprecējusies ar ukraini. Tobrīd vēl turpināju darboties Ļvivā ar savu biznesu. Mēs vispār ģimenē bieži riskējam, lai virzītos uz priekšu savā lietā. Tomēr 2022. gada augustā nācās braukt prom, un tā es atbraucu uz Latviju, kur pabiju divus mēnešus,” atmiņās dalās Vladislavs.

Viņam esot bijusi izvēle – braukt vai nu uz Latviju, vai Lietuvu, kur dzīvo viņa ģimenes biznesa partneri, vai arī uz Angliju. “Tur dzīvo mana māsa, un viņa mani sirsnīgi aicināja braukt pie viņas. Tā kā dokumenti, lai aizbrauktu uz Angliju, man vēl nebija kārtībā, devos uz Latviju. Tobrīd nezināju, vai tas būs uz mēnesi vai diviem,” atceras Vladislavs. Taču šajā īsajā laika sprīdī noticis viens no, viņaprāt, lielākajiem brīnumiem un nozīmīgākajiem pavērsieniem dzīvē.

“Es iepazinos ar meiteni no Rīgas un iemīlējos. Kad aizbraucu uz Angliju, mums ar viņu veselu gadu bija attiecības no attāluma. Man bija izvēle – vai nu aicināt viņu braukt uz Angliju, vai arī pašam braukt uz Latviju. 2023. gada septembrī es atgriezos Latvijā. Pēc gada mēs ar Mariju svinējām kāzas un šobrīd audzinām četrus mēnešus veco meitiņu,” laimīgi stāsta ukraiņu puisis.

“Tas bija brīnums! Tā kā esmu ticīgs cilvēks, es ticu, ka Dievs mani šādi vadīja un arī pasargāja. Tas tiešām ir brīnums, ka es tajā brīdī izvēlējos atbraukt uz Latviju, kur iepazinos ar savu nākamo sievu. Man tiešām ir ļoti paveicies,” neslēpj Vladislavs.

Dzīvojot Latvijā, viņš jau sākumā esot pamanījis, ka vairākās lietās latvieši pat ļoti atšķiras no ukraiņiem. Piemēram, Ukrainā, ja tev ir pase, kurā rakstīts, ka esi ukrainis, tad tu tāds arī esi, tomēr Latvijā ne visiem, kam pasē rakstīts “latvietis”, tādi arī ir pēc nacionalitātes. “Manā salonā, kur strādāju, katru dienu ienāk kādi piecdesmit līdz septiņdesmit cilvēki. Jā, lielākā daļa ir īsteni latvieši, bet ir, kas runā citā valodā, piemēram, krievu. Es ļoti novērtēju tās iespējas, ko Latvija man sniedz. Es tiešām šeit šobrīd strādāju ar lielāko prieku un mācos arī latviešu valodu. Kādreiz vēl sanāk runāt ar cilvēkiem krieviski, bet viņi man atbild latviski, un tā es mācos. Es uzskatu, ka dzīvot valstī un neiemācīties tās valodu, nozīmē necienīt to vietu.”

Mācās visu no jauna

Vladislava ģimenes uzņēmums, kas aizsācies Ukrainā, turpina darbību. Viņš atceras, kā vēl gluži jauns, tikko skolu beidzis, sāka strādāt savas ģimenes uzņēmumā, kas nodarbojas ar masāžas inventāra un aprīkojuma tirdzniecību. “Sākumā mācījos pārdot, konsultēt, tad menedžēt, līdz beidzot atvēru savu salonu Harkivā. Man vienmēr ir bijusi interese par veselību, dažādiem masāžas aprīkojumiem un kā tos pārdot. Šī joma mani vienmēr ir interesējusi, jo tas ir darbs ar cilvēkiem. Pat vēl vairāk – kamēr tu strādā, tu vari palīdzēt cilvēkiem uzlabot viņu veselību. Tādēļ arī Latvijā es atvēru šādu salonu.”

Vladislavs neslēpj, ka uzņēmējdarbības vide Latvijā viņam bija jāapgūst no nulles. Viņš saņēmis nepieciešamo atbalstu, lai atvērtu sabiedrību ar ierobežotu atbildību, taču, tā kā nodokļu veidi Ukrainā un Latvijā atsķiras, nācies visu apgūt un mācīties no jauna. 

Uzņēmējdarbību Latvijā Vladislavs var turpināt, lielā mērā pateicoties atbalstam, ko saņēmis īsajā laika sprīdī, kad dzīvojis Anglijā. Tur valdība, atbalstot bēgļus no Ukrainas, maksājusi pabalstu ģimenei, kas viņu izmitināja. “Man nebija jāmaksā īre, man bija iespēja veselu gadu strādāt un krāt līdzekļus, jo zināju, ka gribu atvērt savu salonu, bet tam ir vajadzīgas lielas finanses. Un atkal varu teikt, ka man paveicās!”

Pēc atbraukšanas uz Latviju Vladislavs atvēra “Nuga Best” salonu Jelgavā. “Salonā es nodrošinu masāžas iekārtu demonstrēšanu un pārdošanu. Pie manis nav tā, ka cilvēks vienkārši atnāk un nopērk kādu iekārtu. Man ir svarīgi, lai cilvēki arī pareizi to lietotu pēc tam. Gribu, lai viņi zina, kāpēc to lieto un kādu ietekmi tas atstāj uz viņu veselību. Manā salonā ir demonstrāciju zāle, kur stāv aprīkojums, un cilvēki katru dienu var atnākt to bez maksas izmēģināt un saņemt konsultāciju. Tās ir tādas kā masāžas gultas. Tās var iegādāties un pēc tam lietot mājās,” stāsta Vladislavs un atklāj, ka daudzreiz nākoties dalīties zināšanās par cilvēka ķermeņa uzbūvi, par anatomiju, par iespējām, kā cilvēks pats var uzlabot savu veselību.

“Cilvēki bieži to nezina. Piemēram, kāds, kurš visu mūžu strādājis par grāmatvedi vai citu speciālistu savā nozarē, nezina neko par savu organismu un kādēļ tas jūtas tā, kā jūtas. Tad mēs salonā daudz par to runājam savā darba ikdienā,” stāsta uz Latviju atbraukušais ukraiņu uzņēmējs.

Labās lietas saņēmis avansā

“Es visas labās lietas esmu saņēmis avansā,” smejas Vladislavs, taču, kļuvis nopietns, atklāj, ka par to domāt ir sarežģīti, jo, no vienas puses, ja nebūtu bijis karš, viņš nekad nebūtu pametis savu dzimto Ukrainu, no otras puses – tagad viņš piedzīvo to, kā Dievs visu ir pavērsis uz labu. “Visi mīnusi ir pārvērsti plusos. Šeit es ieguvu  lielu ģimeni, jo sievas ģimene ir kļuvusi arī par manu ģimeni.”

Viņš stāsta, ka abiem ar sievu patīk daudz ko darīt kopā – gan ceļot, gan doties uz draudzi un palīdzēt līdzcilvēkiem. “Manai sievai ir tik plaša un laba sirds! Viņa organizē dažādas bērnu nometnes. Viņa ir aktīva arī pēc bērniņa piedzimšanas. Domāju, tieši tādēļ es viņā iemīlējos – viņas skaistuma un labsirdības dēļ. Arī es savā darbā bieži vien cilvēkiem palīdzu, neprasot par to samaksu.”

Ticība Dievam Vladislavam ir kopš bērnības. Viņš atceras, kā ģimene devusies uz vietējo baznīcu un viņš apmeklējis svētdienas skolu. Tas viņā nostiprinājis pārliecību, ka ir Dievs un Jēzus Kristus, par kuru viņam nekad neesot bijušas šaubas dažādos dzīves pavērsienos. “Ticība man ir no ģimenes. Es nekad neesmu gribējis būt reliģiozs, man svarīgas ir šīs vērtības – Dievs, ģimene, mani tuvinieki.”

Sapņi, kam jāpiepildās

Vladislavs ir daudz uzzinājis par Latvijas vēsturi un ļoti labi saprot tās smagākos posmus. “Es izprotu sāpes, kas latviešiem bija okupācijas laikā. Mani ļoti interesē vesture. Īpaši tās vietas vēsture, kur dzīvoju. Piemēram, ieraudzīju Jāņa Čakstes pieminekli un noskaidroju, ka viņš bijis pirmais Latvijas prezidents. Es saprotu, ka latviešu tauta ļoti labi izprot arī mūs, ukraiņus, tāpēc arī tik daudz mūs atbalsta. Visi šeit saprot, ka, ja Ukraina kritīs, tad nākamais iespējamais skats Krievijai var būt uz Baltijas valstīm. Man to ļoti negribas piedzīvot.”

Arī šim gadam iesākoties, Vladislavs ar ģimeni neslēpa cerību, ka karš varētu beigties. “Mēs tam ticam, lai arī šķiet, ka cerība ar katru gadu kļūst mazāka, bet to zaudēt nedrīkst. Es ļoti vēlos, lai viss ir patiešām labi. Skatos uz savu jaundzimušo bērniņu un saprotu, ka gribas šo stabilitāti un mieru piedzīvot. Šobrīd ar sievu ceram, ka izdosies sev mazu mājiņu uzcelt. Tie sapņi mums ir, ceram, ka Dievs arī šos mūsu sapņus svētīs,” stāsta Vladislavs, cerot, ka šogad būs iespēja biežāk satikt arī savu ģimeni Ukrainā. “Mums bija tik neizsakāmi liels prieks jaunajā gadā satikt tēti, kuru nebiju redzējis trīs gadus. Viņš pirmo reizi satika manu sievu un ieraudzīja savu mazmeitiņu. Kaut šādas tikšanās šogad būtu biežākas! Visa ģimene esam izkaisīti, šķiet, pa visu pasauli – kāds ir Vācijā, kāds Anglijā. Gribas kā kādreiz visus satikt pie vecmāmiņas istabā un ēst viņa gatavotos kartupelīšus un salātus un būt visiem kopā.”

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025