Ceturtdiena, 25.07.2024 06:00
Jēkabs, Žaklīna
Svētdiena, 5. marts, 2023 13:50

Uz dzīvi skatīties Minhauzena acīm

Ogres Vēstis Visiem
Uz dzīvi skatīties Minhauzena acīm
2022. gada septembrī Ukrainai veltītajā dzejas akcijā «Sirds uz perona» Jānis lasīja savu dzejoli «Miers», kurā skan arī šādi vārdi: «Akmeni milzīgu kalnā es veltu/ Mieru, ja dabūtu, godā to celtu.»
Svētdiena, 5. marts, 2023 13:50

Uz dzīvi skatīties Minhauzena acīm

Ogres Vēstis Visiem

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku «Stiprie stāsti – pirms un pēc». Tie ir stāsti par stipriem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai viņu tuviniekiem, kuri ir šo reizēm vēl pavisam mazo, bet jau daudz pārcietušo cilvēku stiprais balsts. 

Kļūt par invalīdu spēku pilnbriedā, kad vajadzētu aktīvi strādāt un rūpēties par ģimeni, un šķiet, ka dzīve vēl tikai tā pa īstam sākas, jo ir uzkrātas zināšanas un iegūta pieredze, – tas ir spēcīgs psiholoģisks trieciens. Kā neapjukt un vērst šo situāciju sev un sabiedrībai par labu, varbūt kādam palīdzēs ogrēnieša Jāņa Puiķa dzīves stāsts.

Cīnīties un nepadoties

Sagaidīt 40 gadu jubileju ar ļoti nepatīkamu diagnozi – C hepatīts – un II invaliditātes grupu pat ļaunākajam ienaidniekam neviens nenovēlēs, kur nu vēl pieļaus domu, ka to var piedzīvot pats. Jānim nav ne jausmas, kā viņš iedzīvojies tādā kaitē. Pazīmes, kas liecinājušas par slimību, bijušas jau iepriekš, bet oficiālā diagnoze apstiprināta un II invaliditātes grupa piešķirta tikai 2009. gadā.
Kad izdevies nedaudz slimību apārstēt un uzlabot situāciju līdz III invaliditātes grupai, pagājušajā gadā uzradusies nepieciešamība pēc ceļa locītavas endoprotezēšanas, un atkal «atkritiens» – bija jāatgriežas pie II grupas.


Jau tā C hepatītam raksturīgajam nespēkam un nogurumam nākušas klāt arī pārvietošanās grūtības. Jānis paņēmis «pauzi» arī savai iemīļotajai nodarbei – gaļas kūpināšanai. Paša no laukakmeņiem un pieejamiem palīgmateriāliem iekārtotā kūpinātava dārza stūrī šobrīd stāv dīkā. «Baidos turp iet, jo īpaši ziemas apstākļos, var paslīdēt kāja, un ko tad,» saka augumā raženais vīrs. Jāuzmanās, jo tā var iedzīvoties vēl lielākās likstās.
Jau 13 gadu Jānis nevar strādāt algotu darbu, saņem invalīda pensiju, kas sastāda aptuveni pusi no minimālās algas. «Esmu profesionāls invalīds,» ar sev raksturīgo humoru teic Jānis.


Tā nav bijis vienmēr – līdz gadsimtu mijai Jānis kopā ar ģimeni saimniekoja zemnieku saimniecībā Bauskas pusē, audzināja divus dēlus. Tad izjuka laulība, nācās mainīt dzīvesvietu, meklēt darbu. Jānis sāka strādāt apsardzē Rīgā, bet aizvien uzstājīgāk par sevi sāka atgādināt slimība. Pirms 15 gadiem Jānis kļuva par ogrēnieti, kur iegādātajā privātmājā dzīvo kopā ar dzīvesbiedri Maiju un abu meitu Dainu Karlīnu.
Kā rīkoties, lai nejustos lieks un nevajadzīgs, ja ģimenē ir tikai viens pelnītājs, meita pusaudze, kuras izglītības un ārpusskolas interešu nodrošināšanai nepieciešami līdzekļi. Ļoti trausla ir tā robeža starp ieslīgšanu bezcerībā un depresijā un noturēšanos virs ūdens. Īpaši tādā vecumā, kad gadu skaits (Jānis, paša vārdiem runājot, šobrīd ir 53 gadus jauns) nepieļauj domu samierināties ar vājinieka statusu un gaidīt, kad viņu kāds pažēlos.


Jānis par sevi un arī citiem invalīdiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā, saka: «Es iedvesmojos no populārā stāstnieka barona Minhauzena, kurš kopā ar zirgu iekritis līdz kaklam staignājā, taču izvilcis pats sevi aiz bizes kopā ar visu zirgu. Arī citiem novēlu nepadoties un izvilkt pašiem sevi no tā purva, kurā esat iekļuvuši.»


Latvieši izdzīvos jebkuros apstākļos
Jānis Puiķis sevi pozicionē kā meklētāju, bet, kas meklē, tas atrod un… nepazūd. Jānis nāk no laukiem, viņa dzimtā vieta ir Jelgavas novada Elejas pagasts. Audzis piecu bērnu ģimenē. Viena māsiņa nomira 15 gadu vecumā. Tagad viņi ir palikuši četri – Jānis, vecākā māsa Irēna, Jāņa dvīņumāsa Biruta un jaunākais brālis Juris.


Irēna, kura strādā Bauskā par grāmatvedi, brīvajā laikā cep garšīgas kūkas. Savukārt Jāņa dvīņumāsa Biruta, kura absolvējusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un kalpo Amerikas Luterāņu draudzē, cep maizi. Ja viņi visi satiktos pie viena svētku galda, tad būtu viens pamatīgs mielasts, jo Jānis vairāk nekā desmit gadu nodarbojas ar gaļas kūpināšanu. Iespējams, ka pēc pārtraukuma, uzlabojoties veselībai, šī nodarbe tiks atsākta. Ar saviem kūpinājumiem Jānis ne tikai paēdinājis mājiniekus, bet arī iepriecinājis visus radus un draugus.


Viņa popularitāte šajā jomā aizskanējusi pat līdz galvaspilsētai. 2014. gada vasarā, neilgi pirms Līgo svētkiem, Jāņa mājās Pārogrē viesojās Latvijas Televīzijas raidījuma «Province» veidotāji, un teju pusstundas garumā skatītāji varēja sekot, kā top Jāņa gardie kūpinājumi. Namatēvs arī dāsni dalījās ar pieredzi, kā tos labāk pagatavot – kādas garšvielas lietot, kādu malku izvēlēties.


Tie, kuri bijuši Jāņa dārzā, būs pamanījuši dažādus dekoratīvus veidojumus no akmens, metāla vai koka. Tas – līdzsvaram, jo cilvēks jau nepārtiek no maizes vien. Ar saviem darbiem Jānis izrotājis dārzu. Tas nozīmē, ka dārza dekori un puķu turētāji viņam nav jāpērk veikalā vai gadatirgū. «Vai manu puķu Kārli esat redzējuši?» ciemiņiem jautā Jānis. Pat šāviņš, kas kādreiz ārdījis kara lauku, Jāņa prasmīgajās rokās pārtop par puķu trauku. Uz lauka salasīti akmeņi ieguvuši pīlēna Donalda Daka veidolu. «Iet cilvēks pa ceļu, skatās, pagale mētājas – cits paklūp, cits iekurina ugunskuru, bet vēl kāds izdrāž Buratino,» tā Jānis.


Kad Jānis interneta veikalā iekārojis ādas siksnu, tā viņam ļoti patikusi, bet, kā pats atzīst, cena – ne. Sapratis, ka invalīda pensija ir par mazu, lai atļautos tādu dārgu pirkumu, viņš sācis interesēties, kā to varētu izgatavot pats. Iegādājies par samērīgu maksu ādas apstrādes instrumentus un ķēries pie lietas. Un, lūk, atkal izeja no situācijas – var izgatavot gan ģimenei nepieciešamas lietas, gan arī par dāvanām draugiem un paziņām nav jāuztraucas. Lētāk un arī mīļāk.


«Man mājās iekārtota darbnīciņa. Es to mīļi saucu par ofisu. Tur ir krēsls uz ritenīšiem, apvilkts ar ādu. Tādējādi vienai vecai ādas jakai iedevu otru mūžu. Rokas stiepiena attālumā atrodas nepieciešamie instrumenti – varu gatavot jostas, gravēt, nažus trīt,» stāsta Jānis. Šī ir viena no iemīļotākajām namatēva uzturēšanās vietām, kur laiks paiet nemanot un gadās aizsēdēties pat līdz vēlai nakts stundai.


Jāņa mākslinieka talantu novērtējuši arī ārpus mājām. Jau vairākus gadus viņš izgatavo balvu «Gada nagla», ko pirms Ziemassvētkiem tradicionāli pasniedz Ogres 1. vidusskolas pedagogiem, darbiniekiem un vecākiem. Viņa dzīvesbiedre Maija Baumane darbojas Ogres 1. vidusskolas padomē. Savukārt balva ir Jāņa veltījums skolai.


Ar sportu pretī veselībai
Jāņa abi dēli no pirmās laulības ir jau pieauguši – Mārtiņam jau 28 gadi, bet Jurģim – 25. Šobrīd visas rūpes audzināšanas jomā ir par meitu Dainu Karlīnu, kura mācās Ogres 1. vidusskolas 8. klasē un paralēli apmeklē arī Ogres Mūzikas un mākslas skolas Kora klasi.


Taču plašāku popularitāti viņa ieguvusi sportā. Daina jau piecus gadus trenējas Ogres bērnu klubā «KARATE-SENE», kur ar labiem panākumiem startē dažādās karatē sacensībās Latvijā un ārpus mūsu valsts. Viens no sasniegumiem – 2022. gadā Latvijas karatē čempionātā izcīnīta bronzas medaļa. Pēdējais nozīmīgākais turnīrs ārvalstīs pagājušajā pavasarī bija Lietuvā, Šauļos, «XXI Baltic States Open Karate Championship», kur Daina ieguva 2. vietu KUMITE kategorijā un 3. vietu KATA kategorijā. Par augstiem sasniegumiem sportā, pārstāvot Ogres novadu, vairākus gadus pēc kārtas Daina godināta pasākumā «Ogres novada Gada balva sportā».

Jānis lepojas ar savu sportisko meitu un iesaka arī citiem bērniem un jauniešiem šīs nodarbības, jo karatē ir sporta veids, kas ne tikai attīsta fizisko sagatavotību, bet arī ieaudzina disciplīnu, māca cieņu pret sevi, treneriem un apkārtējiem, nostiprina intelektuālās un garīgās pilnveides pamatus.

Meitas panākumu iedvesmots, arī Jānis ir draugos ar sportu. Tiesa gan, ar tādu slodzi, kā to pieļauj veselības stāvoklis. «Man ir iegādāts velotrenažieris, vingrošanas paklājiņš. Katru dienu piespiežu sevi kustēties. Grūti pateikt, kā būtu, ja nedarītu,» atklāj Jānis. Pirms ceļgala operācijas Jānis bija iecienījis ziemas peldēšanu. Sagadījās, kā pagājušā gada augustā iestājies Ogres Invalīdu biedrībā, tā nākamajā dienā notikušas sporta spēles. «Uzreiz bija jādodas pēc zelta medaļas,» smej Jānis.

Būdams sabiedrisks un komunikabls, Jānis ātri vien iekļāvās jauno likteņbiedru vidū. Paguvis piedalīties sporta spēlēs, aizbraukt ekskursijā uz Ventspili, gada nogalē Ogres novada Kultūras centrā apmeklējis Ziemassvētku balli, kur novada invalīdiem bija sarūpēta plaša kultūras programma ar Viktora Lapčenoka piedalīšanos. «Saņēmām arī jaukas Ziemassvētku dāvaniņas,» priecājas Jānis.

Viņš atzīst, ka invalīdiem nav mazsvarīga arī maizīte, ko sociāli mazaizsargātiem Ogres novada iedzīvotājiem, tostarp invalīdiem, regulāri dāvina SIA «Fazer Latvija».

Savs atbalsts arī no valsts un pašvaldības. Ogres novada pašvaldība piešķir nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Pienākas arī atbrīvojums no dažiem CSDD maksas pakalpojumiem. Piemēram, II grupas invalīdam par vienu transportlīdzekli nav jāmaksā transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli. Tāpat transportlīdzekļu īpašniekiem, kuri ir II grupas invalīdi, veicot transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, par 40% samazināts apdrošinātāja noteiktās apdrošināšanas prēmijas maksājums.

Tas viss, kaut nedaudz, bet padara eksistenci vieglāku. «Kaut kā jau galā tiekam,» viņš atzīst.

Es savu sāpi izsmeju…
Nākamgad apritēs 15 gadu, kopš Jānis ir Ogres novada Literāri radošās biedrības «Sirdsdoma» biedrs. Ar viņa dzejoļiem iepazinušies un tos novērtējuši arī laikraksta «Ogres Vēstis Visiem» lasītāji. Viņš bieži uzstājies dažādos dzejas sarīkojumos. Ar Jāņa vārdiem tapušas arī dziesmas. Viņš sadarbojies ar vairākiem autoriem, bet jaunākā ir Aivara Birzmaļa sacerētā dziesma «Brīvs». Skaņdarbu var noskatīties un noklausīties YouTube platformā šeit:


2017. gadā iznāca Jāņa Puiķa dzejas krājums «Es gleznoju ar vārdiem», kura moto: «Caur ciešanām gūt briešanu. Ceļu gūt caur iešanu», kas raksturo arī pašu autoru.


Jānis ir no tiem dzejniekiem, kam nav raksturīga jūsma un tīksmināšanās par norisēm dabā un cilvēka dzīvē. Tā kā publikācija tika plānota martā, jautāju Jānim, vai pavasara atmoda viņu ietekmē arī kā dzejnieku. «Tas nav man. Varbūt mazliet paņaudēšu kaķiem līdzi, bet pie rakstāmspalvas klāt neķeršos,» viņš atklāj.
Jānis savā dzejā ir skarbs un patiess. Dzejolī «Krāsas» viņš raksta: «Manas dzīves krāsas ir bezgala sabiezinātas./ Un nezinu, vai tās ir manas naidnieces,/ Varbūt, ka māsas?/ Man jāmācās tās ar maigiem toņiem jaukt./ Kas iemācīs to darīt šodien, rīt vai parīt? No bezspēcības dusmām gribas kaukt./ Varbūt nav vērts par to domāt, prātu jaukt?/ Viss! Es būšu stiprs un cīnītājs, es būšu ņiprs!/ Bet krāsas paliek tikai krāsas, Varbūt, ka naidnieces, varbūt, ka māsas?»


Jāņa dzejoļi visprecīzāk uztverami viņa paša sniegumā. To viņš prot darīt ļoti meistarīgi. Jādomā, ka tas ir pārmantots talants no mātes, kura arī mācēja rakstīt un lasīt dzeju. Mamma dzeju sāka rakstīt tikai pēc četrdesmit, bet Jānim pirmie mēģinājumi šajā jomā bija jau jaunībā. Sagadījās, ka 2010. gada 1. maijā Jumpravas Kultūras namā uz vienas skatuves dzeju lasīja māte un dēls, jo Jauno (sabiedrībai ne tika plaši pazīstamo) dzejnieku 2. salidojumā piedalījās Jelgavas Latviešu biedrības dzejas klubs «Pieskāriens», kura autoru vidū bija Vija Smuidra Puiķe-Vasale. Salidojumā uzstājās arī Ogres novada Literāri radošā apvienība «Sirdsdoma». No sirdsdomiešu saimes dzeju lasīja arī Jānis Puiķis.


Dzejoļi savā veidā ir Jāņa vizītkarte, ko viņš pasniedz ikvienam, ar ko tiekas. Pazīstot Jāni daudzus gadus, vienmēr gribējies atrast skaidrojumu, kāpēc viņam izveidojies paradums – nākt iekšā pa durvīm ar dzeju, kaut gan nāciena mērķim bieži vien ir praktisks nolūks.
Sliecos domāt, ka tā ir sava veida aizsargbarjera. Pēc tik poētiska ievada, uzlūkojot raženo, omulīgo vīru, nevienam nenāks prātā pajautāt: «Kā klājas, kā ar veselību? Kā jūties?» Šķiet pilnīgi nevietā uzdot tik ikdienišķus jautājumus.


Ja kāds vēlas uzzināt atbildi, to var atrast Jāņa dzejā: «Es savu sāpi izsmeju,/ Ar mani vēl nav cauri,/ Es asaras smaidā pārvēršu,/ Un, cik jums vajag, dāvāšu./ Es izsmeju savu sāpi, kad tā mani plēš kā ar nagiem, kā ar skrāpi.»

Aina Trasune,  Ogres Vēstis Visiem

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksta «Ogres Vēstis Visiem» redakcija. #SIF_MAF2022