Meža darbi Ogres apkārtnē, tostarp īpaši iecienītās pastaigu vietās, piemēram, Ogres Zilajos kalnos, tiek veikti saskaņā ar 2021. gadā apstiprinātu Meža apsaimniekošanas plānu, pēc kura 2025. gadā bija plānota mežizstrāde 69,32 hektāru platībā, skaidro uzņēmums «Rīgas meži». Tomēr, ņemot vērā egļu astoņzobu mizgrauža masveida savairošanos, šajā teritorijā plānotie darbi atcelti. Tā kā Juglas mežniecības Daugavas iecirknis ir viena no smagāk skartajām «Rīgas mežu» teritorijām, balstoties uz atbildīgo iestāžu un dabas un vides aizsardzības speciālista atzinumiem, šī gada 2. maijā Ogres piepilsētas mežos, kas izceļas ar īpaši plašām egļu audzēm, kurās šobrīd izplatās egļu astoņzobu mizgrauzis, tika uzsāktas sanitārās cirtes.

Darbi jāveic nekavējoties

Atšķirībā no saimnieciskajām atjaunošanas cirtēm un izlases cirsmām sanitārās cirtes nav pakļautas putnu ligzdošanas laika ierobežojumiem, jo tās jāveic nekavējoties – lai apturētu slimību un kaitēkļu izplatību, kā arī mazinātu riskus cilvēku drošībai, tostarp ļautu izvairīties no krītošiem kokiem. Uzņēmums saņēmis nepieciešamos atzinumus no Valsts meža dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) un ceļu uzturētājiem. Lielākā daļa plānotās mežizstrādes jau ir paveikta, bet atlikušie darbi tiks veikti šī gada jūnijā. «Rīgas meži» atgādina, ka sanitārās cirtes šajā reģionā ir notikušas arī iepriekšējos gados. Piemēram, 2023. gadā tika veiktas sanitārās cirtes 8,45 hektāru platībā, tostarp arī cirte pie Egļu ielas, par kuru sabiedrībai tika sniegta plaša un savlaicīga informācija. 2024. gadā Ogres apkārtnē (Upes apgaitā) tika veiktas astoņas sanitārās kailcirtes 5,43 hektāru kopplatībā.

Lai gūtu dziļāku izpratni par notiekošo un noskaidrotu, ko par Latvijas mežiem mēs – sabiedrība – visbiežāk nesaprotam vai pārprotam, uzrunājām mežu nozares pārstāvi, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» vadošo pētnieku Jurģi Jansonu.

Latvijā viena no novērotām tendencēm ir mežu novecošanās, skaidro Jurģis Jansons, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» vadošais pētnieks. Sabiedrība bieži raugās uz mežu kā uz neaizskaramu vērtību, taču arī kokiem ir savs mūžs – gluži kā cilvēkiem. Kad meži netiek laikus atjaunoti, koki noveco, kļūst vājāki un uzņēmīgāki pret kaitēkļiem. J. Jansons norāda, ka, visticamāk, tieši šāda situācija šobrīd vērojama Ogres apkārtnē, kur plašas egļu audzes kļuvušas par ideālu vidi egļu astoņzobu mizgrauzim – vabolei ar maldinošu nosaukumu, jo zobu viņam nav, bet spārnu galos ir astoņi robiņi. Šie kaitēkļi grauž ejas zem koka mizas, rezultātā koks nokalst. «Koks arī pats cīnās pret mizgraužiem, piemēram, izdala sveķus, kas noslīcina tos, taču, ja koks ir no vecuma novārdzis, tad iespēja sevi pasargāt ir mazāka, tāpēc rodas sajūta, ka daudz cērt,» viņš skaidro, uzsverot, ka mizgraužiem labāk patīk lieli koki, jo jaunajos kokos viņiem pietrūkst perimetra, kur grauzt ejas un dēt oliņas.

Koki nokalst gan Ogres apkārtnē, gan Gaujas Nacionālajā parkā, gan citur, kur apzināti veidoti novecojoši mežu masīvi un tie nav cirsti un atjaunoti. «Sabiedrībai tas šķiet ļoti forši, bet tajā brīdī, kad koki kalst, tad vairs tik forši nav,» pētnieks uzsver un piebilst, ka situācija Latvijā nav unikāla – līdzīgas problēmas skar arī Centrāleiropas valstis, tostarp Austrijas Alpus un Tatru kalnus Polijā. Tur, kur ilgstoši dominējusi ideja par neskartu dabu, tagad ir ļoti lielas koku platības, kuras vienkārši tiek nograuztas un nokalst.

Vai un kāpēc jācērt meži?

«Cilvēku attieksme pret mežu ļoti bieži ir atkarīga no tā, vai cilvēks pats ir meža īpašnieks vai nav,» skaidro J. Jansons. Kā viņš norāda, Latvijā meža īpašnieku ir daudz – desmitiem tūkstošu cilvēku, un viņu skatījums uz to, ko darīt ar mežu, atšķiras no tiem, kuriem meža nav. Viņš min piemēru: «Tas ir gluži kā ar govi – ja tev ir govs, tu slauc pienu. Ja nav – ej uz veikalu. Tāpat ar mežu – ja tev ir mežs, tu, iespējams, kādu koku nocērt un uztaisi sev mēbeles, uzbūvē māju vai izveido kādu lietu. Ja nav, tad kāds cits to izdara tavā vietā, un tu to nopērc.» Cilvēkiem patīk dzīvot zem koka jumta, izmantot koka mēbeles, taču, lai mēs pie tā visa tiktu, koks jāizaudzē un jānozāģē.

Īpaši viņš uzsver atšķirību starp jēdzieniem «izciršana» un «ciršana». «Izciršana nozīmē, ka meža vietā parādās kaut kas cits, piemēram, lauksaimniecības zeme vai apbūves gabals. Ja nebūtu bijusi izciršana, mums nebūtu, kur dzīvot un izaudzēt pārtiku, jo vairāk nekā 90% Latvijas teritorijas aizņemtu meži. Savukārt ciršana ir process, kad cilvēks koku audzi sākotnēji atjauno, kopj, uzrauga un, kad koki sasnieguši attiecīgu vecumu, nozāģē, un atkal sākas jaunā aprite.

Viņš skaidro, ka priede līdz zāģbaļķa resnumam agrāk auga aptuveni 100 gadu. Šobrīd tā, pateicoties selekcijai un labākai apsaimniekošanai, izaug apmēram 80 gados. Bērza baļķi jeb «finiera kluci» var izaudzēt pat 40 gados. Katrs meža īpašnieks ir motivēts izmantot kvalitatīvākus stādus ar labāku iedzimtību, lai koks izaugtu īsākā laikā ar taisnākiem, kā arī mazākiem zariem.

Kā mainījusies mežu platība?

«Ja mēs skatāmies, vai mežu paliek vairāk vai mazāk, tad jāskatās uz kopējo platību – tā nemazinās. Mazāk vienkārši nevar palikt, jo jebkur, kur nocērt, vai nu mēs mežu atjaunojam, vai arī tas atjaunojas pats. Tā ir mūsu klimatiskās pusziemeļniecisko mežu zonas priekšrocība – tukšas vietas te paliek ļoti, ļoti reti,» norāda J. Jansons. Viņš atminas ģeniālu reklāmu par godu Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem pirms 10 vai pat 15 gadiem, ko sponsorēja «Latvijas Valsts meži». Tur tika rādīts, kā bērni aug kopā ar jaunaudzi, un tās vēstījums bija «Augam kopā!». Un daudzi cilvēki varbūt aizdomājās, ka mūžs cilvēkam un kokam ir salīdzināms. Meži, tāpat kā cilvēki, ir viengadīgi, ir deviņdesmitgadīgi, bet visu vecumu mežaudzes kopā veido kopējo meža platību. «Ir cilvēki, kas saka, ka viengadīgi un divgadīgi nav meži, bet gan krūmi,» viņš skaidro, bet uzsver, ka mežinieki nešķiro, jo arī cilvēku skaits Latvijā nesākas no pamatskolas vai vēlētāja vecuma. Latvijā visvairāk ir mežu vecumā no 30 līdz 70 gadiem.

Cik % nocērt gadā?

Aizaugot nevajadzīgām lauksaimniecības zemēm, kas Kurzemē un Zemgalē ir mazāk, bet Vidzemē diezgan daudz, palielinās kopējā meža platība. Pieaug arī vecāku mežu īpatsvars, lai cik dīvaini tas liktos tiem, kam šķiet, ka Latvijā daudz cērt. «Turklāt ir vēl viens jēdziens, ko mēs mežsaimniecībā saucam par meža ekspluatācijas fondu – tās ir meža platības, kurās koki ir sasnieguši ciršanas vecumu vai caurmēru, bet koku ciršanu neierobežo dabas aizsardzības nosacījumi. Arī šī platība pieaug,» skaidro «Silavas» vadošais pētnieks. Tāpat Latvijā ir meža monitoringa sistēma, ik pēc pieciem gadiem 16 000 vietās visā Latvijā tiek pārbaudīts, cik koki nocirsti, cik ir nokaltuši, cik nākuši klāt, cik paaugušies augstumā un resnumā. Katrs koks Latvijā, protams, netiek pārbaudīts, bet gluži kā asins analīzēs pēc neliela daudzuma redzama kopējā aina par visu organismu.

Lielais jautājums, kas interesē sabiedrību, – cik daudz meža tiek cirsts? Latvijā gadā tiek nocirsti aptuveni 1,3% no visas meža platības privātajos un valsts mežos kopā. Jansons saka, tas nav daudz, jo meža aprite ir ilga, bet izvēle paliek katra meža īpašnieka rokās – kā apsaimniekot, cik ilgi audzēt. Privātajos mežos cilvēkiem ir lielāka brīvība, taču valsts mežos domāšana esot citāda – tur pārsvarā audzē skuju kokus, bērzus – kokus ar garāku aprites ciklu. Pilsētā cilvēki domā citādi, viņiem mežs nav iztikas avots, bet laukos ir, tāpēc J. Jansons aicina uz kopējo ainu raudzīties plašāk – galvenais, lai mežs tiek atjaunots. Un tiek. Ražīgums jaunaudzēs tagad esot par kādiem 30% lielāks nekā pirms 15 gadiem, un liels nopelns tajā ir zinātnes ieguldījumam.

Soda, jo nezāģē

Nupat publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka Latvijas Meža īpašnieku biedrības (LMĪB) un DAP starpā nav vienprātības, jo LMĪB nepiekrita iecerei atļaut DAP vienpersoniski noteikt īpaši aizsargājamo teritoriju aizsardzības mērķus, uzsverot, ka šāda kārtība samazinātu zemes īpašnieku un sabiedrības iespējas iesaistīties lēmumu pieņemšanā, kas tieši ietekmē meža apsaimniekošanu. Komentējot abu pušu domstarpības, J. Jansons norāda, ka būtiskākais jautājums šajā procesā ir par kompensāciju apmēru. Meža īpašnieku biedrība, viņaprāt, iebilst pamatoti. «Ja cilvēks par liegumu saņemtu tik, cik viņš saņemtu, zāģējot kokus, domāju, ka daudzi labprāt piekristu,» viņš skaidro. Kā piemēru viņš min situāciju, ar ko nācies saskarties viņa kolēģim, kurš varētu būt bagāts, ja pirms pāris septiņiem gadiem būtu nozāģējis mežu. Viņš to nedarīja, jo nevajadzēja. Bet pa to laiku viņa mežā tika atrasta kaut kāda ligzda vai sūna un uzlikts mikroliegums. Tas nozīmē, ka viņš tika sodīts par to, ka taupīja un nenozāģēja, spriež «Silavas» vadošais pētnieks un aicina palūkoties uz situāciju no meža īpašnieku puses, uzsverot, ka tas sāk atgādināt nacionalizāciju.

Sēņu un ogu vietas

J. Jansons uzsver, ka mežu darbi tikpat lielā apjomā norisinājušies arī pirms daudziem gadiem, galvenā atšķirība, ja salīdzinām ar mūsdienām, ir transportlīdzekļu pieejamība sabiedrībai. Tagad gandrīz visiem ir braucamie, var iebraukt mežā un doties kaut vai 100 kilometru attālumā, meklējot jaunas sēņu vai ogu vietas. Cilvēks atrod jaunu ceļu, iebrauc mežā un uziet sēņu vietu, nākamgad brauc atkal, bet, ak, nē, tur cirsma. Ja nebūtu ceļa, cilvēks nekad neuzzinātu par to sēņu vietu. Bet pavasarī tajā vietā parādās murķeļi. Tāpat ar ogām – avenes aug cirtumos un jaunaudzēs, bet mellenes – vecākā mežā. Pēc koku nociršanas veģetācija īsu brīdi pamainās, bet nav ļaunuma bez labuma.

Klimata pārmaiņu ietekme

Klimata pārmaiņām ir divas puses – gan pozitīvā, gan negatīvā. Bet, kā uzsver J. Jansons, mēs parasti vispirms redzam slikto, nevis labo. Tomēr tām esot arī pozitīva ietekme. Piemēram, Dienvideiropā, īpaši Vidusjūras reģionā, jau tagad paredzams, ka būs sausums, ekstrēms karstums un ugunsgrēki, bez mākslīgas laistīšanas koki var neizaugt. Bet pie mums – Latvijā – paliek nedaudz siltāks, veģetācijas sezona kļūst garāka, un tas nozīmē, ka koki var augt labāk. To var salīdzināt ar tomātu, ko iespējams iestādīt ārā un siltumnīcā. Kur tas augs labāk? Siltumnīcā, protams. «Un tā ir mūsu iespēja. Izaudzēt kokus un pārdot dienvideiropiešiem, kuri paši vairs nevarēs,» viņš skaidro.

Protams, ir arī negatīvā puse – mizgrauži, vētras, kas izgāž vai nolauž kokus. J. Jansons vērš uzmanību uz vētru, kas skāra Latviju 1967. un 1969. gadā – viena rietumdaļā, otra vairāk Vidzemē. «Divās naktīs vētra nopostīja tik hektāru, cik cilvēki mūsdienās nozāģē divos gados,» viņš atgādina un uzsver, ka toreiz neviens nerunāja par klimata pārmaiņām. Pēc viņa teiktā, mēs nezinām, kas būs rīt vai šovasar, un uzsver, ka dažreiz daba vienā naktī izdara vairāk nekā cilvēks divos gados. Runājot par klimatu, viņš piebilst, ka, piemēram, šis pavasaris bijis ļoti nelabvēlīgs slavenajam mizgrauzim, kurš nav slapja un auksta pavasara «fans».

Ko sabiedrība pārprot?

«To, kā ciršana atšķiras no izciršanas, un to, vai 1% ir daudz vai maz,» J. Jansons lakoniski atbild. Aizdomāties, ka mežā cērt cilvēku izaudzētus kokus un tos atjauno vēl labākus, nevis «iegūst resursus» kā granti vai naftu. Viņš aicina atcerēties, ka mēs visi dzīvojam izcirsto mežu vietā, un, ja mēs gribam dzīvot mājās un izaudzēt pārtiku, tad meži ir jāizcērt. Tā ir tā mūžīgā aprite. «Es neteiktu, ka man vizuāli ļoti patīk tikko nocirsta cirsma, bet man patīk tas, ka dzīvoju neatkarīgā valstī ar stabilu meža nozari – milzīgu tautsaimniecības nozari, uz kuru var paļauties,» viņš norāda sarunas noslēgumā.