Astrīda, pensionāre

Ar Baltijas ceļu man asociējas Atmodas laiks un grupas “Eolika” dziesma “Atmostas Baltija”. Tā bija mūsu pašapziņas atmoda – sajūta, ka varam būt brīvi, ka mēs esam mēs, trīs Baltijas valstis un mūs nevar piespiest. Toreiz strādāju par sakarnieci tālsakaru centrā Dzirnavu ielā 105. Kolektīvā bija vairāk krievu tautības cilvēku, tāpēc kopīga braukšana uz “Baltijas ceļu” nenotika. Domāju, ka šodien sabiedrība vairs nespētu tā vienoties kā toreiz. Tagad vairāk katrs ir par sevi un savām interesēm, cilvēkos ir vairāk liekulības.

Jeļizavete, strādā medicīnas jomā

Baltijas ceļa laikā vēl biju pavisam maza, esmu dzimusi 1992. gadā. Pirmo reizi par to uzzināju skolā, vēlāk arī no plašsaziņas līdzekļiem. Pēc manām domām, Baltijas ceļš bija par Baltijas valstu saliedētību, kopīgām idejām un apziņu, ka spēks ir kopībā. Baidos, ka šodien sabiedrība vairs nespētu tā vienoties – tā ir ļoti sašķelta. Iespējams, jānotiek kaut kam ļoti nopietnam, lai cilvēki atkal tā spētu sadoties rokās.

Dāvids, strādā pašvaldībā

Esmu dzimis 1996. gadā, par Baltijas ceļu zinu tikai no nostāstiem. Tajā piedalījās mana mamma. Man šis notikums saistās ar kopības sajūtu un vēlmi pēc vienotas Baltijas. Domāju, ka šodien sabiedrība uz tik vērienīgu akciju vairs nebūtu spējīga – cilvēki kļuvuši kūtrāki un atturīgāki, iespējams, arī baidītos tik atklāti paust savu nostāju. Tagad to vairāk dara sociālajos tīklos. Es pats būtu gatavs piedalīties šādā akcijā, piemēram, lai iestātos par cilvēktiesībām. Uzskatu, arī skolā par Baltijas ceļu vajadzētu runāt vairāk. Šķiet, agrāk kopības sajūta bija stiprāka arī ģimenēs – radi biežāk sanāca kopā, bet tagad tas notiek retāk.

Liena, muzejpedagoģe

Pati Baltijas ceļā nepiedalījos, tajā laikā mācījos Rubenes pamatskolā Jēkabpils rajonā. Atceros, ka skolā notika liela organizēšanās, bija jūtama kņada un satraukums. Skolā bija skaļrunis, pa kuru ik pa laikam kaut ko paziņoja. Mēs, bērni, īsti nesapratām, par ko ir runa, bet jutām, ka notiek kaut kas ļoti svarīgs. Pēc tam par Baltijas ceļu iestājās tāds kā klusums, un tikai pēc gadiem šo notikumu atkal sāka vairāk pieminēt. Domāju, ka arī šodien sabiedrība spētu sadoties rokās un kaut ko tādu atkārtot. Miermīlīgām protesta akcijām joprojām ir ļoti liela nozīme. Pēc manām domām, arī ģimenēs ar bērniem par Baltijas ceļu un šādiem vēstures notikumiem vajadzētu runāt vairāk.