Valda Ancāna vecāki ir no Latgales – no Rēzeknes un Līvāniem. Viņš ar smaidu atceras, ka vēstures skolotājs Suntažos, kad bijis dusmīgs un mazliet ierāvis, šķendējās, ka tie čangaļi ir visu skolu pārņēmuši. Kas ir, tas ir: čangaļi ir uzņēmīgi, neatlaidīgi, darbīgi un ar lielām ģimenēm svētīti – Valda vecvecākiem bija pieci, seši bērni, vecākiem – trīs, arī Valdim pašam ir trīs.
Kolhoza laiki
Valdis Suntažu vidusskolā pabeidza astoto klasi, pēc tam iestājās Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā. Nākamais solis bija lauksaimniecības mehanizācija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Tāds klasisks lauku puiša ceļš. Akadēmijai bija arī tāds pluss, ka no tās neņēma «krievos», un tas nozīmēja, ka nevajadzēja divus gadus no dzīves norakstīt, dienējot kaut kur lielās padomijas plašumos. Gluži jau bez armijas lietām neiztika – bija kara katedra, kur trešdienās visu dienu bija jānīkst garlaicīgās nodarbībās. Pēc augstskolas absolvēšanas iedeva rezerves leitnanta pakāpi, un viss.
1987. gadā Valdis jau kā diplomēts speciālists atgriezās Suntažos. Suntažu kolhozs nebija pirmrindniekos kā «Lāčplēsis» (Lielvārdē) vai «Kopdarbs» (Ogresgalā), taču bija stabils un pārticis. Vairāk uz Vidzemes pusi gan bija tādi knapāki kolhozi. Alga jaunajam speciālistam bija, kā bija, taču lielākais bonuss – iespēja tikt pie dzīvokļa vai pat pie «līvānietes». Mūsdienās tas ir pilnīgi kas nesaprotams, bet tolaik jaunie lauku speciālisti kolhozos tā tika atbalstīti. Arī darbinieku skaits bija pavisam cits – algu sarakstā kolhozā bija ap 700 cilvēku. Tagad ar to pašu teritoriju tiek galā desmit lielie zemnieki, kuri nodarbina salīdzinoši nelielu skaitu cilvēku. Tehnika un tehnoloģijas ir pilnīgi citas, tādi ļaužu bari vairs nav vajadzīgi, lai koptu laukus un lopus. Gluži loģiski – tolaik skolā bija daudz vairāk bērnu – ap 400 (līdz 8. klasei bija latviešu un krievu programmas), tagad uz pusi mazāk. Skolotājiem pat bija uzcelta «sava daudzdzīvokļu māja». Bet internātskolas, kas šeit darbojās līdz 2019. gadam, pedagogiem vēl padomijas beigu posmā tika uzceltas divas dzīvojamās mājas.
Šogad Suntažu vidusskolā bija pēdējais 12. klases izlaidums – pabeidza seši skolēni. Turpmāk tā būs pamatskola. Vai tas ir zaudējums? Devītie varēs izvēlēties, uz kurieni doties – uz Ogres Valsts ģimnāziju, kura, kā redzams, ir ļoti pieprasīta – pat atvēra vēl vienu 10. klasi, uz Ogres Tehnikumu vai kādu citu izglītības iestādi. Ceļš ir labs, arī sabiedriskais transports iet. Savukārt Suntažu skolu ar Izglītības un zinātnes ministrijas atvēlēto Eiropas Savienības fondu atbalstu varēs būtiski pārbūvēt un sakārtot infrastruktūru, tādējādi stiprinot pamatskolu.
Breša zemnieks
Ilgi pastrādāt kolhozu sistēmā neiznāca – vien četrus gadus. Valdis pieredzēja arī klasisko kopsaimniecību sabrukšanas procesu, kad daudzas pārvērtās par paju sabiedrībām, bet daļa bankrotēja uzreiz. Fermas lopus izkāva, tehniku izpārdeva. Zeme nonāca vienu rokās, tehnika – citu. Par laimi, Suntažos tas viss notika civilizētāk, līdz ar to mazāk sāpīgi. Arī daudzdzīvokļu ēkās izdevās paturēt centrālo apkuri un ūdens apgādi. Te tikai pāris vietās uzradās 90. gadu neatņemamais «dekors» – Godmaņa krāsniņu skursteņi. Arī pagasta pārvaldes un Kultūras nama ēku kopsaimniecības biedri nolēma atdot pagastam bez jebkādiem nosacījumiem. Tas bija pareizi darīts, pretējā gadījumā te būtu kārtējais grausts. Ap 2000. gadu nolikvidēja visas mazās katlumājas un uzbūvēja vienu – centrālo.
Valdis bija viens no tiem, kas 90. gados kļuva par tā saucamo Breša zemnieku. Gāja visādi, kaut kas sanāca, kaut kas ne: it īpaši sākumā kūlies kā pliks pa nātrēm – zeme ir, tehnikas nav, naudas arī nav. Līdz 2004. gadam bija tikai zemnieks, bet tad sāka strādāt pašvaldībā par darba aizsardzības speciālistu. Nē, zemnieku saimniecību nenolikvidēja, tā joprojām viņam ir. Graudus vairs neaudzē un ar piena lopkopību vairs nenodarbojas, bet tur gaļas liellopus. Patlaban kopā ar jaundzimušiem teļiem to ir 33. Zeme ir ap 50 hektāru. Tas nav tikai vaļasprieks, ir arī peļņa, norāda Valdis, piebilstot, ka uzturēt mīnusus nesošu un grūtu hobiju nebūtu ar mieru. Katrā ziņā nav tā, ka nekas nav jādara pēc tam, kad aizver pagasta pārvaldes kabineta durvis. Ir arī savs kartupeļu un citu dārzeņu lauciņš. Taču tā, kā kādreiz – kad no agra rīta līdz vēlam vakaram darbs dzina darbu, arī vairs negribētu.
Raugoties uz paaudzēm – viņš secinājis, ka mazbērni ir tie, kuri turpina vecvecāku iesākto, jo bērni lielākoties, redzēdami, cik liela garoza ir vecāku darbam, negrib to saukt par savējo. Arī Valdim vectēvs bija kārtīgs zemnieks, bet tēvs bija riktīgs kolhoznieks, kas par savu saimniecību negribēja neko dzirdēt. Savukārt Valdim ir sava saimniecība. No viņa bērniem neviens to acīmredzot neturpinās. Jācer uz mazdēliem (to viņam ir četri) – varbūt kādam par to būs interese.
Kopš 2017. gada Valdis ir pagasta pārvaldes vadītājs. Protams, ir mainījies tas modelis, kad pagasts bija patstāvīga vienība (līdz 2009. gada administratīvi teritoriālajai reformai) – tad viss tika izlemts te, uz vietas. Šobrīd ir daudz mazāk to jautājumu, kurus viņš var izlemt. Lēmēji pamatā ir deputāti. Viss virzās uz centralizāciju. Ir jau vietvaras, kur tagad darbojas apvienotās pagastu pārvaldes, uz vairākiem pagastiem ir viens pārvaldnieks, klientu apkalpošanu uzņemas bibliotekāri. Te, Ogres novadā, domes priekšsēdētājs pateicis skaidri un gaiši – katrā pagastā būs savs pagastvecis, kas uzraudzīs konkrētajā teritorijā notiekošo. Taču, nenoliedzami, funkcijas pagastam sarūk.
Kaismīgs mednieks
Jau no bērnības Valdim līdzi nāk kāda kaismīga aizraušanās – medības. Patlaban viņš aktīvi darbojas divās mednieku biedrībās – abās ir valdē (vienā no tām ļoti aktīvi vada medību procesu). Kā tas sākās? Tēvs paņēma līdzi dēlu uz mežu pirmo reizi, kad tam bija desmit gadu. Tagad nekas tāds nebūtu iedomājams – pasarg’ dies, bērnu tiesības, drošības un visi citi regulējumi aizliedz jebkādu pastāvības ieaudzināšanu. Bet tad tēvs sloku medībās iedeva plinti rokās mazpadsmitgadīgam puikam un teica – stāvi šeit un šauj. Tā tie puikas izauga par medniekiem. Kad pēc 8. klases 14 gadu vecumā vajadzēja doties uz Priekuļiem, viens no argumentiem, kāpēc uz turieni neiet, bija tas, ka mazāk tiks uz medībām. Kad pabeidzis tehnikumu, svārstījās starp «mehiem» un mežiniekiem, jo tās lietas ir vienlīdz tuvas.
Valdim ir arī savs meža stūris. Kā melna nakts nākot virsū uzpircēji, kas grib no viņa to atpirkt, un ir sašutuši, ka solot tak tik labu cenu, bet viņš nepiekrītot darījumam. Viens no iemesliem atteikumam ir tāpēc, ka mežs būs labs investīciju avots tādā gadījumā, ja pensiju vietā būs niecīgs vecuma pabalsts (tādu scenāriju, redzot demogrāfijas negatīvo līkni, nevar izslēgt). Viņš ļoti uzmanīgi cērt savus kokus, tāpēc nav tā, ka tur ir palikusi tikai meža zeme. Ko nocērt, to iestāda vietā. Protams, būtu daudz pamatīgāka pieeja, ja nebūtu citi darbi. Ir tā bijis, ka iestāda egles, bet nokavē kopšanu, un izrādās, ka bērzi ir visu pārņēmuši. Redzot, kas ar astoņzobu mizgraužiem darās, vairs egles nestāda. Ja nu kāda pati iesējas, tad atstāj. Arī priedes ne, jo tās nograuž meža lopi. Pamatā viņa mežā aug bērzi.
Kā tad sokas ar medībām? Visā šajā lietā ir divas puses: no vienas – mednieki, kam šķiet – ja esi noslēdzis medību tiesību nomas līgumu, tad tu tur esi galvenais – tu drīksti braukt pa pļavu un šaut, un no otras – zemes īpašnieks, kas tev atļāvis uz savas zemes ko nomedīt, tāpēc uzvedies kā ciemiņš, nevis kā savās mājās. Zemes īpašnieki ir dažādi: ir tādi, kuri, piemēram, liedz medīt stirnas, vēl ir tādi, kuri neslēdz līgumu, jo neuzticas medniekiem. Taču attieksme pamainās tad, kad viņam bebrs nopludina laukus, jo ir ieperinājies meliorācijas sistēmā. Un tad viņš zvana un pārmet, ka nav nošauti šitie kaitnieki. Ik gadu martā un aprīlī Valdis nomedījot kādus 30–40 bebrus. Vai arī – atnāk stirnu āzis un ar ragiem nodrāž plikas ābelītes. Staltbrieži tagad ir tā savairojušies (it īpaši Zemgalē un Kurzemē), ka to medības tika atļautas divas nedēļas agrāk nekā iepriekš. Un tas ir saprotams – kad tāds zālēdājs, kas neko daudz neatšķiras no govs, pāriet pāri labības laukam, tad maz kas tur paliek pāri. Atbiedēšanas līdzekļi ir mazefektīvi, jo viņi pie tiem ātri vien pierod un neņem galvā. Starp citu, mazās platībās labi nostrādā radioaparāts, ko novieto uz lauka, lai tas skan 24 stundas no vietas, – ciktāl tas būs dzirdams, tiktāl neviens lops tam netuvosies. Vienam zemniekam piemājas laukā visu vasaru Latvijas Radio 2 kalpoja kā zvēru aizbiedētājs.
Vilki un citi plēsēji
Arī vilku skaits aug. Nule atsūtīts jaunais vilku medīšanas limits – tie ir 300 (sezona sākas 15. jūlijā un beidzas 2025. gada 31. martā). Pērn jau gada beigās bija izpildīts atļautais daudzums. Kādreiz lielākoties nošauti tikai tad, kad uzkrita sniegs, taču pēdējos gados jau septembrī lielākā daļa tiek nomedīti. Valdis uzskata, ka pelēču ir par daudz. Arī kā zemnieks. Ja iepriekš viņa lopiem nekad nebija uzbrukuši plēsēji, tad šis ir pirmais gads, kad tas ir noticis. Viens teļš pazuda bez pēdām. Būtu tas nobeidzies, tad ganībās to atrastu, taču – nav ne spalvas. Pieaugušos lopus, protams, vilkam nav pa spēkam pievārēt, taču teļu – gan. Par aitām nav i ko runāt – to īpašniekiem ir grūti tās nosargāt ar visiem žogiem un atbaidīšanas ierīcēm. Raugi, tepat Suntažos vienā saimniecībā aiznesa trīs lielos aunus, kuri ganījās upes līcī. Kas vilkam ko upi nepārpeldēt? Nieka lieta. Kamēr saimnieks attapās apraudzīt aunus – skat, triju vairs nav.
Kopš lūšus nedrīkst vairs medīt, arī tos aizvien biežāk sastopot. Kādreiz tā bija eksotika, kaut kur ieraudzīt lūšu pēdas, tad visi saskrēja tās skatīties. Arī lāči ir. Pagājušajā pavasarī viens pa šo pusi dzīvojis. Tagad manīts Turkalnes un Lauberes apkaimē. Tiek runāts par desmit lāčiem, bet tiek minēts arī skaitlis – 50. Iespējams, ka ir vēl vairāk. Runājot par zeltainajiem šakāļiem – Valdis nevienu no tiem nav nošāvis, ne arī manījis. Jelgavas un Dienvidkurzemes novados tie tiešām ir nomedīti, un speciālisti apliecināja, ka tie tiešām ir šie invazīvie dzīvnieki (tos drīkst šaut visu gadu). Kolēģis gan apgalvojot, ka esot to Suntažu apkaimes mežā redzējis, taču Valdis pieļaujot, ka tā bija liela lapsa. Taču skaidrs – ja reiz kaut kur Latvijā ir šie zvēri, tad gan jau viņi nonāks arī citviet.
Vaicāts, ko dara ar nomedītajiem dzīvniekiem, viņš atbild, ka ir divu veidu mednieki – gaļas un trofeju. Viņā pamatā ir pirmais, tāpēc viņam ir iegādāta liela saldētava, kur uzglabāt gaļu, sezonas beigās to, kas nav apēsts, sataisot desās. Lai gan nenoliedzot, ka labas trofejas arī interesē. Lūk, skaists staltbriežu bullis bijis viņa ilgots mērķis, un pērn beidzot to izdevies nošaut. Ragi izlikti mājā pie sienas.
Sportisks gars
Arī sports nav Valdim svešs. Augstskolā to it īpaši sirsnīgi darījis. Viņš pasmaida, ka augstskolas laiks bija intensīvs – vajadzēja pagūt izstudēt, sportot, arī apprecēties un radīt kādu bērnu, un vēl – piestrādāt kaut kur, jo ar stipendiju vien nevarēja iztikt. Bija tāds foršs sporta veids – GDA daudzcīņa: šaušana, pievilkšanās pie stieņa, ziemā slēpošana, vasarā – kross, granātas mešana. Tā kā Valdis bija mednieku kārtā iekļuvis, tad šaušanai pievērsies nopietnāk. Bija ieskaitīts rajona izlasē, daudz pabraukāja pa sacensībām. Vēl viņam patīk kalnu riteņbraukšana, tā palīdz sevi formā uzturēt. 2009. gadā nobraucis Tartu maratonu. Ziemā ar slēpēm 60 kilometru, bet ar kalnu riteni pa pļavām – 90 kilometru. Nopietna sportošana prasa laiku, un tagad, kopš saimniecība atkal paplašinājusies, nav vairs tādas vaļas to darīt – jātrenējas regulāri, to nevar saforsēt.
Cenšoties ik gadu kur izbraukt – aizpērn ar sievu bijuši Tatros, bet pērn aizdevies uz Pirmās formulas mačiem, jo vienreiz mūžā gribējās to redzēt savām acīm. Labi, ka vecākā meita ar ģimeni dzīvo turpat vienā mājā – viņa tādās reizēs pieskata saimniecību. Šogad gan tepat pa Latviju kopā ar mazbērniem izbraucis. Septembris viņam ir īpašs mēnesis – tad pāris nedēļas braucot uz Kurzemes pusi pie brāļa uz briežu bauri. Mednieki ir traki ļaudis, bez medībām viņi nespēj iztikt – pat tad, kad veselība pieklibo, uz mežu ir jāskrien. Re, radinieks mežā uz celma arī pēdējo stundiņu sagaidījis. Savukārt vectēvs reiz ziemā sadomājis nomedīt lapsu, ko ieraudzījis pie mājas. Uzrāvis plikās kājās galošas, uzrāvis kažoku, paķēris plinti un – aidā! Atnācis tikai vakarā – nobridies, piekusis un – bez lapsas.
