Inga Akmentiņa-Smildziņa: Tu esi sarakstījusi grāmatas, bet kautrējies sevi saukt par rakstnieci. Kāpēc tā?

Zane Daudziņa: Jā, man ir liela pietāte pret šo vārdu. Mana pirmā izglītība ir filoloģija, un es zinu, ko nozīmē būt īstam rakstniekam. Tāpēc es labprātāk izvēlos apzīmējumu “grāmatu autore”. Reiz televīzijā mani gribēja pieteikt ar visiem iespējamajiem tituliem, bet tas saraksts izvērtās garāks par pašu sarunu un, manuprāt, tikai nobiedē skatītāju. Esmu cilvēks, kurš raksta, runā un domā par valodu.

Valoda un runa ir tava ikdiena. Kā tu definētu – kas ir valoda cilvēka dzīvē?

Gatavojoties šai sarunai, es nonācu pie atziņas, kas man pašai ļoti iepatikās – valoda ir tautas asinsrite. Ja domājam tādās kategorijās, tad cilvēka dzīvē valoda ir fundamentāls pamats. Tā ir dzīvības elements, bez kura dzīve pārvēršas tikai par eksistenci. Kolīdz iztrūkst spējas izteikties vai uztvert, cilvēks kļūst par tādu kā “dārzeni”, kurš nespēj pilnvērtīgi reflektēt par apkārtējo vidi. Tā ir neatņemama cilvēciska kategorija, kas ir jāapzinās un jālolo.

Tātad valodas bagātībai ir milzīga nozīme dzīves kvalitātē?

Noteikti. Mani vienmēr pārsteidz un reizē biedē, ja pamanu, ka cilvēks var izdzīvot ar 200 vārdu krājumu. Liela daļa komunikācijas tad sastāv no reakcijām, skaņām un emociju paušanas, nespējot lietas nosaukt vārdos. Atceros tēlu no “Divpadsmit krēsliem” – Elločku Ščukinu, kura lieliski tika galā ar vīriešiem un dzīvi, izmantojot niecīgu vārdu krājumu un frāzes kā “liecies mierā”. Bet tas nav etalons. Valodas noplicināšanās ir bīstama.

Mēs varam dzīvot dažādi. Varam nopirkt flomāsteru komplektu ar četrām krāsām un iztikt ar to, kas ir. Bet mēs varam nopirkt komplektu ar 36 toņiem, jaukt tos un miksēt. Bagāta valoda ļauj reflektēt pasauli dziļāk, niansētāk, nevis plakani un prasti.

Mūsdienās liels izaicinājums ir digitālā vide. Kā tā ietekmē mūsu spēju domāt un runāt?

Manā jaunībā bija modē būt intelektuālim – tādam, kurš lasa, domā pats, rok dziļāk. Šobrīd, digitālajā laikmetā, mēs visi klikšķinām un “skrollējam”. Cilvēks kļūst par marioneti, kuru rausta aiz aukliņām. Arī es neesmu bez vainas – esam kļuvuši atkarīgi no savām ierīcēm, ņemam tās līdzi pat uz labierīcībām. Tas degradē lasīšanas ieradumus.

Digitālā vide ir kairinoša un ievelkoša – tur viss mirkšķinās, mainās: te gorilla piedzemdē mazuli, te kāds lec no tramplīna, te politikas jaunumi. Mums netiek ļauts garlaikoties, un līdz ar to mēs pārstājam domāt paši.

Nesen runāju ar logopēdi, kura teica – mūsdienu bērniem trūkst fantāzijas. Lai uzzīmētu mežu, bērns uzzīmē vienu koku. Viņa to saista ar valodas vidi ģimenē.

Tas ir traģiski. Ja bērnam jau no mazotnes priekšā ir ekrāns ar gataviem, straujiem sižetiem, viņam nav iespējas pašam “štukot” un radīt no nekā. Ja bērns nav bijis reālā mežā, viņam “mežs” ir tikai plakans jēdziens – koks. Viņš nezina, ka tur ir sūnas, sēnes, skujas, zaļš laukums.

Vecāku aizņemtības dēļ bērni bieži tiek apzagti – viņiem nav iespējas dabā aplūkot vardi, vērot spāres vai redzēt, kā no aira notek ūdens lāse. Tieši šajos brīžos, kad vecāks komentē redzēto (“Skat, kāds ziediņš!”, “Re, kur vāze!”), attīstās valoda. Mans tētis mani nēsāja uz rokām un visu laiku stāstīja, ko mēs redzam. Tāpat darījām ar manu dēlu, un viņš sāka runāt teikumos vēl pirms divu gadu vecuma.

Mēs daudz runājam par priekšā lasīšanu. Vai tu saviem bērniem lasīji?

O, jā! Es gan lasīju, gan dziedāju. Tas bija mūsu rituāls pirms miega līdz pat brīdim, kad dēliem bija jau astoņi un desmit gadi. Lai gan vēlāk ar to lasīšanas kāri gāja dažādi, esmu pārliecināta, ka tieši šie vakari ir iemesls, kāpēc maniem bērniem ir bagāta valoda. Viņi spēj izteikties tā, it kā būtu izlasījuši milzīgu daudzumu grāmatu, pat ja skolas laikā literatūra nebija mīļākais priekšmets.

Ko tu teiktu mammām, kuras saka: “Es nelasu bērnam priekšā, jo neprotu lasīt skaļi”?

Tas ir tāpat kā teikt: “Es nemāku elpot, jo neesmu aizdomājusies, kā to darīt.” Vienkārši dari! Paņem grāmatu un mēģini. Pirmajā reizē varbūt stostīsies, jutīsies neveikli, bet bērnam nevajag aktiermākslas paraugdemonstrējumus. Bērnam vajag tavu balsi, tavu klātbūtni un to saikni.

Mēs sev nozogam dzīvi, baidoties būt neveikli. Ir jākāpj ārā no rāmjiem, no tās “kastes”. Mana pasniedzēja Anita Načisčione reiz lika uzzīmēt punktus kastītē un tos savienot – to nevarēja izdarīt, neizejot ārpus rāmja. Tādējādi mācīja – kāp ārā no kastes! Tāpat ir ar lasīšanu. Ļauj sev kļūdīties, ļauj bērnam tevi izlabot. Tas ir dzīvs process.

Turklāt tā ir nedalīta uzmanība – laiks tikai jums diviem.

Tieši tā. Bērns jūt to strāvojumu, to mieru. Es atceros, kā bērnībā liku savai tantei simto reizi lasīt “Pepiju Garzeķi”. Viņa bija nogurusi, reizēm pat iemiga vai izlaida rindkopas, un es viņu laboju. Bet tas man iemācīja ne tikai mīlestību pret stāstiem, bet arī deva pirmo sajūtu, ka es varu ietekmēt procesus, vadīt situāciju. Vizma Belševica ir teikusi – ja bērns grib vienu grāmatu 15 reizes, tad jālasa 15 reizes, jo katru reizi viņš tur atrod kaut ko jaunu.

Kādas konkrētas lietas ģimenes var darīt ikdienā, lai veicinātu valodas attīstību un iztēli?

Ir daudz vienkāršu un aizraujošu vingrinājumu, ko var darīt jebkur – mašīnā, pastaigā, mājās.

“Ko tu redzi?”: braucot mašīnā vai sēžot sastrēgumā, sauciet visu, ko redzat aiz loga. Nevis vienkārši “koks, stabs”, bet detalizēti – “sarkans jumts, ieplaisājis asfalts, vīrs ar hūti”. Tas trenē vērību un paplašina vārdu krājumu.

Melošana, acīs skatoties: tas bērniem ļoti patīk. Skaties uz ābolu un saki: “Tā ir majonēze.” Skaties uz glāzi un saki: “Žirafe.” Tas, ka tu redzi vienu, bet nosauc citu, ļoti veicina iztēli un fokusēšanos.

Alfabēta spēle: viens skaita alfabētu, otrs saka “stop”. Uz burta, kas gadījies, jāsauc vārdi. Mēs ar vīru reiz gājām gar jūru piecas stundas un spēlējām šo spēli – izrādās, var atrast vārdus, par kuriem nekad nebiji iedomājies.

Absurda stāsti: Spēle “Jā, un...”. Piemēram: “Brauksim uz Parīzi.” Otrs saka: “Jā, brauksim uz Parīzi un uzkāpsim Eifeļa tornī.” Trešais: “Jā, uzkāpsim tornī un lēksim lejā.” “Jā, lēksim lejā un ēdīsim kebabus.” Tas ļauj iztēlei aizlidot pilnīgā kosmosā, bez loģikas ierobežojumiem.

Noslēgumā – kas būtu tas galvenais novēlējums vecākiem, lai mājās valdītu valodas bagātība?

Pirmkārt, sarunājieties. Ne tikai par sadzīvi, bet par sajūtām. Valoda ir saistviela, kas mūs tuvina. Ja mēs runājam, mēs dzirdam otra balss intonāciju, saprotam, vai otrs ir priecīgs vai nīgrs. Īsziņas un emocijikonas to nespēj aizstāt.

Otrkārt, lai mājās ir grāmatas. Fiziskas grāmatas. Papīram ir sava enerģētika, un lapu pāršķiršana attīsta sīko motoriku, kas ir saistīta ar smadzeņu darbību. Grāmata ir inteliģences simbols. Es novēlu katram jaunam cilvēkam būt inteliģentai būtnei ar savu garīgo vertikāli. Tā ir tā “palma”, pa kuru rāpties dzīvē uz augšu – tuvāk saviem sapņiem un tuvāk saviem mīļajiem.