Daba pēc nomestām koku lapām rudeni iekrāso pelēcīgu. Bet tas nenozīmē, ka citu krāsu nav: teju pāri visam novembrim, pāri Latvijai iztēle klāj milzu sarkanbalti sarkanu karogu, bet katra sirdī iekvēlojas tas, ko nevar iestudēt: dzimtenes mīlestība. Kad tā sākas? Bērna gultiņā, kad ar spēcīgiem pirkstiņiem jau pie baltajām redelītēm turos, spēju jau piecelties savā pirmajā pašapziņā, bet zemapziņa diktē pirmos apziņas signālus bērnībai, no kuras izvijas tas ceļš, kas tuvina Latvijai.
Latvijas dzimšana nebija viegla. Tā nāca ar grūti paciešamām sāpēm, uzvarām, zaudējumiem, upuriem. Pirmā pasaules kara agresīvie militārie bloki dalīja pasauli. Latvju tauta tāpat kā citas mazās tautas tika ierauta lielvaru asiņainajās kaujās. Cilvēka dzīvība nebija sīka putekļa vērtē. Tūkstošiem salauztu likteņu, izpostītā zeme bija tik smags trieciens tautai, ka tika apdraudēta tās eksistence. Joprojām īsti nav novērtēta Zigfrīda Annas Meirovica loma. Neskaitāmas reizes Meierovics devās uz britu Ārlietu ministriju, lai tiktu audiencē pie ārlietu ministra Artūra Džeimsa Balfūra. Sarunās ar ierēdņiem, kuru acīs tāds Meierovics nebija nekas – tāpat kā Latvija nebija nekas! Bija jāatspēko iespaids par Latviju, kādu tolaik bija radījusi Krievija, jo cariskās valsts diplomāti Londonā joprojām baudīja kaut kādu vērā ņemamu uzticību. Kaut ko nozīmēja arī fakts, ka boļševiku nogalinātais Krievijas cars Nikolajs II bija britu karaļa Džordža V brālēns. Briti cerēja, ka Ļeņins ilgi nenoturēsies un vecā, labā cariskās Krievijas kārtība atgriezīsies. Bet Latvija taču piederēja Krievijai, kura nebija gatava Latvijai solīt nedz formālu autonomiju, nedz mazākās neatkarības alkas! Zemei, kas bija kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu jau 18. gadu simtenī, protams, laupītāju morāles uzskatā tas bija likumīgi, taisnīgi un negrozāmi – mūžu mūžos! Par Krieviju Meierovics strikti nelokāms: «Krievijai nav bijušas uz Latviju jebkādas citas kā tikai iekarošanas tiesības. Tagad šīs tiesības ir zaudētas, un latviešu jautājums ir starptautisks.»
Iznākums tāds, ka mēnesi pirms valsts dibināšanas briti jau runā par Latviju kā valsti, lieto vārdu «valdība» un Meierovicu dēvē par diplomātisko pārstāvi. Latvijā divi nesamierināmi politiskie spēki – Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu Nacionālā padome – pēc ilgiem kašķiem 17. novembra vakarā nodibina kopēju Tautas padomi. 18. novembra vakarā Tautas padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals pasludina Latviju par neatkarīgu, demokrātisku valsti, kuras konstitūciju noteiks Satversmes sapulce. Tā piedzima Latvijas Republika. Šo datumu Meierovics nesvinēja, jo proklamēt, pasludināt vēl nenozīmē valsti izveidot.
Pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem arī svinēšana negāja pie sirds, jo traucēja sīkmanīgā plēšanās un varu saodušo raušanās pie varas. Kaut zināja, ka nekāda brīvība vēl nav iegūta, cīņa par to vēl tikai priekšā – ne tikai Brīvības cīņu (1918.–1920.) kaujās, bet arī diplomātu gaiteņos. Parīzes miera konference, kas ilga līdz 1920. gada janvārim, Latviju neatzina de iure, jo nebija uzņemta Tautu savienībā… Bet šajā savienībā neuzņēma tāpēc, ka nebija atzīta de iure… Aplis definīcijā! Neveiksmes kliedēt nelīdzēja arī 1920. gada 11. augustā noslēgtais miera līgums ar Krieviju, kurā «Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...». Tikai 1921. gada 26. janvārī Parīzē Latvija tika atzīta starptautiski – de iure. Saules mūžu Latvijai? Mēs zinām, cik varonīgi Latvija par savu valsti cīnījās Brīvības cīņās (1918.–1920.), kā Tēvzeme cieta okupāciju laikā un pusi gadu simteņa zem sveša zābaka. Tagad mums sava valsts. Bet cik sava?
Nupat atnācām no lāpu gājiena un svētbrīža pie piemiņas akmens Lāčplēša dienā. Vienkāršas uzrunas, himna vien pašu balsīm – bez pavadījuma. Runāja Tautas nama Inese un pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis. Mūsējie. It kā palika siltāk. Bet būtu nelga, ja izliktos. Pie joda tās «konvencijas» – vienalga, no kuras puses skatoties! Nav svarīgi, kas tajās rakstīts, svarīgi, ko tās simbolizē un kā tās pasniedz. Nekādā gadījumā tas nedrīkst būt mūsu tautas šķelšanās vērts. Es jums visiem sniedzu savu roku, un tikai jūsu ziņā sniegt savējo vai atraidīt. Ir svarīgāka lieta – Dievs, svētī Latviju!
