Saprotams, ka veselam gadam cauri izskriet vienā vakarā nav iespējams. Tālab jāļaujas iespaidu spilgtākajiem mirkļiem, kur līksmi uzplaiksnījumi mijas ar dziļām pārdomām, kuras necieš mākslīgas jūsmas un nevairās no godīgas kritikas, paškritikas. 

Sarindot prioritātes ir māksla. Tās nenozīmē tikai secību, prioritāte jāapjauš kā tāda, kas paceļas pāri citām degošām vajadzībām un nepieļauj slēpšanos, necieš bezatbildības attaisnošanu, sak, mums tas budžets tāds švaks, jo drošības budžets. Un vēl. Nu nevar cilvēks dzīvot, domāt par kaut ko citu, ja viņam pēkšņi aptrūkstas gaisa, ko elpot. Nu nevaram dzīvot mierā, ja ir karš! Ar bailēm arī dažbrīd savādi: Reinis Kaudzīte jau 19. gadu simtenī teicis: «Zibeņos patīk skatīties, pērkonā klausīties, bet arī gan tikai tad, kad tie nestāv virs pašu galvām.»

Parasti iesaka sākt ar sliktām ziņām. Vissliktāko mēs zinām, un atgaiņāties nav iespējams. Pierodam? Nogurstam? Varbūt, bet tādu nav daudz: cilvēki ir modri. 22. februārī būs jau četri gadi, kopš Krievija neģēlīgi iebruka Ukrainā. Kaut kas ir mainījies? Jā! Putina seja staro laimē: viņam patīk pievērst sev uzmanību. Ja cita nekā nav (un nav arī), tad ar mirstošu bērniņu asinīm, ar izmisīgiem kliedzieniem pēc miera, taisnības, mammas, brālīša, māsiņas – pēc kailās dzīvības!

Pagātnē dauzītās muguras alkst pēc mūsdienu pātagām? Ungārijā 1956. gadā zem PSRS tanku stobriem lija asinis, Čehoslovākijā (tagad Čehija, Slovākija) 1968. gadā tas pats notika tā dēvētā Prāgas pavasara nemieros, tagad ungāru Orbāns, čehu Babišs, slovāku Fico uzņēmušies līderu lomu Eiropas vienotības graušanā, uzspiežot savu tautu asiņainos likteņus Ukrainai. Nesaprotu, kas tā par ES, NATO, ANO, kas nevar no savām rindām izmest laukā acīm redzamus pārpratumus, kuri vairākumam uzspiež nelietīgu mazākumu? 

Ko mēs paši? Sociālajos tīklos aizvien vairāk iznirst saucieni pēc «taisnības», tā sakot, pašiem nav nekā, bet visu aizgrūžam Ukrainai… Kādam sagribējies dronu lietu, bumbas virs galvām, kas nešķiros, kurš orks, kurš ne? Tikmēr Putins savā cinismā var iet tālāk: krievi nav uzbrukuši, to darījuši ukraiņi un tagad kopā ar Rietumiem karo pret nabaga cietējiem krieviem. Viņš neesot vainīgs ne pie vienas nāves ne ukraiņu, ne krievu pusē… Vai ir, kur iet vēl tālāk? Putinam noteikti ir un būs, kamēr Eiropa tik gļēva – un Tramps kā no tā paša Putina šūpuļa izkritis. Protams, lai Jaunais gads nes mieru pasaulei! Bet ne vēlējumi, ne lūgšanas to nenesīs. Arī mūsu galvenā – militārā prioritāte – pieprasa sakarīgus naudas izlietojumus, kas, ievērojot obligāto slepenību, varētu paskaidrot, kā pret droniem cīnīties ar sliežu nojaukšanu, pūķa zobiem un kājnieku mīnām.

Visbēdīgākais, ka pašmāju politiķu vidū nav līderu, personību. Bet, ja vajadzēs, ap ko tad saliedēsimies? Prezidents notur savu konsekvento stilu – būt par ekskursantu savā zemē, pašportreta «fočētāju» un laipnu pamācītāju, kušinātāju – kā nupat, ka tiem, kam viss ir slikti, vajagot iedomāties, kā būtu atrasties Latvijas PSR statusā. Banāli un lēti. Jo pat šodienas četrdesmitgadnieki nezina, kā tad bija – tajā statusā. Kāds zobgalis tā arī bija piekomentējis: «Jā, senāk pat uguni nepratām iegūt, bet tagad gaļu cepam!» 

Bija arī skaisti Latvijā un mūsējā Ogres novadā arī. Labu impulsu dziesmu svētku tradīcijas dzīvīgumā ienesa XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki – gan kvalitatīvajā izpildījumā, gan režijas izdomā, kad pāri publikas laukumam pēkšņi uzziedēja milzu sarkanbalti sarkanais Latvijas karogs, kad atkārtot dziesmu pieprasīja paši dziedātāji! Jā, pavīdēja ironija, ka dziesmu svētki mums dārgi, tagad jau par trešo daļu dārgāki – ap 15 miljoniem. Laikam skanīgā mūzika, dzidrās dziesmas no veikala nav atdalāmas. Nu, lai būtu, bet kāpēc no tām summām neatradās kāds nieks deju laukuma seguma pielabošanai, lai bērni nekluptu uz acīm un nelauztu kājas? Būtu liekulis, ja noklusētu lielāko gada organizēto kaunu, kas tā arī dēvējams par «kis, kis, kauns!». Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova pasaules čempiones! Parasportisti apdalīti! 

Par mūsu pēdējo vietu Eiropā labklājības ziņā nav ko piebilst. Allaž jūtīgā koncerta «Nāc līdzās» šī gada veidotāji šķita kā izgājuši uz sacensībām, kurš uzkomponēs sarežģītāku, neskanīgāku dziesmu, ko dažam nācies gatavot veselu gadu… Tā mums iet.