Sestdiena, 20.07.2024 18:44
Ramona, Ritma
Svētdiena, 7. jūlijs, 2024 09:45

Vectēvs

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Vectēvs
Foto: OVV
Svētdiena, 7. jūlijs, 2024 09:45

Vectēvs

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Pēc ilgiem laikiem vectēvs ietika sava mazdēla Pētera kāzās. Jaunlaulātie turējās pie vecās tradīcijas un vedēju izvēlē vadījās pēc cilvēciskā un loģiskā – lai viņi būtu padomdevēji dzīvē, uzticami draugi no radu pulka, kas apveltīti ne tikai ar cieņu, pievilcību, bet arī tādi, kas kāzu garajā odisejā pēc vārda nemeklē piezīmju blociņā, neklikšķina planšetē vai ar pirkstu nebaksta telefonā. Un tomēr radu apspriedēs visi bija vienisprātis, ka bez izveicīga vakara vadītāja arī neiztikt.

Laulību ceremonijā viss rādījās skaisti. Pat pārāk skaisti: katrs solis, galvas mājiens, smaids, paklanīšanās, sarokošanās… Sarīkojums tik brīnišķīgi iestudēts, ka pasaule šķita tikko radīta, bet draugi, radi cits citu iepazīst no jauna.

Tikām vectēvs Mārtiņš bija izmanījies laukā uzpīpēt. Vectēvs bija viens krietns vīrs. Likās, ka pats Dievs viņā iedēstījis lielu un plašu dvēseli, kas nepieņēma neko neīstu. Vectēvs runāja, ko domāja, domāja, ko runā, un savu opozicionāra stāju attaisnoja godam – neatkarīgi no laikiem, nelaikiem. Pagalam necieta darīt tikai tāpēc, ka citi tā dara. Par salkani smieklīgās etiķetes dabu viņam gluži tāds pats viedoklis kā par izlikšanos un lepnību kā čigāna taisnīgāko lāstu – kaut tu lepns paliktu!... Vectēvs neprata bēgt no sevis, tālab viņam nebija jābaidās sevi pazaudēt. Arī svinēt svētkus prata. Bet, kad stiprāks dzēriens ar varenu vēzienu aizmēza malā ikdienību, šķita, ka vectēvs nemitīgi mainās, no viena sava tēla pārtapdams citā, bet tomēr nešaubīgi palikdams pats.

Pīppauzē Mārtiņam piebiedrojās paša kaimiņš Osvalds.

– Nu tad tavi mazbērni beidzot visi būs pie vietas…

– Pirmā porcija, – rupjā tembrā iekāsējās Mārtiņš. – Ar to jau pasaule neapstājas.

– Kā tu to domā?

– Nu kā?! Man tak jau divi mazmazbērni, un tiem arī kaut kad būs bērni…

– Tas gan. Un Dievs vien zina, cik paaudzes piedzīvosim. Es gan vēl tik augstu neesmu uzdienējis. Bet par tevi gan man prieks…

– Kad tiksi tik vecs kā es, varēsi priecāties. Man nekādas jūsmas par to nav: jo tādu pagodinājumu vairāk, jo tuvāk tās kaulainās izkapts vēziens, – vairāk līksmi nekā skumīgi noklepojās vectēvs. – Tad, kad tev piedāvā kaut kādu gardumu, tad vairāk labpatiktos, ja būtu izgājis vēders!

– Nu ka! Tu jau pats zini, ka bērēs joku vairāk nekā kāzās…

– Tur jau tas āķis: pie apstāvēšanas humoru netaisa, tāpēc sanāk, kāzās taisa, bet nesanāk…

– Paskatīsimies. Izdomājuši kāzas svinēt sausā. Ķēmi gatavie! Bet no manis lai negaida! Pati mūsu valodiņa suflē priekšā: kāzas dzer! Dzer, nevis ķēmojas ar spēlītēm. Man būs jāiet rotaļās? Jālūko pašam: neviens tev klāt neko nenesīs!

Pēc pīppauzes ceremonija bija jau galā. Paukšķēja šampanieša korķi, pildījās glāzes… Mārtiņš arī saskandināja un izrāva vienā paņēmienā, jo glaunas manieres viņš necieta. Pasmīnēja, kā paša kundze, smailo glāzi pie kājiņas trijos pirkstos satvērusi, malkoja tik smalki, ka dārza ravēšanas un siena grābšanas tulznas gandrīz gandrīz nemanīja…

Fotografēšanās svarīgs rituāls, kurā bez visādu veidu māžošanās neiztikt. Galvenais – nolīgtais bilžu meistars – kāzinieku grupu stādīja, bīdīja, pārbīdīja enerģiski un cēli. Nekādas lielas jēgas no tā nebija, bet, ja reiz meistars tam speciāli nolīgts, tad arī jārīkojas kaut kā īpaši, kaut kā savādāk: citādi – kā lai attaisno savu foto meistara nagu? Kāds asprātis nenovaldījās:

– Vai vēl ilgi te tie putniņi lidos? Es vairs nevaru noturēt smuku ģīmi!

Foto māksliniekam nebija nekādu iebildumu, ja pēc viņa svarīgās knipsēšanas to pašu centās atkārtot teju vai katrs, kam līdzi sava kamera vai kāds cits viedais aparāts. Ar pārākuma smīnu noskatījās, kā knipsētāji visi bez izņēmuma pēc sava foto klikšķa pavērās ekrānā, kā iznācis. Un pēc sejām varēja saprast, ka iznācis lieliski…

Pārstāstīt ceļu uz svinību mielasta vietu būtu apnicīga garlaicība. Nekā jauna un īpaša arī nebija: braucieni pāri septiņiem tiltiem, līgavas stiepšana pāri vienam no lepnākajiem upes krastu savienotājiem, roku dzelži mīlestības saslēgšanai pie tilta margām… Kad vispārējai jauno laimei bija jāmet tā sīknauda Daugavā, vectēvs pagrozīja saujā divlatnieka monētu, jo sīkākas nebija, atvēzējās un aizsvieda, cik roka vēl jaudāja: vai tad žēl?...

Svinīgais brauciens pamazām tuvojās kāzu mielasta vietai – kafejnīcai «Urdaviņa». Mārtiņš pa to laiku bija izdomājies garas domas, pēdīgi pie sevis skumji pasmīnēja.

– Savulaik zirga pajūgu bija mazāk nekā tagad biezo autiņu. Lepni…

Kad brauciens bija galā, vectēvs no pieredzes zināja, ka neizturami pieklājīgā mīcīšanās, stīvēšanās, balonā duršanas, ābolā košanas, šķīvja plēšana un lausku skaitīšana tik apnicīgs darbs, ka ātri nav paveicams. Tāpēc ar gudru ziņu iemanījās kafejnīcā no otra gala, kur bārs… Pasūtīja kausu alus un piemetās uz lakotā beņķa smagnējā gala. Pēc pirmā malka atkal klusībā nodomāja.

– Ir gan tie latvieši malači, ņem, kuru marku gribi – miestiņš pa pirmo zorti…

Apcerīgā malkošanā laiks paskrēja nemanot. Piecēlās, piegāja pie letes, cienīgi samaksāja, atlikumu neņēma, vien noteica:

– Paļaujos uz nojautu: redzams, ka tiksimies vēl. Bet pagaidām paldies, zēni! – jau līksmāk ziņoja vectēvs, nemaz neaptverdams, ka bāra puisis viens pats un cita tuvumā nemaz nebija.

Vectēvs bija vectēvs. Radi izmēģinājās saukt visādi, arī par opi, bet nekas nesanāca: iztēlē opīši tādi gludi, apaļīgi, bet vectēvs bija ar stingru un stiegru krampi, neliela auguma, sīksts, savērpies un zarains kā grūti pārplēšams bērza resgalis. Jā, un ar humoru vectēvam viss bija kārtībā, tikai aplam skaitās uz visādiem ākstiem un kumēdiņu meistariem.

– Atkal anekdote? Tu zini, kas ir anekdote? Aprobežoto asprātība! Ja iedomājaties, ka humoru var iemācīties, tad jūs rūgti maldāties, mirstot maldīsieties!

Kamēr kāzu viesi stīvējās un māžojās, vectēvs gāja izlūkot vietu un apstākļus. Iegāja svinību zālē, kur balsnīja spožais galdu klājums, bet tas viņu neinteresēja. Ievēroja, ka uz bāru var uzkāpt arī no šīs puses: trepes gan bija itin stāvas, bet ne jau pa tādām vien ir kāpts, un pats tak arī nebija nekāds sēņu vecītis! Pietuvojās zemās skatuvītes malai un patriecās ar muzikantiem. Tie izrādījās pazīstami un viegli iegaumējami: abi Andri. Tad nu vectēvs palaida savu joku:

– Nu tad, Andri un Andri, špīlen sie bite ein horošij vaļs!

Vectēvs nolūkotās kāpnes izmēģināja uz karstām pēdām. Ko tur ar tiem aliņiem: šoreiz pie bāra letes pasūtīja piecdesmit gramu armēņu konjaka un izmeta kā ogu. Bet bārmenim pateica bezgala nopietni:

– Manī visu laiku cīnījās labais ar ļauno. Kamēr šie abi cīnījās, labais uzvarēja!

– Tagad kafiju? – jautājoši pavērās bārmenis.

– Ta nē! Vēl vienu konjaku! Es tak saku, ka labais uzvarēja!

Bārmenis iesmējās no sirds, ielēja prasīto, tad vēl tikpat daudz uz firmas rēķina.

– Nu, re, kā! – nopriecājās vectēvs. – Draudzība nodibināta ātri un lēti…

Muzikanti pēkšņi laida vaļā kāzu maršu.

Sasodīti labi spēlē, klausījās vectēvs, – paskat, ko tagad var uztaisīt divatā: pavadījumā vesels pūtēju orķestris, pa virsu mīlīgais akordeons. Tas tak manējais štruments: cik jaunībā pats to dūku nestaipīju apkārt pa godu godiem… Bet laika prātošanai nebija. Kāpa pa tām trepēm lejā. Bet tur jau vedējmāte gandrīz izmisīgi māja ar rokām, rādīdama, kurā goda vietā jāsēžas vectēvam. Mārtiņš tik atmeta ar raupjo delnu.

– Tikai mieru! Gan jau piesēdīsies!

Pavilka krēslu omei, kura ar savu omes titulu vectēvam piestāvēja itin jauki. Viņa līdzīgos gadījumos Mārtiņam noderēja arī gluži praktiski, jo, kad vectēvs kaut kur šāva pāri strīpai, ome labvēlīgi un zinoši pakušināja: bikstīšana un moralizēšana nāktu tikai par sliktu… Tālab abi arī dzīvoja saskanīgi, kā allaž paņirdza pats vectēvs:

– Vienmēr ir, par ko parunāt un par ko paklusēt. Demokrātija! Mums ir tikai divi viedokļi – manējais un nepareizais…

Arī tas prātīgi darīts, ka Mārtiņš to bāru bija apciemojis savlaikus. Mēle mierā nestāvēja, tajā pašā laikā uzmanot, lai neizsprūk kāda aplamība. Tuvākie galda biedri visi savējie, un nekādā mākslīgā stīvumā nebija jāturas. Vectēvs, apmainījies ar pieklājības frāzēm, pajokojās ar vīriem un pameta pa komplimentam dāmām. Tā kā tas viņam izdevās brīvi un vienkārši, visiem likās patīkami. Bet dziļākām sarunām vēl nebija laiks. Darbojās vedēji.

Pretēji tam, ka parasti mutīgākās ir vedējmātes, šoreiz roku uz pulsa turēja vedējtēvs. Bez tēlojumiem un dzejām zīmēja jaunajiem lielu laimi, ja paši nebūs dumji. Uz galda, par spīti domātajai atturībai, ik metra attālumā cita no citas bija sapulcētas nelielas pudeļu grupiņas ar vīnu, šampanieti un labu konjaku. Tāpēc vedējtēva pirmais tosts skanēja piedienīgi:

– Mīļie kāzu viesi, dārgie jaunlaulātie! Ko parasti vēlam jaunajiem šādās reizēs? Lielu laimi un tikai saticību, saticību. Labi zinot, ka tā nebūs! Ja tā būtu, tā būtu garlaicība. Dzīve nav tikai rožu dārzs, bet arī pamperu un ratiņu laiks, kur sazeļ ikdienības nezāles un uzplaiksna svētku strīdi. Vārdu sakot, ne tie ir tie laimīgie, kas nestrīdas, bet tie, kas māk salabt. Tad pacelsim glāzes par vienādiem soļiem, turoties blakus, un par skaistajām salabšanas reizēm! Priekā!

Tad sākās muļķīgā iepazīšanās: viens otru tak labi pazina! Katram viesim bija jāpieceļas, jāpastāsta, kas viņš ir jaunlaulātajiem un ar kādu nolūku ieradies kāzās. Visādas daudzas baltas dieniņas un saldās dzejas rindas. Mokoša garlaicība. Pēc poētiskajiem laimes pantiņiem kāds padrukns vīrs jaunajiem vēlēja izturību smagajās laulības klaušās, bet kāzās ierašanās nolūku noformulēja negaidīti:

– Esmu līgavaiņa draugs Janka. Kāzās esmu ieradies, lai pievilktu mūli…

Šajā vietā vectēvs pielēca kājās, aplaudēja un sauca – bravo! Kā par brīnumu, pārējie piebalsoja līdz varenām ovācijām.

Tālāk kā parasti: tosti, svecīšu iedegšana jaunajiem, vecākiem, vectēviem un omēm. Vectēvs tur nepiedalījās, jo bija aizkāpis pie muzikantiem. Lietpratīgi novērtējis orķestra iespējas, padižojās ar savu muzikālo karjeru.

– Man arī šitāda dūka mājās, tikai mazāka – 60 basīga. Šad tad vēl uzvelku, kad jautrāks prāts. O, es tak arī pūtējos kādreiz spēlēju!

– Tad jau mēs kolēģi, – dzīvi piebiedrojās vecais Andris – akordeonists un trompetists.

Jaunais Andris arī omulīgs un sabiedrisks, bet runās bez kādiem pāris simts gramiem nebija iekustināms. Tāpēc māja ar galvu no aizkulisēm, jo rokas aizņemtas: vienā glāze, otrā muzikantu pudele, no kuras jau lēja kopīgi lietojamajā traukā. Saprotama lieta, ka pirmā čarka goda viesim vectēvam, par ko Mārtiņš jutās ļoti pagodināts, mēriņu izrāva meistarīgi: spējas domas vadīts, pat saviebties aizmirsa. Kamēr muzikanti cienājās paši, turpināja par to savu jaunības dienu orķestri:

– Mēs bijām kāds ducis pūtēju. Tolaik zaļumballēs labāku mūziku nevarēja iedomāties. Es situ lielo bungu. Jūs zināt, kas tādā orķestrī pats galvenais?

– Nu, protams, ka bundzinieks, – atzinīgi piekrita abi Andri.

Bet smalkāk tāda orķestra varējumu raksturoja pats vectēvs.

– Kad jau iet uz rīta pusi, nav svarīgi, ko tie pārējie ļerina, bet vāles sitienam jābūt spēcīgam, pamatīgam un īsam. Re, man bija šitik gara vāle – un kas svarīgi? Lai blieziena brīdī vāles sitamo galu ar asu viņķeli pagrieztu uz augšu: i smukāk izskatās, i sitiens uz goda…

– Pag! Bet kas no tāda vāles grieziena tiek tam orķestrim un dancotājiem? – pavīpsnāja abi kolēģi muzikanti…

– Kā? Bet skaņa?

– Tas nu gan! Žēl, ka mums nav bungu, varētu tevi ņemt par bundzinieku, – nopietni, par daudz jau nopietni attrauca vecais Andris…

– Nu jau atkal melš niekus. Bet tagad gan tā labi veicīgi – vēl pa vienai, un tad es laižos, citādi vedējmātīte mani arestēs…

Kamēr nokāpa zālē, tur jau riktējās uz pirmo valsi. Kad ieraudzīja, ar kādām smalkām soļu cakām taisās to valša mašīnu palaist vaļā, grasījās mukt atpakaļ. Divas vakara vadītājas jau bija atlekušas, tagad visus stādīja, stumdīja, skaidroja, kas ar ko mainās, kā iet cits caur citu un kā pie valša griešanas tiek visi pārējie. Mārtiņš šo uzvedumu vēroja no malas nicīgi.

– Kā lai tādas ākstības iztur?...

Vectēvam vienalga, kā tās viesu rindas ripina ciet un ritina vaļā. Sagaidījis, kad arī pārējiem jāgriežas līdzi, paķēra savu sieviņu, iztaisnojās taisns kā stabs un parādīja viesiem, kā var griezt arī uz kreiso pusi, dejas ceļu nepazaudējot. Vectēva sieviņa un viņa kolēģe ome arī nebija no vakarējām: ja no malas ieskatījās – viens no vakara iznesīgākajiem pāriem.

Bet ilgi tāda jauki iesākta balle nevarēja turpināties. Visi atkal sēdās pie galdiem, un tur savus radošos meistarstiķus rādīja vakara vadītājas. Viena no viņām pārmēru izteiksmīgā balsī skandēja savu šedevru – nekur nedzirdētu mīklu, kas jāatmin vakara viesiem.

– Sākumā viņš ir maziņš un mīksts, tad viņš kļūst liels un ciets, tad viņu ievada atverē, bet, kad izvada, viņš atkal kļūst maziņš un mīksts… Kas tas ir? Uzmini, nu!

To, ka tajā tekstā rupjība nav domāta, aptvēra visi, tāpēc sāka lauzīt galvas, kāds varētu būt īstais atminējums. Vectēvam gribējās nospļauties, bet, negalvojot, ka viņa tikumisko demaršu kāds sapratīs, spraucās no savas vietas tik laukā: kurp doties, viņš vēl nebija izlēmis. Galda galā līdzīgu neapmierinātību pauda kaimiņš Osvalds, kas, īstens latvietis būdams, ik pa laikam visiem labi dzirdami skandēja savu ikdienas žargonu.

– Diez kas nav, diez kas nav, zinies!

Mārtiņš pieliecās, iebukņīja Osim sānos.

– Nāc ārā!

Tā viņi atstāja to sasodīto mīklu likteņa varā – un manījās taisnā ceļā pa stāvajām trepēm augšā uz bāru. Vectēvs Osvaldam neļāva vilkt savu maku no kabatas laukā. Veikli pasauca bārmeni, palūdza mazo Melnā balzama pudeli, šķīvīti ar ripiņās sagrieztu citronu un veicīgā solī manījās ar Osi no svinību ēkas laukā. Abi likteņa biedri aizkātoja līdz pašam Urdaviņas krastam. Piesēda pie veca, apsūbējuša galda. Vectēvam kabatā maza dežūrglāzīte, no kuras abi iemalkoja gribēdami. Apspriedās, par ko tādās reizēs tērzē: par tupeņu stādīšanu, vagu skaitu, salnām, tomātu spraušanu siltumnīcā un visiem citiem lauksaimnieku niekiem… Paņēma vēl pa glāzītei, pasūkāja tās citronu ripiņas un dzīrās atpakaļ uz kāzām. Tuvojoties «Urdaviņai», abi pēkšņi apstājās un ieklausījās. Jā, šaubu nekādu: no turienes mikrofons spiedza nenovēršami.

– Sākumā viņš ir maziņš un mīksts, tad viņš kļūst liels…

Mārtiņš šoreiz nospļāvās oficiāli. Osvalds gribēja darīt to pašu, bet aiz praktiskiem apsvērumiem pārlika pie sevis.

– Ja reiz nospļāvies viens, kālab te vēl otram spļaudīties?...

Abi devās atpakaļ pie iemēģinātā galda. Pasēdēja tāpat bez glāzītes cilāšanas. Mārtiņam šajā lietā sava doma.

– Pasēdēs un aizslās pie muzikantiem: nevaram taču iet ar pustukšu pudeli.

– Nu ka! – attrauca Osis.

Likās, ka tā mazā un mīkstā taisīšana par lielu un cietu bija rimusies. Toties, jautrinātāju skubināti, kāzu viesi līgojās lokā cits aiz cita, kā viņiem paģērēja. Labi, ka muzikanti lecamo gabalu bija attrāpījuši itin melodisku un tīkamu. Toties vakara vadītājas klaigāja neciešami.

– Tā! Tagad rokas viens otram uz pleciem! Un dejojam, dejojam, dejojam… Tā! Tagad rokas uz gurniem! Un dejojam, dejojam, dejojam… Tā! Tagad rokas ap vēderu! Un dejojam, dejojam, dejojam!

– Cienījamā publika! Man vajadzīgi seši drosmīgi vīri un sešas skaistas sievietes! – mikrofonā spiedza otra vakara vadītāja, apkārusies ar vingrošanas riņķiem, baloniem un citiem mākslinieciskiem pričindāļiem.

Osvalds atkal noskandināja savu.

– Diez kas nav, diez kas nav, zinies!

Ilgāk vērot šo umurkumuru abi svinību brāļi nevēlējās. Pieklauvēja un iegāja aktieru istabiņā pie abiem Andriem, kuri mielojās pie muzikantu galdiņa, kas bija apklāts ar tām pašām ēdmaņām, kas kāzu viesiem. Pudele gan – pašiem sava. Laipni lūgti, abi ciemiņi piemetās pie baltā galda, kur uzlika arī savu iesākto balzama trauku. Vectēvs paskaidroja:

– Mēs te drusku atrāvām vaļā, kamēr te tā māžošanās…

– Ta mēs jau arī atrāvām tā drusku, – sarunai pieskaņojās vecais Andris.

Vectēvam sava znaja:

– Tāds tas latvju ļautiņš ir: ja nav kumēdiņu meistara, tad grūstāms, stumdāms un bikstāms… Vai jūs, puiši, nevarētu uzspēlēt biežāk un drusku garākās tūrēs, tad arī tās ākstīšanās būs mazāk?

Vecākajam muzikantam tas bija jūtīgs un kairinošs temats. Bet mēģināja izteikties vismaz diplomātiski: tā jau – cik reižu nācies nožēlot mēles vaļības.

– Gluži manas domas, Mārtiņ! Bet mums te nav sava, bet vakara vadības nolikta kārtība. Mēs te jau no pieciem, bet pagaidām tikai kādus piecus gabalus esam nospēlējuši. Re, kur, tā sakot, progmars – tā un šitā, un bez neviena patvarīga soļa! – Andris ar knipi uzsita drukātajai papīra lapai…

Solīdams to lietu nokārtot, vectēvs izmeta glāzi muzikantu šņabja un aizsteidzās zālē. Viņam sekoja arī Osis, izsaukdams savu parasto.

– Diez kas nav, diez kas nav, zinies!

Aiz elkoņa satvēris, Mārtiņš paaicināja maliņā vedējmāti. Ko viņi tur runāja, nebija saklausāms. Bet viens gan bija skaidrs, ka vectēva vārdi bija iedarbojušies: vedējmāte piekrītoši māja ar galvu, pāris reižu apkampa vectēvu, kušināja un mierināja… Vedējmāte piegāja pie vakara vadītājām, kuras patlaban laida vaļā spēli ar kāpšanu uz pretinieku baloniem, kas omulīgo gaisotni tricināja varenos blīkšķos. Pāris vārdu pārmijušas, vienojās ātri. Tālab nākamā atrakcija ar šautriņu mešanu mērķī tika atmesta kā nederīga un nevajadzīga.

Muzikantu istabiņā, kas bija patvērums arī vakara vadītājām, abi Andri, profesionāli aptvēruši situāciju, izveicīgi ķērās pie kārtīgas spēlēšanas. Tikām pūzdamas ievēlās abas vakara tamadas ar saviem darba rīkiem. Jaunākā no viņām bez kompleksiem atkrita krēslā un noelsās.

– Fū, kā man tas viss ir noriebies!...

Abi muzikanti saskatījās, jaunākais ar pirkstu pie lūpām deva zīmi vecākajam.

– Tikai muti! Nav mūsu darīšana!

Abi ķērās pie stroķiem, un balle gāja vaļā: jau pēc pirmajām pāris taktīm zāle dejotāju pilna. Kā allaž, vectēvs atkal uz jokiem. Tīšu prātu uzlūdzis savu kaimiņieni Laimu, kas par vectēvu labu galvas tiesu garāka! Mārtiņš taisīja mākslinieciskus krindeļus – te ietupdamies, te savai partnerei apkārt tecēdams, te aiz vidukļa turot un dāmu cēli atgāžot atmuguriski, kā to bija novērojis sporta deju sacensībās. Kā par brīnumu, garā Laima ar savu kavalieri likās ļoti apmierināta, vēlīgi smaidīja, brīžam iesmiedamās kā kutināta. Mārtiņš bija džentlmenis, arī sieviņu neaizmirsa padancināt. Bet, kad viņš nosvieda savu goda svārku un, vienos kreklos izmeties, ar vedējmāti nogrieza tādu ugunīgu tango, vectēva septiņdesmit gadi prātā iešauties varēja tikai skauģim vai kūtrgalvim, kas nesaprot dzīvi.

Pēkšņi iebruka čigānu bars. Tā saucamo čigānu, jo viens otrs pat par slinku bijis, lai kaut cik arī izmālētos pēc folkloras tēla. Barvedis izkliedza pavēloši:

– Muzikanti, vienu jautru muzīk`! Viss!

Vecais Andris savu sakāmo paturēja pie sevis, vien nodomāja klusībā:

– Ja reiz esi nācis svešā sētā izrādīties un mangot, kur tad tev pašam sava muzīk? Mēs neesam no tava ansambļa…

Bet vai tad žēl? Īsti atsperīgi rāva vaļā:

– Es čigānu puika biju, man čigāna sievasmāt…

Čigānu pulkā izcēlās kāds ražena auguma savādnieks. Nekāda grima viņam nebija, galvā cepure kā no putnubiedēkļa aizlienēta, mugurā brezenta mētelis, bet kājās zvejnieku zābaki. Dūšīgs un spēcīgs. Lēca no kājas uz kāju centīgi ar apzinīgu izteiksmi sejā. Tā viņš lēca, lēca kādu pusstundu, triumfējoši izlēca laukā un pazuda. Bet pārējie sajutās kā kāzu viesi un projām netaisījās, kaut arī vedējtēvs čigāniem domāto kandžu lēja aizgūtnēm… Tikai tad, kad jau trešo reizi bija izskanējis muzikantu – projām jāiet, barvedis ar augstu paceltu glāzi rokā pilnā rīklē palaida savu vienīgo joku.

– Jaunajam pārim lai laba veselība un skanīgs pirdiens! – protama lieta, ka savai asprātībai pasmējās vien jokdaris pats.

Kad tas lērums bija izvadīts laukā, vedēju pāris rīkojās uz mičošanu. Vakara vadītājām vedējmāte jau pirms brīža samaksājusi, atvadījusies ar kurvīti labāko uzkodu un vīna pudeli piedevām. Tā teikt, māja tīra… Vectēvs ar Osvaldu atkal aizšmauca pie muzikantiem. Mārtiņa kaimiņš pirmo reizi rādījās priecīgs un, iedams nopakaļus, izdvesa apmierināti:

– Nu i pa zorti, pa zorti, zinies!

Tajā pusstundā pie muzikantu galda pārsvarā runāja Mārtiņš. Izdzertās glāzes radīja savu iespaidu: vectēvs trieca vienā gabalā, bet nekādas muļķības nesarunāja, gluži otrādi – rādījās interesants, asprātīgs un artistisks. Šķita, ka iestājies tas dievišķais brīdis, kad visiem kopēja līksme un viena dvēsele. Pēkšņi no zāles varenā korī skanēja.

– Vectēv, vectēv, vectēv!

Mārtiņš sarāvās, bet nelikās pārsteigts. Devās, kur sauca. Izrādījās, ka vedēji savu mičošanas rituālu bija aizvadījuši teju līdz galam. Visiem, kam pienācās, dalīja dāvanas, bet jaunais pāris apdāvinātos sēdināja šūpulī un izšūpoja kā Lieldienās. Vectēvam dāvanā tika Melnā balzama pudele: uz to viņš piemiedza ar aci savam svinību brālim Osvaldam. Bet šūpulī nebija iedabūjams. Tas vairs nebija vectēvs, bet viens laimīgs Mārtiņš no savām jaunības dienām. Šūpolēs par varītēm iestūma jauno pāri pašu, bet, abus šūpodams, skaistā baritonā dziedāja savu mīļāko dziesmu.

– Rozes, rozes tikai īsu brīdi zied…

Tas vairs nebija vectēvs, bet varoņtēls, skatuves mākslinieks iz lielās lugas, ko kāds savādnieks izsenis nosaucis par dzīvi. Kuram ir tik daudz sevis, ka ik mirkli lietas labā var atteikties no sevis. Varbūt arī šā iemesla dēļ vectēvs drīz vien tika pie kārtējā mazmazdēla.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

SIF_MAF2024

mceu_68438486411720334690545.jpg