Rezultāts pārmaiņām ir šāds - sarunāties kļuvis bīstami. "Katrs vārds var tikt interpretēts kā provokācija, katrs jautājums – kā aizvainojums, katra refleksija – kā ideoloģisks uzbrukums. Vienota konteksta trūkums nozīmē, ka nav vairs atsauces sistēmas – nav, kur piestiprināt nozīmi. Ja agrāk cilvēks varēja pateikt “taisnīgums” vai “brīvība”, un sarunbiedrs zināja, aptuveni, par ko ir runa, tad tagad šie vārdi ir kodēti dažādos semantiskos DNS," spriež V.Sīlis.
Viņaprāt, vienam “brīvība” nozīmē tiesības būt ultra-egoistam, citam – atteikšanos no jebkādas sociālas hierarhijas jo tas viss esot "patriarhāts", vēl citam – tiesības mainīt dzimumu vai atteikties no vakcinācijas. Ar to viņš saredz, ka saikne starp brīvību un atbildību, kas izpaužas kā cieņa un paškontrole, ir pazaudēta. Šajā stāvoklī "saruna kļuvusi nevis par dialogu, bet par šķēršļiem bagātu mīnu lauku".
Filozofs norāda, ka algoritmi čukst: “Tev ir taisnība, viņi visi ir muļķi.” Ja taisnība katram sava, tad beigu beigās otra viedoklis tiek devalvēts līdz ekskrementam. Tādēļ slavenā "katram sava taisnība" ir izrādījusies lēta valūta – tā palikusi bez vērtības, jo netiek konvertēta saprašanā. Vēl vairāk – tā ir kļuvusi par mazvērtības kompleksu un neirožu cietoksni, kas veiksmīgi atraida ne tikai svešus viedokļus, bet arī faktus.
V.Sīlis saskata, ka jaunā tumsonība ir iestājusies pateicoties C-19 laiku slavenajam sauklim "domā ar savu galvu", un uzdod pretjautājumu - "Bet ja mana galva vispār nespēj domāt, ko tad? Ja mana galva vispār nekad nav apgrūtinājusi sevi ar kaut cik bāzisku izglītību, kritisko domāšanu, nemaz nerunājot ar kritisku skatu pašam uz sevi un prasmi kontrolēt savas bāziskās emocijas?"
"Tas, ko pieredzam, ir hibrīdkarš. Ne jau tikai starp valstīm, bet starp interpretācijām. Tas ir karš, kurš notiek nevis par teritorijām, bet par nozīmēm; nevis par resursiem, bet par uztveri. Cilvēku apziņa kļuvusi par kaujas lauku, kurā notiek cīņa par to, kā vispār saprast pasauli. Diemžēl, arī publiski pieejamā izglītība (atškirībā no tiešām labas izglītības Renesanses laikmeta izpratnē - kā skolas, kur cilvēks mācījās būt par brīvu pilsoni) šajā cīņā vairs nav reāls palīgs, jo mūsdienās tā pati ir kļuvusi par fragmentētu nozaru kopumu, nevis par kopīgu pasaules izpratnes pamatu. Tās vietā ir iestājusies informācijas hiperinfācija – pārbagātība, kas ironiski noved pie domāšanas nabadzības. Zināšanas tiek aizstātas ar “viedokli”, viedoklis – ar emociju, bet emocija – ar reakciju," skaidro RSU profesors.
Viņš skaidro, ka cilvēks tomēr nevar dzīvot bez konteksta, ko viņa dzīvē ienes citi cilvēki, kas atrodas līdzās. Bez tā viņš nespēj ne mīlēt, ne saprast, ne piedot. Konteksts ir psihiskās un sociālās realitātes audums, kas ļauj ieraudzīt otru kā “Tu”, nevis kā “svešinieku”.
Kā uzskata V.Sīlis, mūsu laikmeta lielākais uzdevums nav atgriezties pie vecās vienotības, bet izveidot jaunu – apzinātu kontekstu, kas balstās nevis piespiedu vienprātībā, bet spējā klausīties, domāt un atšķirt. "Jo tikai tad, kad atgūsim spēju saprast ne tikai to, ko cilvēks saka, bet no kurienes viņš to saka – no kāda pieredzes lauka, sāpēm, bailēm vai ticības/pārliecības – mēs varēsim pārtraukt šo hibrīdkaru."
Patiesā brīvība sākoties tur, kur cilvēks apzinās savu ATBILDĪBU par citiem līdzcilvēkiem – un pirmām kārtām par kopīgo valodu, par kopīgo telpu, par kopīgo nākotni. Filozofs savā jaunākajā facebook ierakstā atgādina - "mēs esam sociālas būtnes, un mūsu izdzīvošanu nosaka nevis spēks vai individualitāte, bet spēja vienoties par koordinētu rīcību. Ja zaudēsim spēju atrast kopīgu valodu, mēs zaudēsim ne tikai pašu valodu, bet arī latviešu tautiskuma un valstiskuma apziņu. Jo valsts sākas nevis ar sadrumstalotību, bet ar vienošanos – ar to, ka mēs vēl spējam saprasties un būt kopā."
