– Jūs šobrīd pildāt Ogres novada mēra pienākumus. Ko varat teikt par iemesliem?

– Jā, šobrīd tā ir sanācis. Diemžēl. Lai gan esmu domes priekšsēdētāja vietnieks, taču, ņemot vērā Egila Helmaņa prombūtni – vispirms viņa gūto traumu Ukrainā, pēc tam atvaļinājumu un tagad arī slimības lapu –, pienākumi gulstas uz maniem pleciem. Tie ir jāpilda, un to arī daru. Liels atbalsts šajā laikā ir Gints Sīviņš ar savu pieredzi un zināšanām.

– Jums šis ir otrais sasaukums. Kā vērtējat jaunās domes darbu? Pēdējā sēde ilga kādas sešas stundas…

– Piecas stundas, bet komitejas sēde – veselas astoņas stundas. Tas lielā mērā saistīts ar ļoti aktīvo opozīciju, kas iesaistās ar jautājumiem, replikām un uzrunām, līdz ar to process ievelkas. Salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu, kad biju Izglītības komitejas priekšsēdētāja vietnieks, iesaiste pašvaldības administratīvajos procesos bija daudz šaurāka. Tagad, esot domes priekšsēdētāja vietnieka amatā, redzesloks ir krietni plašāks un nākas iedziļināties visā, kas saistīts ar pašvaldības un administrācijas darbu. Ir skaidrs, ka iepriekšējos četros gados darbs un arī domes sēdes noritēja pavisam citādāk.

– Vai šīm daudzajām stundām ir kāda pievienotā vērtība?

– Te jāsaprot viena lieta – kurš no tā ir ieguvējs. Mēs kā pašvaldība vai kā pašvaldības vadītāji droši vien, ka ne. Opozīcijas deputāti, kuri to dara, pieļauju, ka ir ieguvēji. Vai varbūt viņi domā, ka viņi ir ieguvēji. Taču iedzīvotāji, kuru labā tiek pieņemti lēmumi šajās sēdēs, no šādām ieilgušām debatēm noteikti taustāmu ieguvumu negūst. Tomēr beigās lēmumi, kas attiecas uz cilvēkiem un pašvaldības darbu, tiek pieņemti, un tieši tas ir mūsu galvenais uzdevums – risināt iedzīvotājiem svarīgos jautājumus.

Lai gan mūsu koalīcija šajā sasaukumā ir stabila, papildu spriedzi rada fakts, ka opozīcija ir nākusi klāt un uzrunājusi divus mūsu deputātus, mēģinot viņus ietekmēt ar frāzēm «padomā, kā tu balsosi», «tu taču esi saprātīgs»…

– Vai ar opozīciju līdz šim ir izdevies rast vienprātību kaut vienā jautājumā?

– Jā, protams. Tie gan nav bijuši lieli vai globāli jautājumi, tomēr vienprātība ir panākta. Vienā no sēdēm pat bija neliels joks: «Nu tad beidzot vienbalsīgi!» Arī komiteju sēdēs bieži iespējams strādāt ļoti konstruktīvi – ar opozīcijas deputātiem diskutējam, vienojamies, un darbs norit veiksmīgi. Taču šīs sēdes nav publiskas, tāpēc plašākai sabiedrībai šī sadarbība mazāk redzama.

– Kādus priekšvēlēšanu solījumus jūs pats personīgi devāt un kurus no tiem šobrīd virzāt uz priekšu?

– Mūsu komandai bija skaidra vīzija un programma, ar ko startējām vēlēšanās. No manis personīgi viens no galvenajiem solījumiem bija veloceliņu izbūve. Daļu no tā jau esam paveikuši – izbūvēts posms «Ciemupe–Lielvārde». Taču vēl palikuši svarīgi savienojumi: «Ogre–Tīnūži» un «Tīnūži–Ikšķile», lai pagastus droši un ērti savienotu ar gājēju un veloceliņiem.

– Vai tam jau paredzēts finansējums?

– To plānots risināt, sagatavojot nākamo budžetu. Ņemot vērā esošo situāciju domē, šis process var izrādīties sarežģīts un, iespējams, dažus jautājumus nāksies skatīt pat atsevišķās sēdēs. Pēc sarunām ar Finanšu nodaļu gan dzirdam, ka situācija nav tik dramatiska, kā dažkārt tiek pasniegta. Budžetu veidosim kopā, rūpīgi izvērtējot iespējas, taču skaidrs, ka lielākais izaicinājums būs apmierināt visas iesaistītās puses.

– Atgriežoties pie veloceliņiem – vai problēma ar applūdušo ceļa posmu uz jaunā veloceliņa «Ciemupe–Lielvārde» jau ir atrisināta?

– Šo situāciju bija grūti paredzēt, jo problēma radās privātajās teritorijās esošajos meliorācijas grāvjos, kas nepildīja savu funkciju. Šobrīd turpinām darbu, lai projektu varētu nodot, un vienošanās ar zemju īpašniekiem ļauj šo jautājumu pakāpeniski atrisināt. Protams, ir nepatīkami, ka šāda problēma radās, taču tā ir apzināta un pie tās tiek strādāts. Nekādā gadījumā nepiekrītu apgalvojumam, ka projekts bijis nekvalitatīvs vai slikti izpildīts – tā nav. Projekta autori paši bija klāt domes sēdē, prezentēja savu redzējumu un skaidroja, kāpēc šī situācija izveidojusies. Nav iemesla viņiem neuzticēties.

– Kā šobrīd virzās projekts «Ogres vārti»? Vai šajā sasaukumā izdosies to īstenot?

– Pašlaik Zemkopības ministrijas Nekustamie īpašumi atjauno dambi, un sarkanais ērms [red. – bijusī sūkņu stacija] ir pazudis no iebrauktuves pilsētā. Projektā «Ogres vārti», kas iepriekš tika konceptuāli apstiprināts, bija paredzēts risinājums, lai varētu nokāpt zem Daugavas līmeņa, taču šobrīd lielākais jautājums ir finansējuma piesaiste. Mūsu mērķis, vismaz pagaidām, ir sakārtot pašu teritoriju. Projektu noteikti gribētu un mēģināsim virzīt uz priekšu, taču vairākas nianses vēl nav skaidras. Gribētu teikt, ka tas viss netiks finansēts no pašvaldības budžeta.

– Vajadzēs savilkt jostas?

– Es teiktu, ka jā. Situācija valstiskā līmenī kopumā rāda, ka tiks dots mazāk. Kad sāksim veidot budžetu, tad arī redzēsim, ar kādiem līdzekļiem varam operēt un cik varam atļauties.

– Parunāsim par pasažieru pārvadājumiem. Šķēles uzņēmums pasažierus pārvadā gluži kā savu otru biznesu – kā atkritumus. Ko dome dara, lai novērstu «Liepājas autobusu parka» sistemātiskos līguma pārkāpumus?

– Galvenais jautājums ir – ko likt vietā? Ja atteiksimies no esošā pārvadātāja, kurš pakāpeniski pakalpojumu uzlabo, risinājuma uzreiz nebūtu. Protams, joprojām gadās, ka atsevišķi reisi nenotiek. Turklāt arī «Autotransporta direkcija» jau devusi mājienu, ka visās pašvaldībās būs jāsamazina nobrauktie kilometri.

– Tas nozīmē, ka daži reisi varētu tikt atcelti?

– Varētu būt, ka tie notiks retāk, taču līdz tam vēl ir jānonāk. Atceros, ka pirms trīs gadiem, kad «Liepājas autobusu parks» pārņēma pārvadājumus, sākums bija ļoti skarbs. Pat šoferi, ar kuriem toreiz runāju, atzina, ka visi grasās iet prom, jo darbs viņiem jau bija atrasts citur. «Liepājas autobusu parks» sākumā ar situāciju netika galā, un problēmu bija daudz. Šobrīd pārvadājumi notiek, cilvēki tiek nogādāti galamērķī, taču sūdzības ik pa laikam dzirdam – galvenokārt par to, ka reisu biežums joprojām ir nepietiekams. Protams, gribētos, lai autobusi kursē biežāk. Nupat esam pagarinājuši vienu autobusu līniju līdz «Rimi» un «Daugai». Tā ir laba ziņa, un pie transporta tīkla pilnveides turpinām strādāt.

– Runājot par dzīvojamo fondu – Ogrē ir daudz nesiltinātu un privatizētu māju, kurās iedzīvotājiem grūti vienoties. Turklāt nesen bankrotējis uzņēmums «Namu apsaimniekotājs»… Kas šobrīd notiek komunālajā jomā?

– Šobrīd situācija šajā sfērā sakarā ar uzņēmuma bankrotēšanu un parādiem ir saasināta. Viņu pārvaldībā bija Grīvas prospekta un Skolas ielas ēkas, un parāds sasniedza aptuveni 300 tūkstošus. Uzņēmuma vadītājs gan personīgi galvojis, ka šo naudu atdos, taču iedzīvotāji šobrīd ir neizpratnē, kā rīkoties – uzticēties jaunajam apsaimniekotājam vai tomēr mājas pārvaldīt pašiem. Runājot ar «Ogres namsaimnieku», jāsecina, ka viņiem nav vēlmes pārņemt visas mājas savā pārziņā. Daudzi nesaprot, ka neviens jau nespiež pārnākt pie viņiem. Tāpēc arī es iedzīvotājiem esmu teicis – labākais risinājums būtu pašiem uzņemties atbildību, piemēram, apvienojoties biedrībā un apsaimniekojot savas mājas pašu spēkiem.

– Daudzi, kam šajās mājās pieder privatizēti dzīvokļi, joprojām uzskata, ka viņi ir tikai īrnieki un pašvaldībai viss jāizdara viņu vietā?

– Tieši tā, bet situācija pamazām mainās. Jaunākā paaudze šo saprot daudz labāk. Piemēram, kad Lauberē notika iedzīvotāju padomes pirmā sanāksme, arī es tur biju. Sarunā viņi teica, ka vēlas sakārtot iekšpagalmus. Es atbildēju: «Ļoti labi, sagatavojiet priekšlikumus!» Uz to viņi attrauca: «Mums neko nevajag, iedodiet tikai materiālus, un visu pārējo izdarīsim paši – uzliksim grilu, paņemsim lāpstas, šķūrus.» Tas, manuprāt, ir ļoti labs piemērs.

– Iedosiet?

– Ja iedzīvotāji nāk ar konkrētu priekšlikumu, viss ir risināms, protams. Piemēram, Mālkalnes prospektā bija daudzdzīvokļu māja, kuras iedzīvotāji gribēja paplašināt stāvvietu. Viņi lūdza tikai granti un šķembas – visu pārējo paši paveica ar lāpstām rokās. Rezultāts bija labs un visiem pieņemams. Tie ir pozitīvi piemēri, kas rāda, ka dzīvokļu īpašnieki pamazām sāk apzināties – tā ir viņu kopējā māja un rūpes par to ir viņu pašu atbildība.

– Jā, bet kas notiks ziemā? Parādi ir milzīgi, iedzīvotāji ir maksājuši…

– Runājām ar jauno namsaimnieku – apkure būs, neviens cilvēkus bez siltuma neatstās. Taču ir viens būtisks «bet»: ja šī nauda netiks atdota, maksāt tāpat nāksies dzīvokļu kopībai. Un tur diemžēl neko nevar padarīt. Kāds iedzīvotājs no Kartonfabrikas mājas kopīgajā čatā pat uzrakstīja: «Mums ir nozagta nauda, vēršamies policijā!» Un tieši tā tas šobrīd arī ir – cilvēki savus maksājumus veikuši, pakalpojumu saņēmuši, bet nauda līdz pakalpojuma sniedzējam nav nonākusi, jo kāds to piesavinājies. Protams, var saprast, ka apsaimniekotājam arī ir virkne dzīvokļu, kas nemaksā, tomēr, uzņemoties šādu pienākumu, ar to jārēķinās. Jebkurā gadījumā kaut kādam drošības spilvenam ir jābūt.

– Kā ar māju siltināšanu?

– Tā ir viena no labajām lietām, ko iepriekšējais apsaimniekotājs paveicis. Grīvas prospektā joprojām turpinās darbi – tiek siltinātas viena, divas mājas. Pamazām process virzās uz priekšu. Protams, tas ir atkarīgs no pašu dzīvokļu īpašniekiem – viņiem jānāk kopā un jāpieņem lēmumi, tad viss notiek.

– Kādi būs apkures tarifi jaunajā sezonā?

– Dažviet, ciemos, iespējams, būs minimāls pieaugums, bet pagaidām tas vēl nav skaidrs. Kopumā tarifi, visticamāk, saglabāsies iepriekšējā līmenī vai arī izmaiņas būs nebūtiskas. Mums, par laimi, ir šķeldu katlumājas – Lielvārdē pat divas. Tas ir ļoti nozīmīgi, jo atceros 2022. gadu, kad bija gāzes apkure un Lielvārdes skola pirmajos divos mēnešos vien iztērēja visu gada apkures budžetu. Šķeldas katlumājas šobrīd ir milzīgs atspaids, kas ļauj tarifus turēt saprātīgā līmenī un nebūt tik atkarīgiem no tā, kas notiek pasaulē.

– Iepriekš pieminējāt iedzīvotāju padomes. Ir, protams, ļoti labi, ka iedzīvotāji nāk kopā, bet vai, jūsuprāt, no tām ir jēga? Esam taču ievēlējuši deputātus.

– Es teiktu, ka, jā, ir jēga. Ir jāsaprot, kādas ir iedzīvotāju padomes funkcijas. Daži tās uztver krietni citādāk, nekā tas ir definēts pašā pamatā. Tām ir konsultatīvā funkcija – tā sniedz savu redzējumu un priekšlikumus par vēlmēm savā pagastā. Domē ievēlētie deputāti nepārstāv katra pagasta intereses, tāpēc padomes ir kā tilts starp iedzīvotājiem un pašvaldību. Tās dod iespēju vietējiem sanākt kopā, pārrunāt savas vēlmes un tad jau izteikt tās pašvaldībai. Piemēram, Krapē iedzīvotāju padome sasauca visus pagasta iedzīvotājus sporta zālē, lai pārrunātu, ko un kā viņi vēlas.

– Vai jau ir kādi konkrēti ierosinājumi no iedzīvotāju padomēm?

– Līdz šim padomēm notikušas ne vairāk kā divas sēdes, taču ar viņiem noteikti konsultēsimies brīdī, kad sāksies budžeta plānošana. Tad arī būs iespēja nākt ar reāliem priekšlikumiem. Vienlaikus jāapzinās, ka katram pagastam tiks piešķirta konkrēta summa, kuras ietvaros būs jāoperē – nevarēs gribēt visu, būs jāizvēlas prioritātes.

Šogad esam pieņēmuši arī līdzdalības budžetu, kas, manuprāt, ir ļoti laba lieta. Pirmajā gadā tas noteikts 0,1% apmērā, bet piecu gadu laikā jāceļ augstāk. Tas jau nodots apspriešanai. Pagastiem būs iespēja tā ietvaros realizēt kādu savu projektu, par kuru notiks balsošana. Ja piešķirtais budžets netiks iztērēts, tas uzkrāsies nākamajam gadam. Šie līdzekļi galvenokārt tiks paredzēti infrastruktūrai.

– Ja runājam par infrastruktūru, Satiksmes ministrija plāno ieviest taupības pasākumus. Vai pastāv risks, ka no tā cietīs Ogres novada mazākie pagasti?

– Es teiktu, ka ne. Protams, būs jāizvirza prioritātes un jāizvērtē, kur ieguldījumi ir vissvarīgākie. Taču mūsu mērķis nemainās – gribam, lai uz katru Ogres novada pagastu var nokļūt pa asfaltētu ceļu. Tas gan lielā mērā atkarīgs no sadarbības ar valsti.

– Kā ar nelaimīgo Kangaru ceļa posmu – tas joprojām karājas gaisā?

– Nelaimīgo, piekrītu. Te mēs varam runāt par nākotnes vīzijām, un es teiktu, ka Suntažu pagasts piedzīvotu pavisam citu uzrāvienu, ja ceļš tiktu noasfaltēts. Šī ir viena no prioritātēm, ko mēs būtu ieinteresēti atrisināt, lai pagastam būtu pavisam cits uzplaukums. Tas būtu liels ieguvums.

– Dzīvot Ogres novadā ir patīkami – daudz jauku vietu, miestu, bet nav tā, ka bizness plaukst un zeļ. Kā, jūsuprāt, pievilināt tieši uzņēmējus?

– Labs piemērs – bijušo «Norupītes» kokaudzētavu pārņems viens no lielākajiem kokrūpniecības uzņēmumiem «Stiga M», kas plāno ieguldīt 80 miljonu un sākt saplākšņa ražošanu. Turpat taps 250 jaunu darba vietu, un mēs risinām jautājumus par infrastruktūras sakārtošanu un gājēju/veloceliņa izbūvi gar kapiem.

Runājot par lielākiem projektiem, pilsētā šobrīd būtu grūti atrast vietu, bet pastāv vīzija par industriālā parka izveidi. Diemžēl nesen lielās investīcijas šim saņēma Valmiera, lai gan arī Ogre par to cīnījās Vidzemes plānošanas reģiona ietvaros. Mums jau vēl ir viena lieta, kas jāapzinās, – Rīgas tuvums. Tas vienlaikus ir pluss un mīnuss. Daudzi ogrēnieši strādā galvaspilsētā un brauc turp un atpakaļ, un tas būtiski ietekmē šo jomu. Tomēr sarunas ar investoriem notiek. Piemēram, skandināvu uzņēmēji izteikuši vēlmi būvēt daudzdzīvokļu namus starp Ikšķili un Saulkalni pie Daugavas. Zemi jau viņi dabūjuši, un, manuprāt, tas ir tikai laika jautājums.

– Latvijā ir jūtams kara tuvums. Vai nav tā, ka projekti buksē un investīcijas nenāk iekšā tieši šī iemesla dēļ?

– Protams, bailes pastāv visu laiku. Esmu runājis ar jauniem cilvēkiem, kuriem ir labi atalgots darbs un kuri gribētu iegādāties māju. Tomēr viņi vilcinās, jo baidās ieguldīt naudu – bail, ka kāds vienā brīdī var atnākt un to sabombardēt. Satraukums ir jūtams. Protams, daudzi tic, ka NATO mūs aizsargās un nekas nenotiks, bet mēs mēs apzināmies, ka tas var notikt.

– Jums pašam ir 72 h soma, savs plāns X stundai?

– Nesen biju Valmierā Vidzemes reģiona pārstāvju un dienestu sanāksmē, kur tika runāts par šiem plāniem utt. Tur arī piezagās doma, kuru negribas, bet tomēr vajag paturēt prātā – ja pienāks X stunda, tad tieši mums, kas šeit esam, būs jāpaliek, jāuzņemas atbildība un jārisina situācija. Neviens no Rīgas vai NBS neatbrauks, lai pateiktu, kā rīkoties. Privāti man ir skaidrs, kā es rīkotos ģimenes sakarā. Pašvaldības līmenī darbs turpinās – šobrīd top plāns vairākas patvertnes pielāgot, piesaistīts arī valsts atbalsts. Tāpat gaidām 50 konteineru, kurus nogādās Ogres novadā, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri, piemēram, zaudējuši mājas. Darba šajā jomā netrūkst, un noteikti nevar teikt, ka mēs Ogrē tikai skatāmies un neko nedarām.

– Valstī un arī pie mums ir notikuši protesti pret vēja ģeneratoriem. Tajos aktīvi iesaistās arī prokremliski noskaņoti indivīdi. Vai tas, jūsuprāt, ir Kremļa informācijas kampaņas rezultāts vai arī patiesas iedzīvotāju bažas?

– Ja paskatāmies, kas notiek Eiropā, vēja ģeneratori tur ir visur – tā ir enerģija, ko mums arī ir iespēja apgūt. Mūs ir uzrunājis uzņēmums «Ignitis», un šobrīd viņi redz iespēju vēja parkam Birzgalē. Vai pāris ģeneratori Birzgales un Tomes mežos tiešām kādam būtiski traucētu? Manuprāt, lielākoties tās ir spekulācijas, lai aizliegtu kaut ko, kas kādam vienkārši nepatīk. Mēs varam pieņemt aizliegumu tagad, bet pēc trim gadiem šie paši ģeneratori tāpat būs. Protams, šīs lietas ir jāizrunā ar cilvēkiem, ar iedzīvotāju padomēm, jāņem vērā viņu intereses. Taču likumi ir tādi, kādi tie ir. Tas ir tāpat kā Ikšķilē ar «Rimi». Mēs varam aizliegt to, ko mēs varam aizliegt, un nevaram aizliegt to, ko nevaram aizliegt. Pie manis personīgi vēl neviens nav bijis protestēt.

– Vēl viens praktiskas dabas jautājums - par izglītību. Kāda ir situācija ar skolām Ogres novadā – vai pietiek vietu pašu novada bērniem?

– Nav tik traki, kā dažkārt tiek runāts. Pedagogu trūkums nav kritisks – jā, atsevišķu slodžu pietrūkst, bet nevienā skolā situācija nav dramatiska. Ikšķiles vidusskolā šogad uzņemtas pat trīs 10. klases, kas liecina par izglītības kvalitāti. Savukārt Ogres ģimnāzija tradicionāli piesaista ļoti lielu interesi – bērni grib tur mācīties, un viesi, kas atbrauc, bieži vien ir stāvā sajūsmā. Tā ir unikāla skola Baltijas mērogā.

Vienlaikus jāņem vērā demogrāfiskā situācija – pēc pāris gadiem skolās var būt pat bērnu iztrūkums, tāpēc jaunas skolas būvniecība nebūtu loģisks risinājums. Ikšķilē šobrīd vietas problēma tiek risināta ar klašu pārbūvi, darbus plānots pabeigt novembrī. Ņēmām vērā iedzīvotāju iebildumus – Mūzikas un mākslas skola paliks tur, kur ir šobrīd.

– Kāpēc pārbūve nenotika vasarā?

– Process tika sākts jau pavasarī, taču viens iepirkums noslēdzās bez rezultāta, nācās izsludināt atkārtotu. Nebija tā, ka apzināti gaidījām līdz augustam – vienkārši pieteikšanās kārtība projektiem ir tāda, kāda tā ir.

– Noslēgumā mazliet par jums pašu. Kurš īsti šobrīd ir jūsu pamatdarbs – teātris un pasākumu vadīšana vai tomēr politiķa darbs?

– Pamata profesija, protams, ir darbs domē, bet vēl joprojām nodarbojos ar pasākumu, tostarp kāzu, vadīšanu. Pašreizējā darbā slodze ir gana liela, tāpēc pasākumus aktīvāk turpina vadīt un organizēt mana sieva. Arī teātris ir nolikts malā. Pērn sākām gatavot izrādi, taču sarunājām, ka es nepiedalīšos.

– Ļoti daudzi mākslas cilvēki kādā brīdī «pārvācas» uz politiku, bet ne visiem izdodas.

– Esmu bijis gan sportists, gan mākslas cilvēks, gan uzņēmējs, gan tehniku esmu remontējis. Atceros arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, kad viņš nokļuva amatā: «Sākumā par mani smiesies, tad mani pieņems, tad negribēs, lai eju prom.» Visi pasmējās, bet tagad…

Kad tiku pie šī amata, es teicu, ka mums ir vairāk jārunā ar sabiedrību, vairāk jāstāsta. No manis te netiek prasīts ņemt karogu rokās un doties karot ar visiem. Es daru tā, kā es daru, komunicēju, kā es komunicēju. Man patīk runāt ar cilvēkiem, patīk uzklausīt viņus, risināt viņu problēmu, un būt tur. Tāds ir mans stils. Varbūt četru gadu griezumā tas novadam nāks par labu.

– Paldies par sarunu!