M.Zelča-Čerāne norāda vispirms uz tālmācīas un mājmācības ierobežojumu sekām. "Līdz tam pavasarim, kad bērnus, pat no pirmās klases, pārlika uz tālmācību, daudziem vecākiem vēl bija iespējams daudzmaz kontrolēt bērnu sociālo mediju un interneta lietošanu. Tad sabiedrības ideoloģiskie un administratīvie lēmumi brutāli iejaucās un pārkāpa ģimenes robežas. Septiņgadīgs pirmklasnieks tika piesēdināts pie datora vai citas ierīces ar pieeju visai pasaulei atvērtam internetam, jo tas kļuva “nepieciešams mācībām”, pēkšņi ignorējot visu vecumposmu pedagoģiju un psiholoģiju!"

Cik kvalitatīva ir informācija, ko bērns vai pusaudzis iegūst internetā? Kas tur viņu māca? Algoritmi? Influenceri? Pornogrāfijas kultūra? Nejauši atrasti forumi un sociālo tīklu fragmenti?
Un tad rodas nākamais jautājums: vai iepriekšējās paaudzes, kurām nebija šādas “tiešsaistes izglītības”, izmira? Vai tomēr ģimene, skola, baznīca, kopiena un atbildīgi pieaugušie spēja šīs tēmas nodot saprotamākā un cilvēcīgākā veidā?

"Manuprāt, tieši dzimumaudzināšana un reproduktīvās veselības informācija bērniem un jauniešiem būtu jāsaņem nevis no interneta haosa, bet strukturētās nodarbībās, kur tēmas tiek skaidrotas atbildīgi, vecumposmam atbilstoši un cilvēka cieņas kontekstā. Tāpēc ir dīvaini: bērnam internetā par seksualitāti “mācīties” drīkst, bet programmas, kur šīs tēmas tiek skaidrotas strukturēti, vērtībās balstīti un atbildīgi, īsti nepastāv. Veselības mācība kā atsevišķs, saprotams un skaidri strukturēts priekšmets skolā vairs nepastāv.

Kur te ir loģika?

Tā vietā veselības tēmas ir “integrētas” citos priekšmetos, bet praksē tas nozīmē, ka nav viena skaidra, strukturēta un koordinēta priekšmeta, kur bērns secīgi apgūtu fizisko, psihisko, seksuālo un reproduktīvo veselību," tā M. Zelča-Čerāne.