Vērtējot šīs traģēdijas, kas notika Rīgā, Imantā, atbildības aspektus, jurists izsaka pārdomas par pāris jautājumiem.
"Saistībā ar zaudētajām dzīvībām ir uzsākts kriminālprocess. Tajā tiek noskaidroti visi apstākļi saistībā ar negadījumu, t.sk. konkrētā mopēda tehniskais stāvoklis. Tāpat es ceru, ka kriminālprocesā tiks pārbaudīts, kā meitenes tika pie braukšanas ar mopēdu, ņemot vērā, ka platformas noteikumi nepieļauj braucamo izmantot nepilngadīgajiem. Ja tiks konstatēts, ka kompānijas atbildīgo personu rīcībā saskatāmas nolaidības (vai cita nodarījuma pazīmes), pie atbildības varētu tikt sauktas gan fiziskas personas, gan arī piespiedu ietekmēšanas līdzekļi varētu tikt piemēroti pašai juridiskai personai (piemēram, naudas sods, darbības ierobežošana).
Kā jau minēts, "Ride Mobility" platformas noteikumi skaidri nosaka, ka pakalpojumu atļauts izmantot tikai personām, kas sasniegušas 18 gadu vecumu. Taču ir skaidrs, ka uzņēmuma pašreizējā vecuma verificēšanas sistēma ir fundamentāli nepietiekama - tā balstās tikai uz pašdeklarāciju reģistrācijas brīdī, bez objektīvām pārbaudēm. Kompānijai nav pamata apgalvot, ka tā ir darījusi visu, lai ierobežotu un pasargātu bērnus, lietojot šos mopēdus."
Ilustratīvs attēls
Jurists aplūkojot Eiropas praksi, uzsver, ka ir redzams, ka vadošās mikromobilitātes platformas ir ieviesušas efektīvas vecuma pārbaudes metodes. Piemēram, Lime pieprasa valsts izsniegtu identitātes dokumentu skenēšanu, lai verificētu lietotāja vecumu; Bird izmanto biometriskus risinājumus, iekļaujot sejas atpazīšanas algoritmus vecuma noteikšanai; Voi, Bolt un Dott Briselē pieprasa lietotājiem uzrādīt fotoattēlus no saviem ID dokumentiem.
Viņaprāt, pakalpojuma sniedzējam būtu jāuzņemas tāda pati atbildība kā alkohola tirgotājam, kurš apzināti pieļauj, ka bērna vajadzībām dzērienu iegādājas cita persona. Sarunvalodā to sauc par acu pievēršanu, bet juridiski tas nemazina atbildību par bērnu tiesību pārkāpumu.
"Tāpat kompānija nevar uzskatīt, ka tās atbildība beidzas brīdī, kad tiek noslēgts konkrētais darījums, uzsākot katru braucienu. Tikai aklais nevar pamanīt, kas notiek uz ietvēm. Šos konkrētos braucamos masīvā skaitā izmanto tieši nepilngadīgie, turklāt ar ļoti apšaubāmām vadīšanas prasmēm un satiksmes noteikumu izpratni. Tas nozīmē, ka kompānijai ne tikai ir jākontrolē, kas “noslēdz līgumu”, bet ir jāievieš arī efektīvi kontroles mehānismi uz ielas. Vai kompānija spēj uzrādīt pārbaudāmus datus, cik personām ir liegta pārvietošanās ar šiem mopēdiem un cik gadījumos ir izbeigti līgumi par noteikumu pārkāpumu?
Tāpat šeit saskatāma ne tikai pašas platformas atbildība. Sava atbildība jāuzņemas gan CSDD, gan Valsts policijai. CSDD nav precīzi un savlaicīgi novērsusi acīmredzamo robu regulējumā, rosinot likumdevēju klasificēt konkrēto braucamo kā mopēdu. Tas būtu devis iespējas labāk arī Valsts policijai veikt satiksmes uzraudzību, jo varētu pieprasīt vadītāja apliecību un novērst acīmredzamus satiksmes noteikumu pārkāpumus."
A.Tauriņš skaidro, ka, lai arī pirms dažiem gadiem Satiksmes noteikumos tika ieviests aizliegums ar velosipēdiem pārvietoties pa ietvi, tā kļuva par deklaratīva normu, jo aizliegumam tika paredzēts izņēmums – velosipēdista subjektīvās bailes atrasties uz brauktuves.
Viņš uzskata, ka "šobrīd uz ietvēm valda “mežonīgie rietumi”, un tikai laimīgas sagadīšanās pēc upuru nav vairāk. Policijai ir jāstrādā efektīvāk."
Jurists vērš uzmanību, ka "upuru vecums bija 13 gadi, un šajā vecumā bērni nevar pilnībā novērtēt riskus." Tāpēc ir svarīgi, ka par satiksmes drošību runā gan ģimenē, gan skolā, gan sociālajās kampaņās. Taču nekādas mācības nevarēs izslēgt visus neuzmanības riskus pilnībā. Nelaimes gadījumi notiek. Bet pieaugušajiem visos līmeņos ir jāizdara viss iespējamais, lai bērnus pasargātu.
Savas pārdomas jurists noslēdz, ka "tikai visaptverošu reformu rezultātā, kas iekļauj efektīvu tehnisko kontroli platformās, skaidru valsts regulējumu, uzlabotu infrastruktūru un mērķtiecīgu sabiedrības izglītošanu, būs iespējams novērst līdzīgas traģēdijas nākotnē. Platformu pašregulācija, kā rāda prakse, bez valsts uzraudzības, ir nepietiekama, lai aizsargātu sabiedrības, īpaši bērnu, drošību."
