Satversme paredz, ka vara Latvijā pieder tautai. Ja varas īstenotāji darbojas pretēji tautas interesēm, vai mūsu pienākums nav paust savu viedokli par to? Un vai tautai kā varas turētājai nav jādara viss iespējamais, lai pie varas nonāktu tie cilvēki, kas pārstāv mūsu sirdsapziņu, – vismaz tik lielā mērā, cik mēs paši vēl atceramies, ko šis vārds nozīmē?
Vērtējot programmas un vētījot kandidātus, man svarīgas ir atbildes uz trim jautājumiem: kāda ir attieksme pret imigrāciju un robežu, kāda ir attieksme pret valsts pārvaldi un nodokļiem un kāda ir attieksme pret ģimeni.
Kāpēc tieši šie trīs jautājumi? Tāpēc, ka tie vistiešākā veidā skar mūsu nācijas pastāvēšanu – nacionālo identitāti, demogrāfiju, izglītību, veselību, drošību un brīvību.
Par robežu un imigrāciju. "Esiet kā Polija, apturiet šo neprātu, pirms nav par vēlu!" Šādi pirms dažām dienām Rietumeiropas politiķus un pilsoņus uzrunāja Dominiks Tarčinskis, Eiropas Parlamenta deputāts. "Polija ir mūsu mājas. Ja kāds mēģina ielauzties mūsu mājā, tad nevis aiz naida pret iebrucēju, bet aiz mīlestības pret mājiniekiem, mēs šaujam. Ar kaujas lodēm. Tāds ir likums, jo robeža ir neaizskarama." Jautāts par apsūdzībām islamofobijā, Tarčinskis atbildēja: "Fobija ir irracionālas bailes, bet mūsu bailes nav irracionālas, tās ir pamatotas ar konkrētiem datiem par izvarošanām un terora aktiem, ko Eiropā veic islāmisti. Tāpēc Polija ir atteikusies ielaist nelegālos imigrantus un atteikusies uzņemt tā sauktos bēgļus no islāma valstīm."
Par budžetu un atbildību. "Fiskālo važu likums" tā ir nosaukts Argentīnas prezidenta Havjera Mileja nesen ierosinātais tiesību akts, kas paredz apturēt algu izmaksu valsts augstākajām amatpersonām, ja budžets ir pārtērēts. Milejs to komentē īsi: "Politiķi, kas radījuši budžeta deficītu, nesaņem atalgojumu. Nekādu algu valsts vadītājiem, kamēr budžets nav sabalansēts. Valsts amats nav paredzēts tam, lai kļūtu par ienesīgu barotavu narcisiem un psihopātiem. Būt par prezidentu, deputātu vai ministru – tas ir pilsonisks pienākums un tā ir atbildība." Īsi sakot, ja politiķi nespēj veikt tiem uzticēto darbu, par to maksā viņi paši, nevis nodokļu maksātāji.
Par ģimeni. Itālijas premjerministre Džordža Meloni savu nostāju formulē skaidri un nepārprotami: "Kāpēc ģimene ir ienaidnieks? Tāpēc, ka ģimene definē mūsu identitāti. Bez identitātes mēs būtu perfekti vergi patērētāji, gluži tāpat kā bez nacionālās, reliģiskās un dzimuma identitātes. Ja es nedrīkstu sevi identificēt kā itāliete, kristiete, sieviete, māte, ja man tā vietā jāsaka pasaules pilsone, x džendera vecāks numur viens vai numur divi, es esmu cipars. Bet tad, ja es esmu cipars, man vairs nav identitātes, man nav sakņu, es esmu ideāls globālo finanšu spekulāciju žēlastības vergs. Tāpēc mēs aizsargāsim mūsu vērtības – Dievu, ģimeni, tēvzemi."
Nācija, kas atsakās no vērtībām, kas liktas tās pastāvēšanas pamatā, zaudē savu identitāti, valsts, kas dzīvo pāri līdzekļiem, zaudē suverenitāti, bet valsts, kas nespēj nosargāt savas robežas, pazūd no pasaules kartes.
Ko darīt? Atgriezties pie veselā saprāta. Lai nācija pastāvētu, pirmām kārtām ir jābūt sievietēm, kas grib laist pasaulē bērnus, un vīriešiem, kas grib šīs sievietes un bērnus aizsargāt – pat ja tādēļ nāktos riskēt ar dzīvību. Gadu tūkstošiem vīrieši un sievietes ir nevis sacentušies, bet sadarbojušies, stiprinot ģimeni, kopienu, valsti. Neviens pretinieks, lai cik liels tas būtu, nevar pakļaut mazu, bet saliedētu nāciju, ko vieno kopīgas vērtības, mērķi un ideāli.
Tas būtu jāatceras 3. oktobra rītā ikvienam, kam rūp Latvija kā nacionāla un suverēna valsts. Jo šajās vēlēšanās izšķiras Latvijas liktenis, tādēļ katrai balsij ir nozīme.
P.S. Tiem, kas plāno neiet uz vēlēšanām, un tiem, kas grasās vēlēšanu urnā iemest tukšu aploksni, iesaku ņemt vērā to, ka viņu balsis proporcionāli tiks pieskaitītas Saeimā iekļuvušo partiju sarakstiem. Tāda ir patlaban spēkā esošā sistēma. Ja gribat ko mainīt, ejiet un balsojiet. Un nedomājiet par reitingiem. Kad pasts un telegrāfs ieņemts, reitingi var izrādīties maldinoši. Tam ir gana daudz liecību. Tāpēc – balsojiet pēc sirdsapziņas.
