Eiropas Parlamenta 2025. gada ziņojumā par vardarbību pret sievietēm ir iekļauta tabula ar datiem, kas liecina, ka fiziskas un seksuālas vardarbības līderes joprojām ir Somija, kas Stambulas konvenciju parakstīja 2011. gadā un to ratificēja 2015. gadā, kā arī Zviedrija un Dānija, kas konvenciju parakstīja 2011. gadā un to ratificēja 2014. gadā. Tikmēr Latvija, kas konvenciju ratificēja 2024. gadā, aizņem vienu no zemākajām pozīcijām šai tabulā. Samērā zems vardarbības līmenis ir arī Lietuvā, Bulgārijā, Čehijā un Slovākijā, kas konvencijai vispār nav pievienojušās.

Latvieši savā būtībā nav vardarbīga nācija – mūsu tautasdziesmas māca "ne zariņa nenolauzt" un "ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes". Gadu simtiem meitas un puiši ir gan kaitējušies, taču ne jau nīdušies. Latvijas valsts rītausmā mūsu nācijas tēvi noteica sievietēm un vīriešiem vienlīdzīgas tiesības. Jau pirmā parlamenta – Satversmes sapulces – vēlēšanās abu dzimumu balsīm bija vienāds svars.

Bet Stambulas konvencijas preambulā ir rakstīts: "Vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un tādēļ ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība."

Konvencijas autentiskais teksts ir rakstīts angļu un franču valodā. Sievietes apzīmējumam autori ir izvēlējušies nevis skaidru definīciju, bet aprakstu, kur iekļauts specifisks termins, kam latviešu valodā joprojām nav piemērota vārda, tāpēc ir jāanalizē nevis tulkojums, bet oriģināls. Turklāt jāizlasa ir ne tikai konvencija, bet arī tai pievienotais Skaidrojošais ziņojums.

Autentiskā teksta 3. panta C punktā ir noteikta termina "gender" definīcija: "‘Gender’ shall mean the socially constructed roles, behaviours, activities and attributes that a given society considers appropriate for women and men." – "‘Dženders’ nozīmē sociāli konstruētas lomas, uzvedību, aktivitātes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par piemērotām sievietēm un vīriešiem."

Konvencijas autori tā vietā, lai lietotu skaidru un visiem saprotamu bioloģijas terminu "sex" ("dzimums"), ir izvēlējušies lingvistikas terminu "gender" ("dzimte"), kas rada juridisku nenoteiktību un plašas tulkojuma variācijas. Bet likumā definīcijām ir jābūt nepārprotamām. Ja tādi pamata jēdzieni kā "vīrietis", "sieviete", "māte", "tēvs" kļūst par diskusiju objektu, cilvēki sāk justies nedroši. Un tā ir nevis tumsonība, bet dabiska reakcija uz to, ka notiek bīstams mēģinājums izļodzīt vārdu nozīmi, pārdefinēt jēdzienus un dekonstruēt valodu.

Uzziņa: termins "gender" Stambulas konvencijas tekstā ir lietots 25 reizes, Skaidrojošā ziņojumā – 126 reizes. 

Šī konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kur iekļauta džendera definīcija, kas dzimumu sauc par "dzimti" un traktē arī kā sociālu izvēli. Vairāk par to var izlasīt manā izpētē "Pa Eiropu klīst dženderismarēgs".

Skaidrojošā ziņojuma 53. punktā ir teikts: "Konkrētas indivīdu grupas var tikt diskriminētas, pamatojoties uz viņu dzimtes identitāti, proti, ka viņi identificē sevi ar dzimti, kas neatbilst dzimtei, kura konstatēta, viņiem piedzimstot. Minētais attiecas uz tādām personu kategorijām kā transpersonas, pretējās dzimtes apģērba nēsātāji un citas tādu personu grupas, kuras neatbilst priekšstatam, kāds sabiedrībā izveidojies par to, kas pieklājas "vīrietim" un kas "sievietei"."

Konvencijas 12. panta 3. daļā tiek runāts par "neaizsargātām personām" un "viegli ievainojamām personām". Savukārt Skaidrojošā ziņojuma 87. punktā tiek konkretizēts, ko tieši konvencijas autori uzskata par "neaizsargātām" un "viegli ievainojamām personām". Tās ir: "grūtnieces un sievietes ar maziem bērniem, personas ar invaliditāti un personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas, kas dzīvo lauku vai attālos rajonos, narkotiku lietotāji, prostitūtas, personas no nacionālās vai etniskās minoritātes, migranti, arī migranti bez dokumentiem, un bēgļi, geji, lezbietes, biseksuāļi un transpersonas, kā arī ar HIV slimas personas, bezpajumtnieki, bērni un vecāka gadagājuma cilvēki".

Tātad sieviete, kas nav grūtniece un kam nav mazu bērnu, kā arī balts heteroseksuāls vīrietis, kas maksā nodokļus un nav narkomāns, konvencijas autoru ieskatā nav "neaizsargāta" vai "viegli ievainojama" persona, kamēr narkomāni, nelegālie imigranti, geji, lezbietes, biseksuāļi, transpersonas un prostitūtas tādas ir vienmēr.

Un te man rodas vairāki jautājumi. Ja konvencijas autoriem tiešām rūp vardarbībai pakļautas sievietes, kāpēc viņi tekstā ir iekļāvuši ar šīm sievietēm nesaistītus diskutablus formulējumus un prasības? Ja konvencijas autoru mērķis ir rūpēties par nelegālo imigrantu, prostitūtu, narkomānu, lezbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesībām, kāpēc tas tiek maskēts un slēpts aiz sieviešu mugurām? Taču galvenais: vai likuma priekšā visiem nav jābūt vienādiem – neatkarīgi no dzimuma, rases un seksuālās orientācijas? Jo tad, ja ideoloģija kādu cilvēku grupu padara vienlīdzīgāku par citiem, sākas Orvels.

Konkrēts piemērs: pirms dažām dienām Zviedrijā apelācijas tiesa lēma, ka Jazīds Mohameds, migrants no Eritrejas, kas izvaroja 16 gadus veco Meju Ābergu, netiks deportēts, jo "izvarošana nebija pietiekami ilga".

Tātad Meja Āberga gan tiek atzīta par upuri, jo izvarošana Eiropā joprojām skaitās smags noziegums, taču viņa, nebūdama grūtniece vai sieviete ar maziem bērniem, "upurības" hierarhijā ieņem zemāku vietu nekā varmāka, ko aizsargā migranta statuss.

Tiem, kas domā, ka Latvijā nekas tamlīdzīgs nevar notikt, atgādināšu: Stambulas konvencija ir starptautisks līgums, bet starptautiskiem līgumiem ir augstāks juridisks spēks nekā Latvijas Republikas likumiem un citiem tiesību aktiem.

Taču arī tas vēl nav viss. Šī konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kas paredz iejaukšanos suverēnas valsts izglītības procesā, ignorējot vecāku tiesības bērnu izglītībā, kas garantētas gan Satversmes 112. pantā, gan starptautiskos cilvēktiesību dokumentos.

Konvencijas 14. pantā ir teikts: "visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļaujama informācija par", kam autentiskajā tekstā seko "gender roles", "gender-based violence". Tātad mācību programmās ir iekļaujama informācija par "dzimšu lomām" un uz tām balstītu vardarbību. Ko reāli tas nozīmē? 

Apgāds "Pētergailis" jau ir paguvis laist klajā pirmsskolas vecuma bērniem domātu grāmatiņu, kur māmiņa stāsta bērniņam, ka ir meitenes ar peņiem un zēni ar vulvām, ka ir "ontes" un "tankuļi". Un vēl pamāca, kā sev pieskarties, lai gūtu baudu.

Arī Valsts izglītības satura centrs ir sagatavojis materiālus, kas pirms diviem gadiem tika publiskoti, bet tad sabiedrības spiediena rezultātā uz laiku paslēpti, taču skolotāji tos var atrast Digitālajā bibliotēkā un lietot pēc saviem ieskatiem. Īss citāts no mācību materiāla 4. klases skolēniem, ko ierunājusi Anta Aizupe:"Seksuālo identitāti nosaka tas, kā cilvēks sevi identificē atkarībā no tā, pret ko viņš jūt romantisku vai seksuālu interesi. Plašāk pazīstama ir heteroseksuālā un homoseksuālā identitāte. Tomēr, kā mēs redzam, seksuālo identitāšu variācijas ir daudz plašākas. Novērojama ir arī panseksuāla, biseksuāla, demiseksuāla un aseksuāla seksuālā identitāte."

Mācību materiālā atrodams arī aicinājums bērnam apsvērt, vai viņš vēlas identificēties kā cisdženders, transdženders, kvīrs vai bezdzimuma būtne.

Aizupes ierunātais teksts atrodams portāla LA apskatā ŠEIT, bet metodiskais materiāls atrodams Digitālajā bibliotēkā ŠEIT.

To, cik postīgas ir šādas indoktrinācijas sekas, skaidro bērnu un pusaudžu psihologs Nils Sakss Konstantinovs: "Mēs esam radījuši sabiedrību, kurā skaitās normāli, ka divpadsmitgadīgam bērnam, kurš ir dzimumapjucis, piedāvā pubertātes bloķēšanu. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur astoņpadsmitgadīgas meitenes, kuras vēl mācās 12. klasē, pirmajā dienā pēc dzimšanas dienas skrien nogriezt sev krūtis un sāk sev špricēt vīriešu hormonus skolas tualetēs. Tā nav normāla sabiedrība. Un šīs lietas ir radījusi tieši tā ideoloģijā, kuru pārstāv Stambulas konvencija. Ar šādiem pusaudžiem es strādāju ikdienā. Man tas nešķiet normāli. Lai nu kas, bet šīs lietas ir nopietnas. Un tā ir tikai daļa no tā, kā šī ideoloģija izpaužas visriebīgākajā un perversākajā veidā."

https://www.facebook.com/reel/24853353384305455

Pie līdzīga secinājuma ir nonākuši arī Somijas speciālisti. 2011. gadā Somija parakstīja Stambulas konvenciju un nodibināja "dzimtes identitātes"dienestu nepilngadīgajiem, kļūstot par mazgadīgajiem veikto dzimuma maiņas operāciju pionieri. Līdz 2020. gadā tika lemts šīs manipulācijas aizliegt, jo izrādījās, ka pierādīti riski no pubertātes bloķētājiem un hormonu terapijas tiem, kas nav sasnieguši pilngadību, pārsniedz joprojām nepierādītos ieguvumus. Vairāk par to var izlasīt bērnu un pusaudžu psihiatres, Tamperes Universitātes slimnīcas speciālistes Dr. Ritas Kaltialas rakstā "Dženderu identitātes terapija ir bīstama", kas atrodams ŠEIT.

Tagad bērnu un pusaudžu ķīmiska un ķirurģiska kastrācija ir aizliegta arī Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā, Apvienotā Karalistē, Jaunzēlandē, Austrālijā un ASV. Dati liecina, ka nevienā no šīm valstīm nav sācies spējš pusaudžu pašnāvību vilnis, ar ko LGBT aktīvisti mēdz biedēt sabiedrību. Toties strauji pieaug pašnāvību skaits starp tiem pieaugušajiem, kam pusaudža vecumā ir veikta dzimuma maiņa. Vairāk par to var izlasīt vietnē "Sex Change Regret" – For those who want to return back!, kas atrodama ŠEIT.

Jautājums: vai mēs Latvijā varam atļauties šādus eksperimentus? Un vai tiem, kas aizgūtnēm skandē "Nosargāsim Māti Latviju!", nemaz nav žēl mūsu bērnu?

Lai arī turpmāk pastāvētu latviešu tauta un Latvijas valsts, vispirms ir jābūt sievietēm, kas spēj un grib laist pasaulē latviešu tautības bērnus, un vīriešiem, kas spēj un grib aizstāvēt savu ģimeni, zemi un savu valsti. Citas iespējas vienkārši nav. 

Bet konvencijas aizstāvji tikmēr nerimstas daudzināt: "Pret vardarbību!", "Pret tumsu!", "Kvīru koris pret Krievijas dezinformācijas kampaņās balstītu populismu un cieņas pret līdzcilvēku ciešanām trūkumu, kas vadīja Saeimas lēmumu izstāties no Stambulas konvencijas!" – Tā nav diskusija par konvenciju, tā ir demagoģija un nācijas šķelšana.

Esmu pārliecināta, ka Latvijā neviens nav par vardarbību – ne starp konvencijas atbalstītājiem, ne starp tiem, kas pret to kategoriski iebilst.Taču tie, kas ir pret šo konvenciju, ir nevis par vardarbību, bet pret džendera ideoloģiju un pret konvencijā ietverto prasību to iekļaut "visu līmeņu izglītības programmās" un jurisdikcijā.

Šāda nostāja ir nevis tumsonīga, bet tiesiski un morāliski pamatota. Retoriskais apgalvojums "Kas pret konvenciju, tas par sievu sišanu" patiesībā ir aizsargmehānisms tam, kas savu viedokli nespēj pamatot ar faktiem. Tā ir demagoģija, kas ceļas no bezspēcības. Dialogs ar demagogu nav iespējams. Un tad sākas pilsoņu karš – psiholoģisks karš, kurā abas puses ir pārliecinātas, ka otra ir vai nu ļauna, vai lētticīga.

Kam tas ir izdevīgi? – "Progresīvajai vienotībai". Kamēr cilvēki strīdas, neviens nejautā, kāpēc jau desmito gadu valdības prioritāte numur viens ir nevis austrumu robežas slēgšana, nevis rūpes par nācijas demogrāfisko situāciju, veselību, izglītību un ekonomiku, bet viendzimuma pāru civiltiesiskais regulējums un šī konvencija. Un, protams, neviens nerunā arī par to, kāpēc valsts faktiski nespēj aizsargāt cietušos no vardarbības, lai gan likumi to jau sen paredz.

Tomēr diskutēt vajag. Gan tādēļ, lai argumentēti atspēkotu to, ar ko neesi vienisprātis, gan tādēļ, lai noskaidrotu, uz kāda pamata oponents balsta savus uzskatus. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu nodaļas docētāja Agita Lūse nesen diskusijā man paziņoja, ka "dzimumu ir ne diži vairāk kā trīs" un ka Latvijā esot "sieviešu dzimtes apbedījumi" un "vīriešu dzimtes apbedījumi", jo pie dažu "sieviešu skeleta materiāla" esot atrasti ieroči. Tāpēc "arheologiem nekas cits neatlika kā precizēt terminus: tagad runā par "vīriešu dzimtes apbedījumiem" un "sieviešu dzimtes apbedījumiem", jo apbedītā cilvēka bioloģiskais dzimums (par ko liecina DNS) var nesakrist ar viņa/viņas dzimti (dzimumsociālo statusu)".

Apbrīnojama loģika: arheologi atrod vai nu VĪRIEŠU, vai SIEVIEŠU mirstīgās atliekas, par ko liecina DNS. Tātad dzimumu nosaka gēni, nevis karotāja loma. Un te nu es pajautāju: "Bet kāpēc gan sieviete zināmos vēsturiskos apstākļos nevarētu būt karotāja? Kas tas par briesmīgu "dzimuma lomu" stereotipu? Vai Žanna d'Arka, zināma arī kā Orleānas jaunava, paņemot rokā zobenu, kļūst par Žani vecpuisi? Un vai viņas kaps tādēļ pēkšņi kļūst par "vīriešu dzimtes apbedījumu"? – Atbildi nesaņēmu. Pārformulēju jautājumu īsāk: "Kas ir sieviete?" – Arī uz to cienījamā docente vēl joprojām nav atbildējusi.

Atgriežoties pie apspriežamā līguma: LR Krimināllikumā ir pilnīgi visas normas, par kādām tiek runāts konvencijā. Vienīgais, kā mūsu likumos nav, bet kas konvencijā ir, – neskaidrais un izplūdušais termins "gender", kas lietots nepārprotamā jēdziena "sex" vietā.

Bet dzimums IR pilnīgi dabas dota kategorija. Dzimums piemīt arī dzīvniekiem un savā veidā arī augiem. Protams, cilvēks ir ne tikai animāla, bet arī garīga būtne, un cilvēka dzīvē ir jomas un līmeņi, kam nav nekāda sakara ar viņa dzimumu, tāpēc ka garam dzimuma nav. Protams, dzīves laikā mums var būt dažādas lomas, taču ne jau tās nosaka, vai tu esi vīrietis vai sieviete. 

Kopš Ādama un Ievas visiem normāliem cilvēkiem ir bijis skaidrs, ka seksualitāte cilvēku sabiedrībā, kaut arī būdama bioloģiski determinēta, izpaužas citādi nekā dzīvnieku starpā. Vienīgi uz cilvēku sabiedrību attiecas tādi senseni jēdzieni kā netiklība, maucība, laulība un tās pārkāpšana. Taču pagaidām neviens tā arī nav spējis man paskaidrot, kāpēc pirms pusgadsimta mākslīgi izveidoto džendera jeb "sociālā dzimuma" jēdzienu tagad būtu jāiekļauj Latvijas izglītības programmā un likumos. Nekāds pierādāms labums no šīs dīvainās intelektuālās konstrukcijas vēl nav cēlies (atskaitot finansiālu labumu virknei nevalstisko organizāciju, visiem tiem docentiem un profesoriem, kas nodarbojas ar šīs mākslīgās kategorijas pētīšanu, un tiem mediķiem un farmācijas kompānijām, kam "gender disphoria" ir kļuvusi par ienesīgu industriju), bet ļaunums ir nodarīts un tiek nodarīts milzīgs.

Mazs bērns daudz vairāk seko instinktiem nekā apziņai un tāpēc ir vai nu godprātīgi audzināms, vai akli izlaižams, vai arī ļaunprātīgi manipulējams.

Es neesmu par to, ka sievietes tiek piekautas. Un es neesmu pret gejiem un lezbietēm, – katrs pieaudzis cilvēks pats var izvēlēties, kā un ar ko dzīvot. Taču es esmu pret to, ka džendera ideoloģija tiktu iekļauta "visu izglītības līmeņu mācību programmās". Es esmu pret mazu bērnu mulsināšanu ar pasakām par "piedzimšanu nepareizajā ķermenī" un pavedināšanu uz postīgiem un nelabojamiem lēmumiem. Es esmu pret vīriešu konkurenci sieviešu sportā, pret to, ka vīrieši drīkst izciest sodu sieviešu cietumā, ka vīrieši drīkst ieiet meiteņu ģērbtuvēs un ka vīriešiem un sievietēm ir kopīgas publiskās tualetes, lai tie vīrieši, kas nevēlas apmeklēt vīriešu tualeti, un tās sievietes, kas nevēlas apmeklēt sieviešu tualeti, nejustos diskriminēti. Un arī pret to, ka vārdi "tēvs" un "māte" tiek pasludināti par "emocionālu vardarbību".

Ko darīt? Sākt sarunāties. Nezaudēt savaldību un pašcieņu. Cīnīties pret maldīgiem uzskatiem, nevis pret to paudējiem. Skaidrot, ka vardarbībai nav dzimuma. Ka vardarbīgas mēdz būt arī sievietes un pat bērni. Ka vardarbība izriet nevis no "dzimumu lomu stereotipiem", bet no amorālas izvēles. Ja kāds sit vājāko, viņš to dara nevis tāpēc, ka ir vīrietis, sieviete, klases biedrus pāraudzis otrgadnieks vai otrgadniece, bet tāpēc, ka ir amorāls draņķis.

Taču ir vēl kāds svarīgs jautājums. Satversmes 68. pants nosaka: "Starptautiskus līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums."

Ratificējot Stambulas konvenciju, Latvija daļu no valsts institūciju kompetencesnodod konvencijas uzraudzības grupai GREVIO, kas kontrolē, piemēram, izglītības satura maiņu saskaņā ar džendera ideoloģiju. Vienā no pirmajiem GREVIO bāzes ziņojumiem bija pausta neapmierinātību ar to, ka Dānija cīņā pret vardarbību esot "dzimuma ziņā neitrāla", jo likums vienādā mērā tiekot attiecināts gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Savukārt bāzes ziņojums par Austriju apstiprināja to, ka GREVIO vērtē arī bērnudārzu programmas un uz dženderu ideoloģijas balstītas izglītības saturu pašiem mazākajiem.

Tātad Satversmes 68. pants attiecas uz Stambulas konvencijas ratifikāciju. 2023. gada 30. novembrī balsojumā par šo konvenciju piedalījās 53 deputāti, no kuriem 51 nobalsoja par un divi nobalsoja pret. Pārējie deputāti bija izņēmuši balsošanas kartītes un balsošanā nepiedalījās, tādēļ viņu vārdi pat neparādās protokolā. 

Satversmē noteikto kvorumu – "divas trešdaļas Saeimas locekļu" – 53 deputāti nenodrošina. Jautājums juristiem: vai Valsts Prezidents bija tiesīgs izsludināt likumu, kas pieņemts, pretēji Satversmē noteiktajam? Un ja viņš ir pārkāpis Satversmi, vai Latvijas pilsoņi nevar iesniegt prasību Eiropas cilvēktiesību tiesā, jo Satversmes tiesā prasība ir iesniedzama ne vēlāk kā gadu pēc likuma izsludināšanas?