Trešdiena, 24.07.2024 10:09
Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne
Sestdiena, 16. decembris, 2023 19:25

Vija Beinerte: Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību

Aprinkis.lv
Vija Beinerte: Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību
Polina Viljuna
Sestdiena, 16. decembris, 2023 19:25

Vija Beinerte: Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību

Aprinkis.lv

Kas notiek? Kādēļ tā notiek? Ko darīt? Šie ir trīs galvenie jautājumi. Pirmais – tāpēc, ka aizbāzt muti realitātei reizēm ir vieglāk nekā tikt vaļā no ilūzijām. Otrais – tāpēc, ka kopsakaru redzējums palīdz nonākt pie jēdzīgiem lēmumiem. Trešais – tāpēc, ka atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā.
Kas notiek?
Rietumu civilizācija ir veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību. Patlaban tā stāv uz pašiznīcības ceļa. Vieni no pēdējiem šās civilizācijas pārstāvjiem un aizstāvjiem tagad ir ukraiņi un izraēlieši, kas gatavi upurēt dzīvību, aizsargājot savu ģimeni, zemi un valsti. Bet tas spēks, kas ir otrā pusē, – tā nav ne kultūra, ne civilizācija. Un nekad par tādu nekļūs, jo ir garīgi neauglīga.
Kādēļ tā notiek?
Lai ieraudzītu kopainu, reizēm ir jāpakāpjas soli atpakaļ. Šoreiz ne līdz Ādamam un Luciferam, bet līdz Marksam, kura idejas nu jau ir pārņēmušas ne vien Rietumu humanitāro universitāšu vidi, bet arī globālistu rīcības programmas.  
“Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs.” Tā 1848. gadā rakstīja rēga tēvi Markss un Engelss savā manifestā. Idejas būtību Markss raksturo īsi: komunisms sākas ar ateismu. Tā tuvākais mērķis – privātīpašuma atcelšana, ģimenes likvidēšana, bērnu nodošana valsts audzināšanā, mantošanas tiesību atcelšana, robežu un nacionālu valstu izzušana, jo “proletariātam nav tēvzemes”. Bet galvenais: “Komunisti visur atbalsta katru revolucionāru kustību pret pastāvošo sociālo un politisko sistēmu un lietu kārtību.” Tātad galvenais mērķis ir pastāvošās lietu kārtības iznīcināšana.
Kad Ļeņins, Marksa ideju iedvesmots, Krievijā īstenoja 1917. gada bandītisko apvērsumu, viņš cerēja, ka drīzā laikā sarkanās diktatūras migla pārņems visu pasauli. Un tiešām 1918. gadā tika nodibinātas Ungārijas, Bavārijas, Īrijas, Irānas (Persijas) un vēl citas Padomju Sociālistiskās Republikas – kopumā sešpadsmit. Taču to laiks bija īss – viens vai divi gadi.
Bezdarbnieks Markss, kas visu mūžu bija diedelējis naudu un dzīvojis uz lielrūpnieka Engelsa maka, izrādījās nekam nederīgs ekonomists (komunistisko valstu vēsture tam par liecību). Taču viņš bija veikls manipulators un ideologs.
Ideja par sabiedrības sašķelšanu, savedot ienaidā proletariātu un buržuāziju, nostrādāja tikai ekonomiski atpalikušajā Krievijā un Ķīnā. Attīstīta kapitālisma valstīs Marksa idejas pa lielākai daļai aizrāva vien dažus intelektuāļus, no turīgām ģimenēm nākušus studentus un lumpeņus. Cerības uz proletariātu kā pasaules revolūcijas virzītāju izgāzās, jo kapitālisms strādniekiem bija pavēris iespējas, ko tie negribēja zaudēt.
Tāpēc Marksa sekotājiem nācās pārorientēties un upura lomai izraudzīt citus pretendentus – seksuālās minoritātes, sievietes, radikālas reliģiskās sektas un tos, kuru ādas krāsa nav balta.
Un tā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Frankfurtē sapulcējās Maskavas dāsni finansēti sociālisti, pārsvarā no Vācijas, un nodibināja tā saukto Frankfurtes skolu, pasludinot visiem, kas bija gatavi viņus uzklausīt, ka Rietumu civilizācija ir jāsagrauj, taču nevis ar militāru spēku, bet no iekšienes – izļogot vērtības un tradīcijas, uz kurām tā balstās.
Īsi sakot, Markss varas uzurpēšanai plānoja izmantot ekonomiskās sviras, viņa sekotāji – sociālās un kultūras sviras, taču manipulāciju mehānisms – sašķelt sabiedrību, sadalot cilvēkus “apspiestajos” un “apspiedējos”, “upuros” un “varmākās”, – ir tas pats.
Un vēl ir svarīgi saprast, ka ekonomiskais marksisms, radikālais feminisms, kritiskā rasu teorija, kvīru teorija, postkoloniālisma teorija, voukisms – visi šie “progresīvie” strāvojumi ir uz Marksa ideju celma sazēluši potzari.
Kāpēc mums tas ir jāzina? Tāpēc, ka Pasaules Ekonomikas forums un Apvienoto nāciju organizācija jau labu laiku sludina “laimīgu nākotni” bez privātīpašuma un robežām un pauž apņemšanos līdz 2030. gadam “likvidēt nabadzību un badu”, nodibināt “taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kur tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības”.
Globālistu organizācijas, kas nespēj (vai nevēlas) apturēt karu Ukrainā un Izraēlā, sola, ka 2030. gadā mēs visi dzīvosim “vienlīdzības paradīzē”.
Un te jau atkal veidojas interesants musturs. Krievija joprojām ir ANO Drošības padomes locekle, turklāt ar veto tiesībām. Teroristu grupējuma “Hamās” kaujiniekus apmāca un finansē galvenokārt Krievija, Ķīna un Irāna. ANO ģenerālsekretārs Guterrešs divdesmit gadus ir vadījis Portugāles sociālistu partiju. Davosas foruma dibinātājs Švābs par saviem skolniekiem sauc ne tikai Makronu un Trudo, bet arī Merkeli un Putinu, bet par savu draugu un valsts vadītāja etalonu – komunistiskās Ķīnas prezidentu Sji.
Sieviešu, bērnu, transpersonu un migrantu liktenis globālistiem rūp tikpat ļoti, cik Ļeņinam, Staļinam un Mao – strādnieku un zemnieku liktenis. Taču ideju par vienlīdzību un kolektīvu labklājību ir viegli pārdot, jo tā izklausās pievilcīgi. Vismaz tiem, kas nav mācījušies vēsturi un nezina, cik miljonus upuru šī utopija jau ir prasījusi. Tieši tāpēc komunisma vēstures asiņainās lappuses ir izņemtas ne vien no Krievijas un Ķīnas, bet arī no daudzu Rietumvalstu izglītības programmām. Jo vēsture apliecina arī to, ka “vienlīdzība” ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā vai satiekas Davosā.
Un kā tad var novienādot viedo un ģeķi, krietno un bezgodi, strādīgu cilvēku un slaistu? Dievs gan liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem, šādā ziņā visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tomēr spējas viņš mums ir devis atšķirīgas un atšķirīgā mērā. Un tas ir darīts aiz vieda iemesla. Ja visiem viss būtu dots gluži vienādi, tad nevienam attieksmē pret citiem nekā netrūktu un brālim brāļa vairs nevajadzētu. Tāda ir realitāte. Taču kreisie ideologi allaž ir ignorējuši realitāti.
Un vēl dažas uzziņas – lai būtu vieglāk orientēties.
Ne katrs ideju kopums ir ideoloģija. Ja tēvs stāsta bērniem, kāpēc ir jāievēro personiskā higiēna, tā nav ideoloģija. Ideoloģija ir tāds ideju kopums, ko neliela cilvēku grupa, nonākot pie varas, cenšas uzspiest visai sabiedrībai.
Nesen man jautāja, kāda ir atšķirība starp kreiso liberālismu un konservatīvismu. Atbildēju: kreisais liberālisms ir ideoloģija, kas tiek uzspiesta ar varu un viltu, bet konservatīvisms ir gadu tūkstošiem attīstījusies vērtību sistēma, kurā katrs var iekļauties tik lielā mērā un tādā veidā, kā pats vēlas vai spēj.
Un nu – pie saknes un būtības. Ir noticis dramatisks pavērsiens Latvijas vēsturē: pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas pie varas ir nonākuši kreisie.
Pašreizējās koalīcijas diagnoze ir gaužām banāla: totāla pērkamība un absolūts garīgs aklums.
Taču ir arī laba, lai gan vienlaikus skaudra ziņa. Saeimas šā gada 9. novembra un nu arī 30. novembra balsojums ir atjēdzinājis Latvijas pilsoņus, vismaz tos, kas vēl ir atjēdzināmi. Jo apdraudēta ir nevis kāda mūsu dzīves joma, bet nācijas un valsts pastāvēšana.
Īsi par 9. novembra lēmumu. Saeima ir apstiprinājusi Tieslietu ministrijas sagatavotu likumprojektu pakotni, kas paredz ieviest jaunu tiesību institūtu – partnerību. Pieteikumā teikts, ka tas būs “jauns veids, kādā juridiski nostiprināt divu pilngadīgu personu attiecības un paredzēt noteikta veida sociālo un ekonomisko aizsardzību”.
Līdzīgi un izteiksmes ziņā gandrīz identiski partnerattiecību reģistrācijas likumprojekti (Kopdzīves likums, Dzīvesbiedru likums, Civilās savienības likums) jau iepriekš ir tikuši virzīti Saeimā un noraidīti. Kāpēc kreisajiem tas ir tik svarīgi, un kāpēc konservatīvie ceļ par to trauksmi? To skaidri parāda Eiropas un pasaules valstu pēdējo divdesmit gadu pieredze. 
Partnerattiecību reģistrācijai seko prasība pēc viendzimuma “laulībām”.
Nākamā ir prasība pēc bērnu adopcijas un mākslīgās apaugļošanas, kas paver iespējas jaunai industrijai: ja sieviete ir ar mieru būt par surogātmāti, viņa kļūst par pakalpojuma sniedzēju, bet iznēsātais bērns – par preci.
Tad seko prasība pārmainīt valodu – vispirms lietvedībā, tad publiskajā saziņā. ASV, Kanādā un daudzviet Eiropā civilstāvokļa aktos vairs netiek rakstīti vārdi “māte” un “tēvs”, bet gan tikai un vienīgi “vecāks numur viens” un “vecāks numur divi”, lai nediskriminētu viendzimuma pārus, kas šajās valstīs drīkst laulāties un adoptēt bērnus. Jo vārdi “tēvs” un “māte” dažiem šķiet diskriminējoši. Heteroseksuālu vecāku tiesības dokumentos saukties par “tēvu” un “māti” netiek ņemtas vērā.
Taču pats ļaunākais ir tas, ka “iekļāvīgās dažādības” dēļ tiek ierobežota vārda un līdz ar to arī apziņas brīvība. Jo tad, ja vara grib kontrolēt valodu, tā grib kontrolēt domāšanu. Un tā jau ir nepārprotama totalitārisma pazīme.  
Un te nu atklājas patiesais motīvs, kāpēc politiķiem, kas apkalpo globālistu projektus, un medijiem, kas apkalpo šos politiķus, tik ļoti vajadzēja šo partnerattiecību regulējumu un Stambulas konvenciju, – jo tas paver iespēju pārdefinēt ģimenes jēdzienu un atraisa rokas bērnu indoktrinētājiem.  
Bet ģimene ir Rietumu civilizācijas sākums un arī tās pēdējais bastions – pēdējais šķērslis globālistu ilgi un rūpīgi bruģētajā ceļā uz pasauli, ko veido absolūti brīvi cilvēki – brīvi no reliģijas, dzimuma, rases, tautības un pilsonības. Uz tādu pasauli, kurā ir tikai viena universāla vērtība – nauda. Turklāt arī tai drīzā laikā ir jākļūst digitālai, lai pārvērstos par vēl vienu totālas kontroles mehānismu. 
Taču Satversme paredz, ka suverēnā vara Latvijā pieder tautai. Un mēs esam tiesīgi jautāt: vai varas īstenotāji darbojas leģitīmi, rīkojoties pretēji vēlētāju interesēm? Īstenībā tā jautāt ir ne tikai mūsu tiesības, bet arī pienākums.
Jo vēlētāju vairums neatbalsta ģimenes un laulības jēdziena pārdefinēšanu un izārdīšanu. Par to liecina pēdējo vēlēšanu rezultāti. Ievēlēto deputātu vairums saviem vēlētājiem solīja aizstāvēt Satversmē nostiprinātās vērtības un neatbalstīt ne Stambulas konvenciju, ne viendzimuma partnerattiecību juridisku nostiprinājumu. Bet nu ar “Vienotības” gādību ir noticis ja ne valsts apvērsums, tad riebīgs un netīrs politisks darījums gluži noteikti.
Ar šādu rīcību tiek grauta pilsoņu uzticība valsts varai, kas pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir īpaši bīstami. Tas būtu jāsaprot ikvienam deputātam – pat neatkarīgi no tā, ko viņi domā par Stambulas konvenciju un viendzimuma pāriem. 
Valstij ir pienākums reģistrēt, atzīt un tiesiski, sociāli un ekonomiski aizsargāt tikai viena veida pāru savienību – laulību starp sievieti un vīrieti. Kā tas ir ierakstīts Satversmē un Civillikumā. Jo šī ir vienīgā savienība, kurā dzimuši un auguši bērni pilnā mērā var baudīt vecāku rūpes un mīlestību, saņemot tos gan no tēva un mātes, gan no viņu savstarpējām attieksmēm.
Savukārt tās personas, kas nevar stāties laulībā, bet vēlas dzīvot kopā, jau tagad – kā ikviens Latvijas pilsonis – var noformēt civiltiesiskos līgumus pie notāra, šādi atrisinot gan mantiskos, gan citus jautājumus.
Kad pirms simt gadiem nācijas tēvi rakstīja mūsu valsts Satversmi, nevienam prātā nevarēja ienākt, ka, formulējot ģimenes jēdzienu, būtu īpaši jāizceļ un jāprecizē, ka māte – tā ir sieviete, bet tēvs – vīrietis, un ka ģimenes pamats – laulība – ir ekskluzīva divu pretēja dzimuma cilvēku savienība, kas izveidota nolūkā radīt un uzaudzināt gaidītus un gribētus pēcnācējus. Ne tāpēc, ka tolaik nebūtu bijis cilvēku, kas izjūt seksuālu tieksmi pret sava dzimuma personām, bet tāpēc, ka viendzimuma attiecības nav iekļaujamas laulības jēdzienā. Taču 1937. gadā Civillikuma tēvi gan to paredzēja un precīzi noformulēja – kā tas tagad ir rakstīts gan Civillikumā, gan arī Satversmē.    
Tas nenozīmē, ka homoseksuāli cilvēki nevar būt mīloši un gādīgi. Taču šādu pāru attiecības nav laulība. Pēc definīcijas. Jo divi vīrieši vai divas sievietes nespēj dabiskā veidā radīt kopīgus pēcnācējus. Tomēr pats galvenais – “vecāks numur viens” un “vecāks numur divi” vai pat “numur trīs” nespēj dot bērnam to, kas viņam ir vitāli nepieciešams – tēvu un māti.
Un nevajag teikt, ka bērnam labāk ir uzaugt ar mīlošiem un gādīgiem homoseksuāliem vecākiem nekā ar heteroseksuāliem vecākiem narkomāniem un varmākām! Bērnam vislabāk ir uzaugt dabiskā, stiprā un laimīgā ģimenē. Tas, ka realitātē diemžēl ne visas ģimenes ir laimīgas, nozīmē tikai to, ka ir jādara viss iespējamais, lai ģimenes institūtu stiprinātu, nevis grautu. Jo galvenās šajā jautājumā ir bērna intereses, nevis pieaugušo vēlmes un iegribas.
Esmu to jau vairākkārt teikusi, atkārtošu vēlreiz: viendzimuma pāru attiecības neapdraud sabiedrību tikmēr, kamēr šādas attiecības netiek pasludinātas par normu un propagandētas bērnudārzos un skolās, bērniem domātās grāmatās, filmās un televīzijas seriālos.
Diskriminācijas vārds, protams, ir skaļš arguments. Taču ne jau valsts un sabiedrība kādu diskriminē. Ne jau valsts un sabiedrība liek kādam cilvēkam būt vai kļūt homoseksuālam. Tāpēc valsts uzdevums būtu tikai sargāt sabiedrībā pastāvošo ģimenes modeli. Cilvēkus bez muzikālas dzirdes neuzņem valsts korī “Latvija”. Un neredzīgiem cilvēkiem neizsniedz autovadītāja apliecību. Diskriminācija? Nē, tie ir tikai nepieciešami ierobežojumi, kas tiek ievēroti sabiedrības kopīga labuma pēc.
Par “homofobu” var saukt cilvēku, kas ienīst homoseksuālas personas, bet ne tādu, kas uzstājas pret viendzimuma “laulībām”. Ja cilvēks piedzimst ar homoseksuālu tieksmi, viņš tādēļ nav izstumjams ne no savas ģimenes, ne no sabiedrības. Bet pasludināt šādu tieksmi par pamatu ģimenei ir noziegums pret tautu un valsti.
Par “transfobu” var saukt cilvēku, kas ienīst transpersonas, bet ne tādu, kas uzstājas pret mazu bērnu mulsināšanu un pavedināšanu uz postīgiem un nelabojamiem lēmumiem, kā to paredz Stambulas konvencijas 3. un 14. pants.  
Bet tiem, kas apgalvo, ka pasaule mainās, viss progresē, tāpēc arī mums ir jāmainās pasaulei līdzi, atgādināšu, ka progresa vārds pats par sevi nav ne slikts, ne labs, jo progresēt var arī krasta erozija, augsnes degradācija un ļauna slimība. Un te nu katram pašam ir jāizlemj, vai viņš šādam progresam grib pretoties vai to veicināt.
Ko darīt?
Trīsdesmit četri Saeimas deputāti ir iesnieguši Valsts prezidentam lūgumu apturēt minētajā pakotnē iekļautā likuma “Grozījumi Notariāta likumā” izsludināšanu. Prezidents ir parakstījis rīkojumu, kas dod iespēju Latvijas pilsoņiem izšķirt šā likuma likteni.  
No 7. decembra līdz 5. janvārim Centrālā vēlēšanu komisija rīko parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai. Tās mērķis ir atcelt partnerības institūta ieviešanas pamata likumprojektu jeb grozījumus Notariāta likumā.
Pašvaldību domes ir noteikušas parakstu vākšanas vietas. Parakstīties varēs TIKAI klātienē un TIKAI trīsdesmit dienas!
Mēneša laikā mums ir jāsavāc simt piecdesmit pieci tūkstoši parakstu. Protams, simt piecdesmit pieci tūkstoši ir liels aktivitātes rādītājs, ļoti liels. Satversmes autori bija noteikuši piecdesmit tūkstošus, taču pirms desmit gadiem ar “Vienotības” pūlēm šis skaitlis tika trīskāršots.
Un tomēr! Lai aizsargātu savu ģimeni, zemi un valsti, mums nav jāsalst ierakumos, nav jāslēpjas bumbu patversmēs. Vienīgais, kas mums ir jāizdara, – jāpieceļas un jāaiziet uz parakstu vākšanas vietu, līdzi ņemot pasi vai personas apliecību. Un jāparakstās.
1990.gada 4.maijā, elpu aizturējuši, mēs skaitījām tās deputātu balsis, kas tika atdotas par Latvijas neatkarību. Tagad mums būs jāskaita pašiem savas balsis. Lai mums spēks, miers, izturība un drosme!
Dievs, svētī Latviju!