"Arī publiska jūsmošana par cita cilvēka “vēl aso prātu” neko labu neliecina par paša prātu. Kaut kā tā iznesties varētu būt pieļaujami līdz kādu divdesmit trīs gadu vecumam, bet pēc tam gan nē. To prasa cieņa un laba audzināšana," tā V.Kilbloka.

Rakstniece Ieva Veide izvērstāk atklāj savas pārdomas, ka tik slikti jau tas nav, ka par kādu cienījamā vecumā cilvēku nevarētu izteikt šādas piezīmes. "Tik ārkārtīgi daudz tiek runāts par to, kā nevajag runāt, ka nezinu kā vispār cilvēki vēl uzdrošinās kaut ko teikt. Kad biju jaunā māmiņa, direktors man pajautāja, vai man pietiek piena. Un tas bija tik mīļi un izteica viņa rūpes un sirds attieksmi. Ne par gramu neņēmu ļaunā, lai spļaudītos - sak', kā viņš uzdrošinās!
Kad esmu bijusi depresijā, man ir teikuši "turies". Šo gandrīz aizliegto vārdu. Bet es redzu sirdi un pateicos, ja tas mīlestībā domāts.
Vienlaikus, ja Jūs tā tos vecuma tekstus uztverat, gan jau arī Jums ir liela daļa taisnības. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, visu var redzēt jebkā. Viss, gandrīz viss, var būt taisnība."

Redaktore, izdevēja Gundega Roze: "Tas ir no nezināšanas. Nupat braucu taksī un šoferītis (nedaudz pāri 20) minēja, ka grib izņemt otro pensijas līmeni, jo tāpat neplāno dzīvot ilgāk par 70 gadiem. Kad prasīju, kāpēc, teica, ka dzīve pēc 70 vairs nav baudāma… (precīzi nevaru nocitēt, bet doma bija tāda - “tad vairs nav vērts”).
Atceros, kad man bija 20, tad es arī domāju, ka 25 gados jau būšu veca."

Psihoterapeits Gatis Līdums saka grāmatu izdevējai paldies par šīs tēmas "iekustināšanu" - "Vecumriebums (eidžisms) visā spilgtumā. Šeit LV iet uz medaļām. Daudz ir dzīvots i pa Eiropu, i pa indiāņu zemi aiz lielā ūdens. Nekur tas tā “neduras acīs/ausīs” kā dievzemītē. Varbūt tā mums tāda jaunlaiku kultūras bagātība."

Baiba Apine: "Diemžēl to saprot tikai tad, kad pašiem pienāk attiecīgais vecums."

Velga Latkovska: "Mani manos gados kaitina, kad kāds par mani drusku vecāks, bet varošāks, saka tieši tā:"es gan tavos gados vēl....". Tad es uzskaitu 90+ gados esošas pasaulē zināmas personas, kuras vēl aizvien aktīvi koncertē, rīko izstādes, kāpj kalnos un apceļo pasauli. Lai tad nu "savam: etalonam ir viela pārdomām."

Aija Leitāne: "Es, saviem studentiem, reizēm atjokoju, ka dažs jau piedzimst vecs, bet dažs līdz 100 nenoveco."

Gita Groza - "Nevienā pasaules valstī neesmu izjutusi tik spēcīgas bailes un kaunu no dabiskas novecošanas, kā Latvijā. Tās arī ir sakne šiem muļķīgajiem komentāriem. Esmu dzirdējusi, ka dāmas gluži vai taisnojas par savu vecumu, it kā ilgi un kvalitatīvi dzīvot būtu nepiedienīgi. Ar prieku un baudu komunicēju ar venēcietēm, kuru sejas un ķermeņi pauž spēcīgu pašapziņu, vērtīgu un skaistu dzīves pieredzi. Mūsu zemē sievietes tik cītīgi slēpj savu mazvērtību aiz liekajām skropstām, lūpu un vaigu pildvielām, ka ir gaužām skumji nolūkoties. "Eidžisms" šeit izpaužas gluži kā infekcija, kura pārņem visu sabiedrību."

Dace Lorensa skaidro, ka šādai attieksmei ir pamatojums - "Līdz šim tā nebūt nav bijusi norma, ka cilvēks ar gadiem kļūst gudrāks, veselīgāks, viedāks, utt., kā tam vajadzētu būt pēc loģikas un saprāta likumiem. Situācija gan strauji mainās, tāpēc IR īstais laiks runāt par attieksmes maiņu un vai, kā minimums, par pieklājību. Šobrīd ir fantastisks laiks attīstīties, augt garā un prātā."