Savstarpēja saikne

Sāksim ar patriotisko kopību. Latvijas simtgadei par godu igauņu rakstnieki un kultūras darbinieki izveidoja kori, lai nodziedātu vienu dziesmu – «Gaujas laivinieks». Tāpat kā daudziem Latvijā, arī igauņiem bija pārsteigums, ka viens un tas pats laivinieks dziesmas tekstā un melodijā īries gan pa kaprīzo Gauju, gan izteiksmīgo Vīlandes ezeru. 

Mums šī dziesma saistās ar latviešu popmūziķi Alfrēdu Vinteru un dziesmas nobeigumu: «Plūst Gaujas viļņi steidzīgi,/ Tiem gadi līdzi steidz,/ Sirms kļuvis Gaujas laivinieks,/ Tas sērot nenobeidz.» Vīlandiešiem tas ir Vīlandes laivinieks. Un kā viņi to dziesmu dzied! Noklausījos un noskatījos «YouTube». Zosāda uzmetas! Vīlandieši teic, ka šī ir viņu pilsētas himna. 

Par saikni ar Vīlandi, Gauju un Latviju atgādina piemineklis Vīlandes skolnieku rotas karavīriem Latvijā – Pārgaujā, Stalbē. 1929. gada 19.–21. jūnijā Stalbes kaujās 6. pulka Vīlandes skolnieku rota atsita vācu uzbrukumu. Un pie Valmieras Svētā Sīmaņa luterāņu baznīcas ārsienas novietota plāksne Neatkarības karā kritušajam Vīlandes skolnieku rotas karavīram Viktoram Andersonam.

Turpinot paralēles ar Latviju, Vīlandes reljefs ezera krastā nedaudz atgādina Siguldu. Ne velti vietu pie pilsdrupām iecienījuši mākslinieki. Sēž, vēro, skicē. Tūristi un dabas mīļotāji soļo garām, piestāj, apskatās māksliniekam pār plecu, lai netraucētu, un dodas tālāk. 

Šīs nav vienīgās paralēles. Saistība ar Latviju Vīlandē ir vai uz katra soļa. 

Pagātnes noskaņa

Vīlandes pils parks ir viena no skaistākajām un vēsturiski nozīmīgākajām vietām. Tas atrodas Vīlandes senlejas malā, un no turienes paveras plaša panorāma uz ezeru un apkārtni. Parka akcents ir 13. gadsimtā būvētās pilsdrupas, kas reiz bija bruņinieku komtura rezidence – vieta, kur dzīvoja un saimniekoja Livonijas Zobenbrāļu ordeņa pārstāvis. Citiem vārdiem sakot, tur dzīvoja bruņinieku ordeņa pils un pārvaldītās zemes iecirkņa priekšnieks laikā, kad Rīga bija tikai apmēram 20 gadu veca pilsēta. Zobenbrāļu ordenis savu mūra pili būvēja nopostītās igauņu koka pils vietā, kas mūs nepārsteidz. Pamattautu un to kultūras nīdēšana bijusi aktuāla daudzus gadsimtus. Vīlandes pils ilgu laiku bija viena no lielākajām pilīm Livonijā. Tagad gar pilsdrupām ved 13,5 kilometrus gara pastaigu taka. 

Vieta ir poētiska: pie kājām dus Vīlandes ezers, kas kartē izskatās kā izstiepts desas luņķis, bet dabā mirdz spoži zilganā tonī. Ezers atrodas senlejā, kuras dziļums sasniedz 11 metru, platums – 450 metru, bet garums – 4,6 kilometrus. Ezera krastā ierīkota atpūtas zona ar rotaļu laukumiem, āra baseinu, tramplīnu, airu laivu un ūdens velosipēdu nomu. Tur atrodas īpaši bērniem piemērotas atrakcijas. 

Stāvot uz kraujas pie ezera, kur ūdens zilums saplūst ar debesīm, kļūst saprotams, kāpēc vīlandiešiem tik tuva dziesma par laivinieku un viņa zilacaino mīļoto. Šādā vietā romantika nav tikai sajūta, tā ir klātesoša visā ainavā.

Rīgā ražots tilts

Vēl kāda saikne ar Rīgu – uz parku ved viens no Vīlandes atpazīstamākajiem simboliem – gājēju tilts ar sarkanām margām un arkām abos galos. Tā garums ir 50 metru, un, ejot pāri, var patiesi iegrimt apkārtnes skaistumā un mierā. Vietējais ticējums vēsta: ja divi cilvēki sadodas rokās un klusībā izsaka vēlēšanos, ejot pāri tiltiņam, viņu vēlme piepildīsies. Mēs, protams, to izmēģinājām! Uzkāpjot tilts šūpojas un, protams, rodas vēlme sadoties rokās.

Šajā vietā tilts tika uzstādīts 20. gadsimta 30. gadu sākumā. Tā metāla konstrukcijas izgatavotas Rīgā, «Felser & Co» rūpnīcā, kas tolaik bija viens no vadošajiem industriālajiem uzņēmumiem Baltijā. Šī rūpnīca, pilnajā nosaukumā «Gesellschaft der Rigaer Eisengiesserei und Maschinenfabrik, vormals Felser & Co» (Rīgas čuguna lietuves un mašīnbūves sabiedrība, bijušais «Felser & Co»), darbojās Rīgā jau kopš 1891. gada un bija pazīstama ar augstas kvalitātes inženiertehniskajiem darbiem.

Iekārtais tilts bija muižnieka Karla fon Menzenkampa dāvinājums pilsētai. Līdz mūsdienām tas vairākas reizes atjaunots, par laimi, saglabājis vēsturisko šarmu. 

Ģenerālis ar šalli

Skvērā pie pilsdrupām novietota Igaunijas brīvības cīņu varoņa, armijas virspavēlnieka ģenerāļa Johana Laidonera piemineklis. Ap kaklu – šalle Igaunijas karoga krāsās. Par pieminekli varētu teikt – piemineklis kā piemineklis, bet, izrādās, ka tas ir pirmais un vienīgais šāda veida monuments Igaunijā. 

Par šallēm un pieminekļiem Igaunijā ir savs stāsts. Kad valsts gatavojās savai 100. gadadienai, vairāk nekā 20 slaveni pieminekļi un iemīļotas skulptūras visā Igaunijā tika uzpostas valsts karoga krāsu cepurēs un šallēs. Tradīcija turpina dzīvot jau septiņus gadus. 

Viņa saikne ar Latviju? Protams, ir! Ģenerālis Laidoners ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Ordenis viņam piešķirts 1924. gadā. Pēc padomju okupācijas ģenerālis izsūtīts, miris 1953. gadā Krievijas cietumā.

Ūdenstornis īstajā un virtuālajā dzīvē 

Kā jau rakstīts, Vīlandē viss ir kompakti kā kabatā. Senais ūdenstornis pamanāms no jebkuras vietas – tas ir 30 metru augsts, būvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Tā augšdaļā atrodas paplašinājums, kas vizuāli atgādina astoņstūrainu koka mājiņu ar nelieliem logiem.

Šajā tornī ir ierīkota pastāvīga ekspozīcija, kas izvietota trīs stāvos un piedāvā ieskatu ūdenstorņa vēsturē, kā arī sniedz plašāku informāciju par pilsētu. Uzkāpjot līdz augšējam līmenim, apmeklētājiem atklājas iespaidīgs panorāmas skats uz Vīlandi un tās apkārtni. Pie sienām izvietotās fotogrāfijas atkārto ainavu, kas redzama caur logiem, un ļauj apmeklētājiem kartē atrast nozīmīgākās būves, kas redzamas pie horizonta.

Ūdenstornis sāka darboties 1911. gadā, un Vīlande kļuva par vienu no pirmajām Igaunijas pilsētām, kur tika izveidota ūdensapgādes un kanalizācijas sistēma. Tornī esošā ūdens rezervuāra ietilpība bija 100 kubikmetru, un tas tika izmantots līdz 1960. gadam, kad tā funkcijas pārņēma jaunais ūdenstornis.

Starp citu, Alīses ielas ūdenstornis mūsu pašu Pārdaugavā arī ekspluatācijā nodots 1911. gadā.

Ja bail no augstuma, tad no ūdenstorņa augstumiem tiek piedāvāta Vīlandes apskates virtuālā tūre: https://industrialheritage.travel/lv/objects/vilandes-vecais-udenstornis/22.

Trepju kalns

Trepju kalns ir viena no Vīlandes pilsētas nozīmīgākajām vietām, kas savieno senatnīgo vecpilsētu ar gleznaino Vīlandes ezeru. Kāpšana nav sarežģīta, un lēnā solī pievārēt 158 pakāpienus ir viegli. Turklāt kāpnes sastāv no pieciem posmiem – kāpjot galva nereibs. 19. gadsimta beigās šis ceļš kalnā tika izveidots, lai uzlabotu piekļuvi starp pilsētas centru un ezeru. Kalna nogāzē slejas elegantas villas, kas agrāk piederēja turīgajiem pilsētas iedzīvotājiem – tirgotājiem un uzņēmējiem. 

No Trepju kalna paveras skaists skats uz Vīlandes ezeru un apkārtni. 

Zemeņu lauks, viens vienīgs zemeņu lauks 

Pastaigājoties pa Vīlandes ielām, uzmanību piesaista lielas, sārtas betona zemenes. Viens vienīgs zemeņu lauks – gribas iesaukties «Eolikas» faniem. Pilsētā ir izvietotas astoņas betona zemenes – tās nav tikai vizuāli pievilcīgas, bet arī aicina apmeklētājus iesaistīties, meklēt un atklāt. Zemenes ir viens no Vīlandes simboliem. Nezinātājs to varētu tulkot kā norādi uz zemeņu fermām, kuru šeit, iespējams, varētu būt daudz. Bet nē! Tā ir norāde uz… mākslu. Pilsētā izvietotās zemeņu skulptūras nav nejaušas – tās ir radītas, iedvesmojoties no mākslinieka naivista Paula Kondasa slavenākās gleznas «Zemeņu ēdāji», kas ir viens no vismīlētākajiem naivisma darbiem. Šī glezna ir atzīta par vienu no 100 oriģinālākajām naivisma kompozīcijām pasaulē. Mākslinieka oriģināldarbus iespējams apskatīt Kondasa centrā, kas atrodas pašā Vīlandes sirdī. Tas ir vienīgais centrs Igaunijā, kas veltīts naivismam. 

Vīlande ir pazīstama kā viens no Igaunijas aktīvākajiem kultūras un amatniecības centriem, kur visa gada garumā notiek dažādi pasākumi un festivāli. 2019. gadā pilsēta tika iekļauta UNESCO radošo pilsētu sarakstā kā amatniecības un tautas mākslas centrs. Vasarās tur norisinās starptautiski tautas mūzikas festivāli, viduslaiku Hanzas tirgus un citi vērienīgi notikumi.

Pilsētas kultūras dzīvi bagātina Vīlandes Kultūras akadēmijas studenti un mūziķi, kuri ielās ir sastopami visa gada garumā. Toties jūlijā var piedzīvot muzikālu kulmināciju – Vīlandes Folkloras mūzikas festivālu.

Savs «mišelīns»

Līdz 1919. gadam pilsētai bija vāciskais nosaukums Fellīna. Vīlandes vecpilsētas restorāns «Fellin» bija pirmais Vīlandes apriņķī, ko ieraudzīja un ieteica «Michelin». Šis restorāns 2022. gadā ieguva un pratis noturēt «Michelin Bib Gourmand» balvu, ko piešķir restorāniem, kas piedāvā kvalitatīvu ēdienu par saprātīgu cenu. Žēl, ka to nezinājām pirms ierašanās Vīlandē, nu «Fellin» apmeklējums jāatliek uz kādu citu reizi, jo šoreiz iesprukām pirmajā kafejnīcā, ko ieraudzījām, – «Villa Maria». Tās interjers vairāk atbilst restorānam. Un, jā, tā ir, šī Vīlandes kafejnīca, restorāns un kokteiļu bārs vienā «personā» ceļvežos tiek piedāvāta kā hedonisma pērle. Dienas vidū brīvdienā no hedonisma ne vēsts, bet vakaros tur muzikālā dzīve mutuļojot – koncerti, koncerti, koncerti.

Vīlande ir pilsēta, kuru labāk vienu reizi redzēt, nevis trīs reizes par to lasīt.