Trešdiena, 24.04.2024 15:34
Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Otrdiena, 16. maijs, 2023 09:08

Vilnis Sosārs: Veselīgā sabiedrībā ir cieņpilna attieksme pret cilvēkiem un dzīvniekiem

Aira Jēkabsone, Aprinkis.lv
Vilnis Sosārs: Veselīgā sabiedrībā ir cieņpilna attieksme pret cilvēkiem un dzīvniekiem
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca
Otrdiena, 16. maijs, 2023 09:08

Vilnis Sosārs: Veselīgā sabiedrībā ir cieņpilna attieksme pret cilvēkiem un dzīvniekiem

Aira Jēkabsone, Aprinkis.lv

Vilnis Sosārs ir onkologs, paliatīvās aprūpes aizsācējs Latvijā. Pirms apmēram 30 gadiem, kad Latvijā pēc viņa iniciatīvas sākās aktīvas diskusijas par to, kādai būtu jābūt paliatīvās aprūpes sistēmai, Vilnis jau bija daudz iedziļinājies citu valstu pieredzē, apmeklējot funkcionējošus paliatīvās parūpes centrus un dažādas konferences, tiekoties ar citu valstu paliatīvās aprūpes pārstāvjiem, daudz pētot, analizējot, iedziļinoties.

Onkologs Vilnis Sosārs ir izveidojis pirmo paliatīvās aprūpes nodaļu un aizsācis diskusijas par paliatīvās aprūpes nozīmi. Taču ikdienā viņš savas rūpes, laiku un uzmanību velta saviem pacientiem paliatīvās aprūpes nodaļā Biķerniekos.

Sarunā ar Vilni Sosāru – par paliatīvās aprūpes būtību, bioētiskiem aspektiem un mērķiem, par cilvēku bailēm un dzīves jēgas meklējumiem. Arī par eitanāzijas legalizācijas riskiem un citu valstu pieredzi eitanāzijas legalizēšanā.


– Kad jūs sapratāt, ka medicīna, precīzāk – tieši onkoloģija, ir jūsu dzīves aicinājums?

– Pieredze man sāka krāties diezgan agrīni, bet medicīniskos apstākļos sāku darboties no 1984. gada. Dzīves ceļš līdz onkoloģijai mani aizveda dabiski, jo dzīvē daudz nācās sastapties ar cilvēkiem, kam bija dažādas smagas saslimšanas, un savā ziņā vēlme palīdzēt, uzlabot sistēmu un darīt labāk ievirzīja mani onkologa profesijā. Kad 1984. gadā sāku strādāt Onkoloģijas centrā, pirmo gadu man bija sajūta, ka pametīšu šo darbu un bēgšu projām. Bija ārkārtīgi sarežģīti pacienti, ārkārtīgi daudz darba, un tas darbs ir bezgalīgs un nav paveicams. Vienmēr liekas – vēl var izdarīt to un to –, bet laika pietrūkst, laika ir tik, cik ir. Kad jau bija uzkrātas zināšanas un pieredze, tad jau pamazām sāka izdoties, un tas deva labu pārliecību, ka jāiet uz priekšu un jādara.


– Kas ir tie pacienti, kas nonāk paliatīvajā aprūpē?

– Paliatīvajā aprūpē nonāk pacienti, kam ir smagas, fatāli noritošas slimības, kam draud arī smags un bēdīgs iznākums. Tā var būt onkoloģija, tas var būt AIDS, neiroloģiskas un citas saslimšanas, kas norit ļoti smagi un sarežģīti. Realitāte ir tāda, ka apmēram 90% sabiedrības locekļu mūža nogalē sastopas ar dažādām slimībām, deformācijām, tās var būt sāpes, tas var būt izteikts nespēks, tūskas un tā tālāk. Te varētu uzskaitīt ārkārtīgi daudz dažādu lietu, kas rada cilvēkam ciešanas.

Vispār jau, runājot par paliatīvo aprūpi, valda tāds uzskats, ka tie visi ir mirstoši pacienti, bet tā nebūt nav. Daudz ir atkarīgs no tā, kādā stāvoklī cilvēku pie mums atved. Jā, bieži tie ir smagi gadījumi, sarežģīti, ielaisti, cilvēks ir pamests, vientuļš, pats sev vairs palīdzēt nevar. Un paliatīvajā aprūpē mēs bieži saskaramies ne tikai ar medicīnisko, bet arī ar citu dimensiju – sociālo, garīgo un eksistenciālo. Ļoti bieži šajā stāvoklī cilvēki meklē atbildes uz jautājumiem, kāpēc tas tā ir noticis, kāpēc tieši ar mani, kāpēc tieši tagad un, ja Dievs ir, kāpēc viņš mani ir atstājis. Un ārstam vajadzētu atbalstīt pacientu arī šajos viņam svarīgajos jautājumos un būt iejūtīgam.

Piemēram, ja cilvēks ir pamatīgi nosmēķējis daudzus gadus, iedzīvojies plaušu vai mutes vēzī, teikt viņam – redzi, tas ir tāpēc, ka tu daudz smēķē, – tam šajā brīdī nav nozīmes, tas ir nevajadzīgi.


– Būtībā paliatīvo aprūpi var nodrošināt gan mājās, protams, ja cilvēka veselības stāvoklis to atļauj, gan aprūpes centrā. Kas ir labākais smagi slimam cilvēkam – būt aprūpes centrā vai pie tuviniekiem mājās?

– Gan viens, gan otrs. Realitātē ir tā, ka lielākā daļa smagi slimo cilvēku atrodas mājās, bet tas ir ļoti liels slogs gan ģimenei, gan arī ģimenes ārstam, it īpaši, ja ir jāaprūpē vairāki šādi pacienti, kuriem tās vajadzības ir nepārtraukti un tās ir mainīgas. Bet, protams, ir labi, ka līdzās ir tuvinieki, draugi, pie sienas mīļa glezna, blakus mīļš kaķītis vai kāda cita radībiņa.

Sagaidīt mājās atvadu brīdi no šīs dzīves – tas būtu tas labākais –, bet, ja paskatāmies situāciju, piemēram, ASV, kur cilvēks, kas ir apdrošinājies šajā riska grupā, saņem augsta līmeņa aprūpi un kur ir ļoti labi attīstīta paliatīvās aprūpes sistēma arī mājās, tomēr arī tur 60–65% cilvēku izvēlas būt aprūpes iestādē. Tikai aptuveni 40% vēlas aiziet no šīs dzīves mājās.

– Kāpēc cilvēki baidās būt mājās šajā brīdī? Par ko ir tās bailes?

– Mūsdienu cilvēkam vispār ir ļoti lielas bailes aiziet no šīs dzīves. Cilvēks visu mūžu ir strādājis, kaut ko krājis, uzcēlis māju, viņam pieder villa, jahta, un tas viss ir jāatstāj – neko līdzi nepaņemsi, nekam vairs nav nozīmes. Tās ir iracionālas bailes no nezināmā, no ciešanām, un tas liek cilvēkiem meklēt vietu, kur viņi justos it kā pasargāti no šī nezināmā, kur varētu šīs bailes un trauksmi mazināt. Bailes ir universāla lieta, kas mūsdienu cilvēkam piemīt. Ir varbūt atsevišķas grupas, kas to uztver mierīgāk, kam šī baiļu sajūta nav tik izteikta, un tie pārsvarā ir cilvēki, kas ir dzīvojuši garīgu dzīvi, kuriem garīgais aspekts dominējis pār materiālo, kuriem dzīvē ir bijušas citas vērtības.


– Vai vispār ir iespējams mierīgi, bez bailēm paskatīties nāvei acīs?

– Dažādās ticībās ir tādi novērojumi, kas ir veikti paliatīvajā aprūpē, ja, piemēram, cilvēks izvairās no visa, ir noliegumu pilns, tad viņš bēg arī no tā pēdējā brīža, tas viņam liekas kaut kas šausmīgs, nepieņemams, nezināms. Bet cilvēks var paskatīties uz to citādāk. Piemēram, ir piedzimšana, ir nomiršana, un tas ir neizbēgami. Tāpat ir dažādi cikli dabā. Cilvēks, kurš nav iegrimis tikai materiālajā pasaulē, kurš izdzīvo šo gada riņķi ar četriem gadalaikiem, ar Ziemassvētkiem, Lieldienām, Vasarsvētkiem, viņš redz, kā mostas daba, kā plaukst pumpuri, redz, kā atlido gājputni, redz, kā viņi aizlido, viņš ir iemācījies kaut ko ierušināt savā dārzā, pats ievākt ražu un padalīties ar citiem, tādā veidā viņam ir izveidojies stabils pamats dzīvē, ir dzīves jēga.

Tādi cilvēki man nodaļā ir bijuši, un – kā rakstīja senajās dzimtu Bībelēs – viņi nevis nomira, bet aizmiga. Izskatās, ka viņš guļ, bet, pieejot klāt, izrādās, ka viņš ir aizgājis no šīs pasaules, viņš ir aizmidzis mūža mierā. Mūsdienu cilvēkam, kam ir raksturīga steiga, dažādas problēmas un kurš tik ļoti ir pieķēries savai mantai, tas viss izraisa bailes. Bailes ir viens no tiem stāvokļiem, kad gribas bēgt, meklēt drošu patvērumu, it sevišķi tādos brīžos, kad parādās kāda smaga slimība. Jebkurš, uzzinot, ka viņam ir onkoloģiska vai jebkura cita smaga saslimšana, sāk baidīties. Tāpēc paliatīvajā aprūpē jau vēsturiski ir attīstījušies četri pīlāri, uz kuriem tā balstās: medicīniskā pieredze, sociālais atbalsts, garīgais atbalsts un psiholoģiskais atbalsts.

Tas viss patiesībā ir sācies jau ļoti sen un uz šiem četriem pīlāriem balstīts jau no pašiem pirmsākumiem – vismaz 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas. Bija klosteri, tempļi, kuros notika dziedināšanas, kur cilvēki devās nomirt, tika aprūpēti smagi ievainoti karavīri, aprūpēti svētceļnieki, kas bija aplaupīti, ievainoti, – tā bija pirmā paliatīvā aprūpe, kas ir veidojusies un attīstījusies līdz mūsdienām.

– Vai paliatīvajā aprūpē ietilpst arī ārstniecības terapijas, kas palīdz uzturēt cilvēku pie dzīvības? Vai pacientam vai viņa tuviniekiem ir tiesības atteikties no šādas terapijas?


– Ja cilvēkam būs piemēroti apstākļi, ja mēs noņemsim ciešanas, tad cilvēks normāli varēs vēl dzīvot, bet, ja mēs nenoņemsim elpas trūkumu vai sāpes, tad dzīves ilgums būtiski samazināsies. Noņemot sāpes vai elpas trūkumu, cilvēks var kļūt aktīvāks, dzīvespriecīgāks, var pagulēt, var paēst, viņš labprāt satiks savus tuvos cilvēkus, viņš nebūs īgns, nebūs depresīvs.

Paliatīvās aprūpes bioētiskais uzstādījums ir apzināti, medicīniski nepagarināt un nesaīsināt dzīvi. Un pāri visam – dzīvības vērtība. Šajā gadījumā, ja kaut ko darām, tad viss ir vērsts uz to, lai samazinātu ciešanas. Jo, ja tās ir sāpes, tad piederīgajiem mēs tā arī sakām, ka tās ir stipras sāpes, un piederīgie bieži saka, ka slimajam ir vajadzīga vēl kāda palīdzība. Bet tā, ka lūgtu pārtraukt terapiju, – tas ir ļoti reti.

Mēs nevaram lemt, vai tā terapija būtu tūlīt un tagad jāpārtrauc, jo ir gadījumi, kad cilvēks aiziet bezsamaņā, viņam ir ļoti lieli bojājumi, tad tā terapija ir dzīvību uzturoša, un tā vairs nav nepieciešama. Līdz ar to ar terapiju mēs tikai pagarināsim nevis dzīvi, bet miršanas procesu. Tā nav laba prakse. Bet saīsināt nedrīkst nekādā gadījumā.

– Kā ir ar tuviniekiem? Viņi ir cieši saistīti ar šī cilvēka dzīvi, ikdienu, ciešanām. Vai paliatīvā aprūpe – tas ir arī atbalsts tuviniekiem?

– Jā, jo pacients, piederīgie un tuvākie draugi paliatīvajā aprūpē jau kopš seniem laikiem tiek uzskatīti par vienu aprūpes vienību. Tas viss pieder pie viena loka.

Tikko mums bija gadījums, kad piederīgā teica: esmu dusmīga, negribu ieiet pie pacientes. Es jautāju: kāpēc? Izrādās, krūts vēzis ielaists, daudzas metastāzes kaulos un kāju paralīze, un tas viss tāpēc, ka paciente stūrgalvīgi atteikusies meklēt palīdzību, un rezultāts ir gaužām bēdīgs. Tagad viņa ir pusnomoda stāvoklī, un tuviniekiem ir dusmas un bailes tur ieiet. Viņi visu laiku bija skubinājuši kaut ko darīt, bet viņus neklausīja. Mūsu uzdevums šādā gadījumā ir iedrošināt piederīgos tomēr iet pie pacientes, būt viņai līdzās, nepamest. Un ļoti svarīgi tuviniekiem ir zināt, ka dzirde izslēdzas pēdējā.


Cilvēkam, kurš ir smagā stāvoklī vai komā, dzirde saglabājas, un vēlāk, nākot pie samaņas, viņš var atstāstīt, kas ir runāts pie gultas, lai gan ir bijis bezsamaņā. Bieži ir tā, ka atnāk piederīgie, sāk stāstīt par mājām, par tuvām lietām, un var redzēt, kā viņš atdzīvojas – viņš uztver šos vārdus, skaņu, viņš varbūt nav spējīgs neko pateikt, bet viņš visu uztver. Piederīgajiem ir jāzina, ka nevajag baidīties runāt. Un nevajag dusmoties. Kas pagājis, tas pagājis, un ir jāpieņem šī brīža situācija tāda, kāda tā ir.

– Ik pa laikam Latvijā ir mēģinājumi aktualizēt jautājumu par eitanāziju, it kā aiz līdzjūtības pret cilvēkiem, lai viņiem nebūtu jācieš. Tajā pašā laikā šobrīd ir tik daudz iespēju fiziskās ciešanas novērst. Kādas ir jūsu domas par eitanāziju?

– Par eitanāziju varētu arī izteikties tā tēlaini: mēs nogalinām pacientu, lai atbrīvotu viņu no sāpēm. Citādi es neredzu skaidrojumu, kāpēc cilvēku vajadzētu eitanazēt. Holandē un Beļģijā, kur eitanāzija ir legalizēta, uzskata, ka tas glābj no eksistenciālām ciešanām, izteiktas depresijas un tā tālāk. Bet mans uzskats ir, ka depresiju vajag ārstēt. Ja depresiju neārstē, tā nereti beidzas arī ar pašnāvību vai citu nelaimi. Bet nevajadzētu cilvēku nogalināt, lai izbeigtu sāpes.

Ir mums apmēram četri pieci gadījumi gadā, kad, iestājoties nodaļā, cilvēks prasa uzreiz eitanāziju. Kāpēc? Pilnīgi skaidrs, kāpēc. Pajautājot, vai viņam ir sāpes, cilvēks atbild: jā, un es vairs negribu to ciest. Tātad viņš nav bijis atsāpināts. Vai arī cilvēkam ir izteikts elpas trūkums kaut kādu iemeslu dēļ – vai nu plaušas ir saspiestas, vai šķidrums pleiras dobumos, vai metastāzes jau plaušās un tamlīdzīgi. Protams, ka tādās ciešanās cilvēks grib darīt visu, lai ātrāk to izbeigtu. Bet tiklīdz stāvoklis uzlabojas, nekad otreiz šis lūgums neatkārtojas. Nekad. Eitanāzija man šķiet tāds robusts paņēmierns – ja nevaram atsiet mezglu, tad izvelkam zobenu un pārcērtam kā Gordija mezglu.

– Varbūt jums ir kāda atgriezeniskā saite no kolēģiem valstīs, kur veic eitanāziju? Kas ir bīstamākais, paverot iespēju legāli nogalināt?

– Bīstamākie momenti, kas jau ir parādījušies Beļģijā, ir tā sauktā lēnā eitanāzija, kad oficiāli eitanāziju it kā netaisa, bet pacientu iemidzina, neļauj viņam atmosties un medicīnas dokumentos to pamato ar pacienta agresivitāti un nemieru. Un, tiklīdz viņš sāk atgūt samaņu, atkal iemidzina un atkal raksta: agresīvs, nemierīgs, kliedz, lamājas un tā tālāk. Tā ir lēnā eitanāzija.

Man bija interesanta saruna ar speciālistiem no Beļģijas, kas veicināja eitanāzijas legalizēšanu Beļģijā un Holandē un ieteica to ieviest arī Latvijā. Es viņiem jautāju: vai tiešām jums nav nekādu pārmetumu pašiem sev vai kaut kādas nepatīkamas sajūtas pēc tam, kad esat atņēmuši pacientam dzīvību? Tad viņš man atjautāja, vai esmu onkologs. Es teicu, jā. Cik gadus es strādājot? Atbildēju, ka no 1984. gada. Un tad viņš teica: vai tad jūs neredzat, ka tur nav ko pūlēties? Jūs taču redzat, ka tāpat tur nekādas perspektīvas nav. Sarunas noslēgumā viņi man pateica: “In this case usualy say good by.” Latviski tas būtu, ka šajā gadījumā parasti saka: ar dievu!

Vēl viens ļoti interesants gadījums bija, esot starptautiskā konferencē. Kāds puisis no Holandes pagriezās uz manu pusi, nopētīja mani un, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, teica: “Jūs domājat, ka mēs te visi taisām eitanāziju. Es esmu ģimenes ārsts, es eitanāzijas netaisu. Ir speciāli biroji, kas to dara, un mani neviens nevar piespiest to darīt, un es to nedarīšu.” Arī tur ir dažādi viedokļi, dažādas pieejas, kā uz to skatās.

– Kāds ir paliatīvās aprūpes galvenais uzstādījums un uzdevums?

– Paliatīvā aprūpe akcentē dzīves vērtību, dzīvības vērtību, un tās galvenais uzdevums ir samazināt visu veidu ciešanas – fiziskas, sociālas, psiholoģiskas, eksistenciālas, arī baiļu, trauksmju, depresiju ciešanas. Tā ir uz pacientu orientēta pieeja. Un šīs vajadzības ir ļoti dažādas. Piemēram, mūziķis, esot smagā stāvoklī un dzirdot dzīvo mūziku blakus, būs bezgala iepriecināts, vai, piemēram, aktierim Pāvulam pirms nāves bija lūgums aizvest viņu pie ūdens, lai vēlreiz varētu paskatīties tajā virzienā, kas bija viena no viņa mīļākajām vietām.

Bet, runājot par dzīvības vērtību, man ir kāds novērojums. Man patīk fotografēt, kādreiz es arī filmēju, kad vēl bija tās rokas kameras. Man bija tāds interesants atklājums, esot Lurdā, svētvietā, kur jau gandrīz 200 gadus cilvēki dodas saņemt svētību. Es tur pavadīju brāli, kuram bija audzējs. Viņš bija pārdzīvojis trīs smagas operācijas, bet no ceturtās atteicās, un viņš gribēja atvadīties no dzīves. Svētvietā bija ļoti daudz slimnieku un ļoti daudz brīvprātīgo, kas palīdzēja šiem slimajiem cilvēkiem. Bija cilvēki gan sēdratos, gan ratiņkrēslos, pat gultās ar sistēmām tika atvesti cilvēki ar visdažādākajām patoloģijām, arī psihiatrijas slimnieki, cilvēki ar iedzimtām kaitēm.

Mani pārsteidza, ka tur bija ļoti daudz brīvprātīgo, kas visiem, kas bija atbraukuši, palīdzēja tikt klāt pie tās svētvietas. Bija arī ļoti veci cilvēki, visticamāk – no pansionātiem, aprūpes iestādēm. Tur visiem tika nodrošināta palīdzība. Bija arī mammas ar pavisam maziem bērniem, kas atceļojušas no tālienes.

Un tad, tā fokusēti skatoties uz to visu no malas, es nonācu pie atziņas – tā sabiedrība ir dzīva, kur ir cieņpilna attieksme pret slimniekiem, pret veciem cilvēkiem, pret bērniem, pret dzīvniekiem. Tad viss ir kārtībā ar sabiedrību. Tur, kur tas tā nav, sabiedrība ir slima.