"Komentāri bija tik naidīgi..."

Rotberga atzīst, ka par militāro tēmu izteikties nolēmusi, kaut arī nav eksperte šajā jomā. "Laikam klusēt arī nevaru, jo tas skar mani personīgi. Viens no mūsu četriem dēliem šogad ir uzsācis dienestu VAD."

Naida vilnis sācies pēc fotogrāfijas publicēšanas. "Komentāru vētra sacēlās zem bildes, ko ieliku Facebookā, kur es ar dēlu stāvu pie Brīvības pieminekļa. (..) Komentāros es tiku apsaukāta par stulbu māti, tika pieminēts bauslis – ka tev nebūs nokaut, un ka dēls tieši to tagad darīšot. Komentāri bija tik naidīgi un pat teikšu riebīgi – ka lielāko daļu no tiem izdzēsu."

Sākotnēji viņa domājusi, ka naids vērsts tikai pret viņu personīgi, taču, ieskatoties citu cilvēku ierakstos un VAD veidotajos videosižetos par zvēresta ceremoniju, secinājusi: "Redzēju, ka visur parādījās ļoti daudz arī naidīgi un toksiski komentāri – par to, ka karavīri ir kā klauni, ka riebjas skatīties, ka tā visa ir māžošanās, pretīgi. Lasīju šos komentārus un, tajā pašā laikā, zinu, ka tur, starp tiem vairāk kā 640 karavīriem, soļo arī mans dēls, mans mīļotais dēls, kura nodoms iet dienestā ir bez jebkāda ļaunuma."

Ja esam par Latviju - tad variantu nav

Rotberga neslēpj, ka lēmums par dienestu ģimenei nav bijis viegls.  "Es nebiju priecīga par to, ka viņam būs jāiet dienestā, un viņš pats arī to nu nemaz nevēlējās (kaut arī zinu, ka ļoti daudzi jaunieši to arī no sirds vēlas). Bet mēs sapratām – jādara tas, kas jādara – ja ir tāds pienākums pret valsti, ja dzīvojam tādā laikā, kad ir jādomā par valsts aizsardzību, ja esam par Latviju – tad variantu nav!"

Galu galā dēls dienestam pieteicies pats. "Esmu priecīga un lepna, ka mans dēls galā pats brīvprātīgi pieteicās dienestam, un, patiesībā, redzu daudz ieguvumu no šī dienesta – tā ir arī kā dzīves skola, kā rūdījums, kā briedums."

Uz pārmetumiem, ka fotogrāfijā kopā ar dēlu viņa smaida, ārste atbild tieši. "Jā, es smaidu, jo man nav ko nožēlot un ko raudāt. Katrs mirklis, kad viņu satieku – tas ir priecīgs, un tie ir svētki. Es ļoti viņu mīlu, kaut arī viņš jau ir pieaudzis un viņš pats izdara savas izvēles – bet es varu vienkārši atbalstīt un mīlēt…"

"Tev nebūs nokaut" – ko īsti nozīmē bauslis?

Ievērojamu daļu savu pārdomu ārste, kas nekad nav slēpusi savu kristīgo pārliecību, velta kritiķu biežāk izmantotajam argumentam – bauslim "tev nebūs nokaut". Par šo jautājumu viņa domājusi jau kopš Ukrainas kara sākuma: "Nejautāju cilvēkiem viedokli, bet ņēmu Bībeli, lai pastudētu tieši par šo tēmu. Bībele ir pilna ar kariem, un to zina kā kristieši, tā nekristieši."

Kā piemēru viņa min ķēniņu Dāvidu. "Ķēniņš Dāvids, kurš bija vīrs pēc Dieva sirds, bija viens no lielākajiem karotājiem. Un atcerēsimies tik ļoti visiem zināmo notikumu, kur Dāvids, vēl zēns būdams, nokāva Goliātu – nocirta viņam galvu – un mēs to stāstām un mācām arī bērniem svētdienas skolās, un lepojamies ar Dāvida drosmi." Viņa atgādina arī ķēniņienes Esteres stāstu, kad ebreji, aizstāvoties pret Hamana izplānoto genocīdu, nokāvuši vairāk nekā 75 tūkstošus uzbrucēju un līdz pat šai dienai šo izglābšanos svin kā svētkus.

Rotbergas secinājums ir, ka pretrunas starp valsts aizsardzību un bausli nav. "Tātad aizstāvēt savu dzimteni, savu tautu no ienaidniekiem un nogalināt ienaidniekus, ja tie uzbrūk – šeit nav nekādu pretrunu, tam nav sakara ar bausli - tev nebūs nokaut."

Viņa piedāvā arī valodniecisku skaidrojumu: "Izrādās, ka ebreju valodā ir divi dažādi vārdi "nokaut". Bauslī tiek lietots vārds "rācah" – kas nozīmē "slepkavot" – tātad tev nebūs slepkavot. Bet, kad runa iet par karu, un tātad arī par Dāvidu, kurš nogalināja Goliātu, un arī par ebrejiem, kuri, aizstāvoties, tik daudzus nogalināja – tad tiek lietots vārds "hārag", kas nozīmē – nogalināt, nonāvēt, likt nomirt." No tā izriet - "Sanāk, ka mēs nedrīkstam slepkavot, bet nekur nav teikts, ka nedrīkstam aizstāvēties, apsargāt savu teritoriju, patriekt ienaidnieku un, jā, pat nogalināt – ja to prasa situācija."

Ārste to ilustrē arī ar sadzīvisku salīdzinājumu: "Ja mūsu mājā ienāks ļaunprātīgs zaglis un slepkava – mēs taču tad nerunāsim par toleranci, mīlestību… Es kā sieviete un kā māte skaidri zinu – ja maniem bērniem kāds gribēs nodarīt fizisku ļaunumu – es būšu nežēlīga un daudz nedomāšu…"

"Es negribētu iet pie ķirurga, kurš nav mācījies operēt"

Rotberga uzsver, ka bez armijas un apmācības valsts aizsardzība nav iespējama. "Bez armijas nevar – pat lai apsargātu mūsu teritoriju, lai būtu stratēģija, lai būtu iemaņas un spējas – to nevar bez treniņiem, bez mācībām. Es negribētu iet pie ķirurga, kurš nav mācījies operēt. Es negribētu lidot ar lidmašīnu, kur pilots nav apmācīts. Es negribētu, ka mūsu karavīri nemācētu salikt ieroci."

Kā ārste viņa velk paralēles ar savu profesiju. "Tāpat kā neviens ārsts negrib, ka viņa pacients nomirst vizītes vai operācijas laikā. Bet, ja tas notiek – tad ir jāzina reanimācijas algoritms. Tev tas vienkārši jāzina. Varbūt tu to nekad nepielietosi, bet tev ir jāzina, kā rīkoties, ja šī situācija tomēr notiek."

Savas pārdomas viņa noslēdz ar pateicību un svētības vārdiem -  "Paldies katrai mammai, katram tētim, katrai ģimenei, kas atbalsta mūsu Latvijas karavīrus. Lai Dievs svētī un sargā mūsu karavīrus! Lai dod gudrību, spēku, drosmi un izturību."

Ko domā komentētāji?

Rotbergas ieraksts izpelnījies plašu atbalstu. Valmieras slimnīcas ārsts Gints Lapiņš raksta: "Paldies tiem puišiem un meitenēm, kas izvēlas dienestu. Katram sava zeme būs jāaizstāv. Un troļļiem nav uzmanība jāpievērš."

Evita Vaišļa pauž lepnumu: "Manī atkal ir milzīgs lepnums par visiem šiem jauniešiem – drosmīgiem, jauniem vīriem! Prieks par katru jaunieti, kas tur ir, ir pieņēmis drosmīgu un atbildīgu lēmumu tur būt!"

Krietni asāks ir mācītājs Jānis Bitāns, kurš naidīgos komentētājus nosauc par "mūsu sociuma onkoloģiju": "Līdzīgi kā par abortiem iestājas neabortētie, tā pret valsts kareivjiem izsakās tie, kas parazītiski dzīvo un dzīvos viņu dzīvību riska aizsegā kara laikā. Ja kādam klauni šķiet cilvēki, kas mācās aizstāvēt savu valsti, tad iespējams viņus izskolos tuvinieku noslepkavošanas un izvarošanas, ja vien nepamuks kā žurkas no slīkstoša kuģa, atstājot savu valsti, mierīgāku apgabalu meklējumos."

Inese Buņķe piekrīt Rotbergas Bībeles skaidrojumam: "Katram, kurš pareizi saprot Dieva Vārdu un baušļus, būtu jāzina, ka nogalināt un noslepkavot nav viens un tas pats! (..) Un tam nav nekāda sakara ar savas zemes, savas tautas, savas ģimenes aizstāvēšanu un aizsargāšanu!"

Inga Mertena savukārt uzdod retorisku jautājumu: "Ja neviens neies armijā, kurš tad aizstāvēs tos komentētājus, ja notiks karš?"

Līga Garkuša naidīgajos komentāros saskata padomju laika mantojumu: "Valsts, kas patiesi ciena sevi, ir arī atbildīga par tā visa sargāšanu. Neesmu dzirdējusi par armijas pazemošanu Izraēlā, Šveicē, Somijā vai Lielbritānijā. Diemžēl padomju laika "iemācītā bezspēcība" šajos komentāros redzama visā krāšņumā. Jūsu ģimene ir Latvijas nākotne."

Bet Agnija Bahmane, kuras abi dēli arī saistīti ar armiju, novēl -  "Atbalstu un cienu jauno puišu izvēli! Lepojos! Atbalsts un prieks par tavu dēlu, mātei izturību!"