Maijā devos kārtējā motobraucienā, apmeklējot radus un draugus Vācijā un Ukrainā. Lai arī ziņās nereti tiek stāstīts gan par ekonomisko lejupslīdi Vācijā, gan par politiskām nesaskaņām, gan par iedzīvotāju bailēm no iespējamā kara ar Krieviju, tiekoties ar vietējiem ļaudīm, bija sajūta, ka Vācijā viss vēl ir kārtībā. Ziņās sacītajam teorētiski ir taisnība, bet uz ļaužu labklājības un Vācijas politiskās stabilitātes līmeni tas nav atstājis jūtamu iespaidu. Arī ļaužu bailes no Krievijas šķiet pārspīlētas.

Nesastapu nevienu, kas nopietni ticētu, ka Krievija varētu uzbrukt Vācijai.

No Vācijas devos tālāk cauri Austrijai, Ungārijai, Rumānijai un Moldovai uz Ukrainu. Pirmais mans apciemojums Ukrainā bija daudz cietušajā Mikolajivā. Tā tika smagi bombardēta 2022. gadā, kad krievu karaspēks no Hersonas apgabala centās izlauzties cauri Mikolajivai, lai ieņemtu Odesu. Tomēr pilsēta noturējās, krievi tālāk netika. Vēl šodien Mikolajivā ir daudz sagrautu ēku, un joprojām tā katru nakti cieš no dronu un raķešu uzbrukumiem. Pie pilsētas centrālā laukuma izveidotā kritušo varoņu aleja ar simtiem karavīru fotogrāfiju aizvien papildinās un vienmēr ir pilna svaigiem ziediem.

Par spīti tam, pilsētnieku optimisms ir pārsteidzošs. Skaistajā, saulainajā Vasarsvētku svētdienā dievnami bija pilni, un vēlāk simtiem, ja ne tūkstošiem pilsētnieku devās uz vietējo zooloģisko dārzu, lai ar dziesmām, dejām un dažādiem jautriem priekšnesumiem svinētu šī dārza dibināšanas 125. gadadienu.

Ukraiņi patiešām prot svinēt un priecāties! Šķiet, ka viņi priecājas un svin to, ka ir vēl dzīvi. Īpaši spilgti to piedzīvoju, kad nonācu pie saviem agrāk iepazītajiem draugiem “Apvienotās baikeru frontes” mītnē Bilacerkvā. Viņi bija tikko atgriezušies no gadskārtējā festivāla, kas ik gadu pulcina tūkstošiem motobraucēju – frontes karavīru atbalstītājus. Kopš pagājušā gada šo baikeru noskaņojums bija ievērojami uzlabojies. Toreiz viņu vidū valdīja nospiestība par ieilgušo karu, par ASV nostājas maiņu, dusmas par korumpētajiem politiķiem, sēras par katru kritušo biedru. Toties šogad viņi ir sajutuši kara gaitā pagriezienu, un tas rosina cerības ja ne uz pilnīgu uzvaru, tad vismaz uz tuvākajā laikā sasniedzamu pamieru. Kāds no viņiem man rādīja fotogrāfijas no nostiprinājumiem, kas tiek būvēti gar visu Ukrainas pagaidu austrumu robežu. Viņš teica: “Viņi tai pāri netiks. Šī robeža saglabāsies tik ilgi, kamēr pienāks laiks atgūt visas mūsu okupētās teritorijas.”

Ukraiņu draugi interesējās, cik lielā mērā mēs izjūtam apdraudējumu no Krievijas puses. Teicu, ka no Krievijas aizvien varam sagaidīt visādas nejaucības un ka sakarā ar problēmām, ko radījuši dronu ielidojumi Latvijas teritorijā, kritusi mūsu valdība. Viņi atzinīgi vērtēja, ka par jauno aizsardzības ministru kļuvis pulkvedis, kam ir reāla kauju pieredze. Viņuprāt, vecās zināšanas par valsts aizsardzību un karu vešanu šobrīd kļuvušas nederīgas. Tehnoloģiju attīstība šajā laukā notiek ārkārtīgi strauji. Viens no ukraiņu karavīriem, kas Kijivas apkārtnē cīnās pret droniem, teica, ka viņam katru otro nedēļu jāmācās kas pilnīgi jauns.  

Pēc ukraiņu draugu domām, Ukrainas armija šobrīd ir visefektīvākā armija Eiropā.

Viņuprāt, pēc pamiera sasniegšanas, lai nodrošinātu patiesu mieru un drošību Eiropā, jāveido militāra alianse, kas stieptos no Baltijas līdz Melnajai jūrai, kurā ietilptu Somija, Baltijas valstis, Polija un Ukraina. Lai Dievs dod, ka tas izdodas!

Bilacerkvā apmeklēju arī “Bērnu palīdzības fonda” ļaudis, kas rūpējas par karā cietušajiem bērniem. Atvainojos, ka ar motociklu nevarēju viņiem atvest kādu humānās palīdzības kravu, tāpēc savu palīdzību viņiem nododu finansiālā veidā. Viņi atbildēja, ka ir jau patīkami saņemt gatavas kravas ar bērniem noderīgām mantām, tomēr ne mazāk viņi priecājas par finansiālu atbalstu, jo vajadzību ir daudz un visas būtiskās lietas var iegādāties arī Ukrainas veikalos.

Sava ceļojuma noslēgumā devos uz Kijivas pievārtē esošo Ļisņiki ciemu, lai tiktos ar agrāk piefrontē iepazīto kara kapelānu – priesteri Serhiju. Nosūtījumu kalpot šajā ciemā viņš saņēmis pirms pāris mēnešiem, bet jau tagad iemantojis ciema iedzīvotāju cieņu un mīlestību. Ik dienas pie viņa pēc mierinājuma un iepriecinājuma nāk gan jauni, gan veci. Arī bez saimniekiem palikušie dzīvnieki pie viņa atrod patvērumu. Šķiroties Serhijam vēlēju Dieva apsardzību, uz ko viņš atbildēja: “Es nebaidos. Es uzticos Dievam, ka vienmēr atrodas Viņa rokās. Lūdz Dievu labāk par tiem, kas vēl netic, – lai viņus Dievs pasargā, līdz viņi gūst paļāvību Dievā un Mūžīgās dzīvības cerību.”