Fotogrāfs veikalā pamanījis aptuveni 90 gadus vecu kungu, kurš mēģinājis pārdevējai izskaidrot, ka meklē banku, kurā savulaik glabājis naudu. Sokolovam radies iespaids, ka seniors ir apjucis un palicis viens ar problēmām, kuras pats vairs nespēj atrisināt. Situācija fotogrāfu atstājusi ar bezspēcības sajūtu, bet redzētais licis viņam izdarīt arī personiskus secinājumus par ģimenes un tuvinieku nozīmi vecumdienās:
"Šodien Depo ieraudzīju netipisku skatu. Ļoti vecs vīrietis mēģina kaut ko izskaidrot pārdevējai. Tas viss izskatījās dīvaini. Tāpēc es pienācu un pajautāju, vai ir kaut kādas problēmas.
Diemžēl problēmas bija. Vīrietis teica, ka meklē banku. Viņš vispār daudz, ko teica. Bet tā bija tāda, vārdu plūsma.
Man nebija viegli saprast, jo kungs bija pavisam vecs. Viņš teica, ka viņam ir 90. Kaut izskatās viņš uz 100... Kauli un āda, tukšas, slapjas acis, vāja balss.
No visa ko vinš pateica, sapratu, ka viņš meklē banku, jo pirms 20 gadiem regulāri ir licis naudu. Tagad viņam to naudu vajag, bet viņš pat bankas nosaukumu vairs neatceras... Stāsta, ka par elektrību ir jāsamaksā 3000. Ka sieva ir jau mirusi, bet bērni it kā ir, bet ārzemēs.
Es parasti nekad neticu cilvekiem uz ielas. Bet šis kungs galīgi neizskatījās pēc krāpnieka, jo viņš no manis neko negribēja, neko neprasīja un bija nereāli vecs.
Tā ir ļoti bēdīga situācija. Es nezināju, kā varu palidzēt. Vinš izskatās vesels, ātru palīdzību viņam noteikti nevajag. Viņš nav apzagts vai apmaldījies - policijai arī te nav ko darīt. Viņš ir vienkārši ļoti ļoti vecs, vientuļš un pamests cilvēks. Es biju pilnīgi bezspēcīgs.
Te nevar palidzēt un neko nevar atrisināt. Viņam pašam vajadzēja veidot savu dzīvi tā, lai vecumdienās viņš būtu svarīgs un mīlēts. Lai būtu cilvēki, kuri parūpētos”.
“Diemžēl tikai ar gadiem nāk saprašana, ka vienīgā īstā vērtība ir kupla un draudzīga ģimene, kurā valda miers un mīlestība,” sava ieraksta noslēgumā raksta Aleksandrs Sokolovs.
Fotogrāfa ieraksts nav palicis nepamanīts – cilvēki to aktīvi komentējuši, daloties gan līdzīgos pieredzes stāstos, gan atšķirīgos viedokļos par vientulību, tuvinieku atbildību un palīdzību senioriem. Īpaši plašas diskusijas izraisījusi fotogrāfa atziņa, ka cilvēkam pašam dzīves laikā jāveido attiecības tā, lai vecumdienās viņš būtu svarīgs un mīlēts.
Elizabete Endzele atzīst, ka viņu īpaši uzrunājusi fotogrāfa atziņa par ģimenes nozīmi. Viņasprāt, ikdienā cilvēki nereti neaizdomājas, kā šodien pieņemtie lēmumi un rīcība var atsaukties vecumdienās.: "Ne nauda, ne izsklaides, bet ģimene, kas patiesi mīl un turas kopā. Tāpēc novērtēsim to, kas mums ir dots un sargāsim.Paldies, ka nepaliki vienaldzīgs un aprunājies ar onkuli. Dažreiz pat šī neaplikšana vienaldzīgam, cilvēkam dod cerību."
Savukārt cits komentetājs norāda, ka ne visiem dzīvē ir iespēja izveidot ģimeni: "Var paveikties ar labiem līdzcilvēkiem, bet arī tas nav garantēts, ka viņi pildīs kaut mazāko daļu ko ģimene pildītu."
Daudz skarbāku viedokli pauž Agnese Skrūzkalne. Viņa pieļauj, ka konkrētajā situācijā varētu būt runa arī par demenci, tomēr vienlaikus uzskata, ka vientulība vecumdienās dažkārt var būt iepriekšējo attiecību un cilvēka paša rīcības sekas: "Tā bija viņu pašu izvēle. Viņi var vērsties pie bērniem un lūgt piedošanu, bet viņi to nedara. Tad lai arī klīst līdz nāvei vieni. No labiem vecākiem neviens nenovēršas. Pārējiem palīdz sociālais dienests. "
Diskusiju turpina Natālija Jefimova, kura uzskata, ka pēc aprakstītās situācijas varētu būt aizdomas par demenci, lai gan no ieraksta vien to droši secināt nevar: “Demence var skart jebkuru... nākamreiz zvaniet uz policiju, viņi palīdzēs vīrietim atrast māju un radus.”
Arī Julija Kidanova iebilst pret pārsteidzīgiem secinājumiem par seniora ģimenes dzīvi, atgādinot, ka vientulība iespējama arī tad, ja cilvēkam ir daudz tuvinieku: “Gadās, ka kuplā ģimenē vari būt vientuļš un pamests.” Viņasprāt, nezinot konkrētā cilvēka dzīvesstāstu, citiem nevajadzētu spriest, kādēļ viņš nonācis šādā situācijā.
Savukārt Egida Putniņa atgādina, ka šādās situācijās iespējams vērsties arī sociālajā dienestā. Viņa norāda, ka seniors varētu būt patvaļīgi aizgājis no mājām vai aprūpes iestādes, un uzsver: “Atstāt cilvēku bezpalīdzīgā stāvoklī vienu nav ok.”
Diskusijas noslēgumā komentētāji lielākoties aicina neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus par sirmgalvja dzīvi un attiecībām ar tuviniekiem, jo no vienas nejaušas sastapšanās nav iespējams zināt, kādēļ cilvēks nonācis konkrētajā situācijā. Kā uzsver kāda komentētāja: “Nevar apgalvot, ka viņš ir vientuļš un pamests.”
