Guntis Grūbe kļuvis par pēdējo mohikāni no Ogres rajona, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Ar visu degsmi, atbildību, izsvērtu kompetenci kopš 1993. gada 12 gadus no vietas bijis Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors, pārdzīvojis 12 valdību, labi zina drēbi, kā darbojas vara un tā saucamā valsts pārvalde. Viņš nenogurstoši, reizēm arī asi, arī gurdeni un rezignēti runā par to, sacīdams, ka tik daudz jau ir vēsture, bet tā vienmēr atgādina un neliks mieru, ka ir bijis atbildīgs par cilvēkiem, valstij solīto – toreiz, kad bija teikšana, un tagad, kad teikšanas vairs nekādas. Bez pagājības izziņas, vērtību apziņas, cieņas pret valsti nekāda spoža nākotne mums nav paredzama. Vēl grūtāk klājas bez tā saucamās vārda brīvības, atklātības, bez kritikas, paškritikas.

Gunta piebilde: «Atceros tos laikus, kad laikraksts «Diena», publicējot kādu rakstu par problēmām, kas saistītas ar konkrētiem cilvēkiem, vienmēr drukāja gan vienas puses, gan otras puses viedokli. Un es pats varēju secināt, kur te taisnība, kur ne. Tagad – apsūdzošu rakstu publicē vēlā piektdienas pēcpusdienā bez iedomātā «grēkāža» viedokļa. Lai līdz pirmdienai tas neko nevarētu atspēkot…» 

Upenieks: – Esam sveicināti pēc tik ilga laika! Vērā ņemamais pārtraukums rādījis, ka pēc būtības nekas nav mainījies. Arī toreiz bijām vienoti tajā, ka «viss ir labi» ir sliktāk nekā «viss ir slikti», jo otrajā variantā nepazūd kritika, paškritika. Un kam te vajadzīgs, lai mēs liekuļoti apdziedātos? Sarunas ievadā jāpacitē Armands Puče, tas palīdzēs vieglāk saprast, kā mums tā «labi neiet» un no kura gala tā zivs mums pūst. Tēlains teksts, bet īstenībai kā ar āmuru pa galvu. «Ja tu esi mans prezidents, māci man zagt («Prāta vētra»). Rinkēvičs iegāja Valmieras policijā un konstatēja, ka vide, kādā nākas strādāt policistiem, nav motivējoša. Protams, caurumu linolejā pie kāda operatīvās izstrādes galda valmierieši varēja arī nerādīt, bet ko nu vairs – pārcentās… Kāpēc tur bija caurums? Tāpēc, ka cilvēki nemāk strādāt... Pamazām jau lietas Latvijā mainās. Cik tur sen kā tas pats Edgars no skapja ar vērtspapīru portfeli publiskajā sektorā bija unikāls. Tagad divi simti brīvo «stabu» ar peļņas potenciālu ir teju vai katram piektajam svilpauniekam no Finanšu ministrijas. Kāda tur Finanšu ministrija!! Pat nodokļu un muitas policijas priekšnieks brīvo līdzekļu plauktā – viņgad bija atlicis 245 000 eiro – saspēlējoties ar 11 dažādiem finanšu instrumentiem! Uh, kas par ienesīgumu! Dividendes tādas gaļīgas, muskuļotas. Bet, Andrjuha, dūzis, nav muļķis – visus uzkrājumus ieguldījumu fondiem neuztic. Citus 55 000 eiro atlicis maliņā – lai nostāvas krājkonta vējtverī. Vēriens tiek kontrolēts! Bet valmierieši? Ko viņi? Tālāk par linoleju sev zem kājām neredz. Un rāda vēl citiem. «Tāpēc jau mēs muļļājamies uz vietas,» padomāja tavs prezidents (ar bezskaidras naudas atlikumu 216 472 eiro apmērā vienā no saviem bankas kontiem – neskaitot 200 000 eiro vērtās obligācijas).» 

Grūbe: – Jā, naudas vara rada varas apziņu. Prezidents Rinkēvičs iegāja savā valdīšanā, maigi sakot, ar politiski veikalnieciskām metodēm, bet solīja, ka ar paša bijušo partiju JV nekā vairs kopēja nebūs. Ziniet, es sākumā pat noticēju, laikam kaut ko labu varā arī gribējās redzēt. Nu, bet šodienas aina ir bēdīga. Kungs apgrozās sabiedrībā, viņam visapkārt smaida, roku spiež..., bet tas viss ir falši. Jo mēs latvieši kungiem vienmēr izpatīkam, jo (kā likums) šodienas pasaulē cilvēciņš, kas ticis kunga kārtā, pazaudē to plāno inteliģences, atbildības kārtiņu un pārvēršas par īstu KUNGU bez morāles un godaprāta. Tā noticis ar prezidentu, kurš notur runas sanāksmēs, parunā, un tālāk – tukšums. Jo gan lēmējvaras, gan izpildvaras pārstāvjiem nevar vai negrib skaudru vārdu pateikt, tā teikt, parādīt, kur vēži ziemo, un savu mugurkaulu turēt. Reālā vara pieder viņa paša mīļotajai partijai – JV! Kas paliek tautai, sabiedrībai, mums no tāda prezidenta? Tukša, bezjēdzīgi runājoša, maigi koķetējoša un ar mūsu nodokļiem uzturama amatpersona… līdz mūža beigām. Līdzīgas amatpersonas mums Saeimas prezidijā, MK krēslos un milzu valsts pārvaldes ierēdņu kabinetos ar visiem kafijas automātiem. 

Upenieks: – Atkal klāt vēlēšanu eksāmens, kurā pagājušā gadā valsts kantori izgāzās. Ir tāds Ilmārs Poikāns, Latvijas mākslīgā intelekta pētnieks LU Matemātikas un datorzinātņu institūtā. Viņš ir iemantojis pseidonīmu NEO (no seriāla «Matrikss») un presē ir pazīstams arī kā Latvijas «Robins Huds». Cīnītājs par taisnību. Pēc pērnajām pašvaldību vēlēšanām Ilmārs Poikāns teica vienā vēsā mierā: «Man žēl. Mēs it kā sevi pozicionējam par IT lielvalsti, bet netiekam galā ar tik vienkāršām, elementārām mērogošanas problēmām. Teiksim, 600 000 biļetenu apstrādāt mūsdienās ir – nekas! Toties mums ir talanti, kuri spēj neefektīvi realizēt jebkuru sistēmu… Kā tagad? 21 aizturēts, iespējamā izšeptētā summa «tikai» 1,5 miljoni, bet cik varētu būt patiesībā? Kā tas nākas, ka prezidents Rinkēvičs pēkšņi paziņo par balsu skaitīšanu ar rokām, bet par to, ko zina (par IT karteli), nesaka neko. Kā tev šķiet, ko tas nozīmē? 

Grūbe: – Tas pats Puče: «Kad 26. marta rītā Saeima vienbalsīgi nobalsoja – ar 93 par! – par grozījumiem vēlēšanu likumā, Zviedris smaidīja. Šis smaids bija viegli tulkojams – lai kas arī notiktu tālāk, viņš noteikti par vēlēšanu procesa organizēšanu nesēdēs cietumā. Jo Saeima paņēma šo visu uz sevi, citiem vārdiem sakot – atbildīgo nebūs.» Zviedra iecelšana – tā vispār ir anekdotiska. Rīgas vēlēšanu apgabalā, kur pašvaldību vēlēšanās bija daudz skandalozu  gadījumu, opozīcijas partijas bija tik vāji fiksējušas pārkāpumus, kas tām pašām un mahinatoriem godu nedara. Zviedris izrādīja ārkārtēju, augstu meistarību un apgalvoja, ka viss kārtībā! Un ko pierādīsi, ja biļeteni jau iznīcināti un gali ūdenī? 

Skaitīšana ar rokām nav panaceja, tas drīzāk ir pašapmāns gan vēlētājiem, gan deputātu kandidātiem. Ja nav un nebūs nopietnas vēlēšanu procesa uzraudzības, no manipulācijām neglābsimies. Pirmais, valdošo partiju administratīvā resursa izmantošanas kontrole. It kā to uzrauga KNAB, bet, kā redzams, tas drīzāk sargā JV valdošo koalīciju, nevis skatās uz pirkstiem vēlēšanu organizatoriem, balsu skaitīšanai, skaitītājiem, iepirkumiem. Otrais – tā saucamie sabiedriskie mediji taču kalpo valdošo partiju gaumei, bet «izliek aiz durvīm» nevēlamos, liedzot tiem piekļuvi medijiem, lai aizstāvētu savu viedokli. Esošo kārtību apdraudošos diskreditējot (kā LR1 Aidis Tomsons pret Alvi Hermani), arī nedodot pilnas, taisnīgas iespējas paust viedokļus gala intervijās pirms pašām vēlēšanām.

Par to IT «kriminālu». Manuprāt, tur nekas nopietns neiznāks, jo Eiropas prokuratūrai iespējama aktīva pretdarbība no mūsu «orgāniem»! Ja tā nebūtu, tad pēc Jāņa Dombura raidījuma «Kas notiek Latvijā» Raimonds Čudars no JV paspārnē esošās VARAM ministrijas jau būtu izlidojis vēja ātrumā. Vēl vairāk. Jau tagad izskan nopietni signāli, ka ne tikai apdraudēta vēlēšanu biļetenu skaitīšana, bet nav zināms, kas būs ar digitālajiem vēlēšanu sarakstiem, to reģistrāciju, par ko Saeimā ziņoja pieredzējušais Māris Kučinskis un nupat arī asi vēstīja «De facto».  Skaitīšana ar rokām izskatās tikai pēc drošības ventiļa sabiedriskās domas spiediena mierināšanai. Turklāt vēlēšanu biļetenu glabāšana vismaz 6 mēnešus (manuprāt, vajadzētu visus 4 gadus) izskatās apzināti ignorēta! Kā būs ar vēlēšanām? Vienkārši neticu labam iznākumam: vēl uz 4 gadiem knosīsimies pa Eiropas pakaļpusi, bet JV prezidentu bīdīs uz otru termiņu, jo viņš nebūs sekmējis esošās, izkurtējušās varas nomaiņu. Skaudri un veikalnieciski.

Upenieks: – Kā tas nākas, ka tautas kalpiem labpatikās solidāri nobalsot arī par to, ka vēlēšanu biļeteni nav glabājami pat ne 6 mēnešus, kas liktos tikai saprotami. Neizskatās pēc mukšanas un pēdu dzēšanas? Stāstīji, ka tev sanākusi itin pikta saraušanās ar savu (4. maija deklarācijas) kolēģi Jāni Dinēviču…

Grūbe: – Balsoja jau par sevis saglabāšanu, jo, kā es rakstīju Saeimas deputātam (ZZS), LSDSP līderim, bijušajam LTF frakcijas priekšsēdētājam Jānim Dinēvičam, pat katram sētas krancim ir saprotams, ka tas nav godīgi, bet saņēmu no viņa augstprātīgu komentāru, ka tā esot tikai mana demagoģija, jo viss taču kārtībā – desmit dienas vēlēšanu biļeteni tiekot saglabāti. Jā, pēc 10 dienām dāmas un kungi ir drošībā (arī tā darījuma blēži), un, pat atklājoties kriminālam, varēsim tikai demokrātiski noplātīt rokas.

Upenieks: – JV+PRO pakalpīgajiem medijiem nu atkal «druvā minūte dārga», lai par varītēm varētu attaisnot savu nozīmīgo esamību «smadzeņu skalošanas» laukā. Ja ar humoru, tad radio «Krustpunktā» redzētais pārspēja visas naivās cerības un iedomas. Skatījos un brīnījos! Nē, nu nav tam Alvim Hermanim no jaunās politiskās partijas «Mēs mainām noteikumus» (MMN) neviena mata uz galvas! Taču LSM darbonis (vairākkārt savu saimnieku apbalvotais) Aidis Tomsons spītīgi un profesionāla zuša izveicībā meklēja JRT režisora galvā kādu uti, kurai piesieties. Šķita, ka Hermanis iezīmē, kā izskatās viņa partijas MMN koks, Tomsons apcerēja šī koka mizu… Kāpēc tāda pati sejas vaibstos aizgrābta indeve? Vai tik Hermaņa solītā ģenerālā tīrīšana valsts pārvaldē nebojā labi atalgoto krēslu sēdētāju labsajūtu? Un! Kad tad būs kādas pārmaiņas, ja pirmo, kas tiecas kaut ko mainīt kardināli, arī vēlēšanu likumu, lai cilvēki varētu balsot par cilvēkiem, nevis partiju sarakstiem, cenšas noēst bez sāls? Tevi, Gunti, taču arī 1990. gadā ievēlēja no konkrēta vienmandāta vēlēšanu apgabala, turklāt deputāta kandidāta statuss bija jāizcīna asā konkurencē… Kas vainas bija tādai vēlēšanu kārtībai, kas tiešā mērā palīdzēja iesākt ceļu uz valsts neatkarību? 

Grūbe: – Partiju diktatūra Satversmes sapulces pirmsākumos nebija paredzēta. Tās sastādītais 1. Saeimas vēlēšanu likums paredzēja – startēt vēlēšanās gan politiskām partijām, gan atsevišķām vēlētāju grupām uz vienlīdzīgiem noteikumiem. Tas nepatika partijām, un tās jau 20. gadu beigās šīs normas likvidēja, tās strauji korumpējās (kā šobrīd Latvijā), apzinoties savu ekskluzīvo varu, un tas, manuprāt, bija arī par iemeslu 1934. gada 15. maija apvērsumam un demokrātijas likvidācijai. 

Augstākās Padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas, kur katram kandidātam vajadzēja iegūt jau sākotnēji vēlētāju atbalstu ar vismaz 500 balsīm. Tas nebija vienkārši, jo bija jābūt ciešā kontaktā ar vēlētāju un jāprot savu pozīciju aizstāvēt. Manā – 159. Madlienas vēlēšanu apgabalā – šīs balsis ieguvām es un Ivars Krampis. Abi piedalījāmies vēlēšanās. Tagad tikai partiju vēlēšanu lokomotīves un reti kurš cits izbrauc uz pirmsvēlēšanu sanāksmēm, turklāt tur viņiem noteikts atbalsts nav nepieciešams. Drūmākais tas, ka liela daļa vispār nekad savus vēlētājus nav redzējuši un nezina, ko viņi Saeimā pārstāv… Izskatās, ka tikai savas partijas intereses. Es uzskatu, ka, ja Saeimā startē, piemēram, 15 partiju vai pilsoņu apvienību (kas nav šobrīd pieļauts) saraksti, tad Jumpravā uz diskusijām ar vēlētājiem jāierodas 15 kandidātiem, kas startē šajā vēlēšanu apgabalā! Uz to aicina Alvis Hermanis (MMN), un es viņa nostāju atbalstu. Tikai kandidāts, kurš ir tieši atbildīgs noteikta vēlēšanu apgabala vēlētājiem, ir atbildīgs par saviem balsojumiem Saeimā – kā tas paredzēts arī LR Satversmē. Vēl vairāk – negodīgie deputāti būtu arī atsaucami. Jā, un visiem Saeimas deputātiem jābūt vienlīdzīgiem, jo tagad opozīcijā esošajiem ir tiesības tikai parunāt, nevis lemt… un tas ir Satversmes (likuma gara) pārkāpums. Kā klāsies šajā negodīgajā vēlēšanu cīņā Alvim Hermanim un viņa vadītajai MMN, nezinu, bet redzams, ka ceļš, kas mums būtiski vajadzīgs, nebūs rozēm kaisīts – ja jau pašā iedīglī tiek nikni apkarots.

Upenieks: – Gadiem dēvētā plaisa starp varu un tautu sen vairs neliekas plaisa, bet bezdibenis. Augšas pazaudē mēra sajūtu un kļūst ciniskas. Līga Kozlovska, Saeimas deputāte (ZZS), Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītāja, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, TV24 raidījumā «Ziņu TOP» stāsta par mūsdienu realitāti un aicina Latvijas iedzīvotājus pāriet taupības režīmā. Esot ieteicams pārdomāt visu, ko pērkam veikalā, lai nenāktos ēdienu izmest atkritumos, ko latvieši mēdzot darīt. Ja cienījamai deputātei būtu galva uz pleciem, noteikti izmantotu lielisko iespēju paklusēt. Ja viņa spētu paredzēt to milzu komentāru vētru, iespējams, klusētu, kā ūdeni mutē ieņēmusi, kā to darīja visu 14. Saeimas sasaukuma laiku, tribīnē nekāpjot. Cilvēki sadusmoti, un viņus var saprast. Piemēram, ko lai ietaupa piektā daļa valsts iedzīvotāju, kas jau tā dzīvo no rokas mutē, bet deputāti, ministri, viņu padomnieki un ierēdņi apvēlušies līdz nekaunībai, iesakot «no maizes pāriet uz kūkām»? Ko lai iesāk vidējās pensijas (ap 600 eiro) un tādas pašas algas saņēmējs? Kā tas var būt, ka lielākā pensija valstī ir 44 000 eiro? Vai te jau pašā sākumā nebija nosakāmi pensijas lieluma griesti, saprāta robežas, kā tas ir citās ES valstīs? Kam tas bija jāizdara? Ne deputātiem, ne Kozlovskai arī? Kā tur bija ar Godmaņa laika aicinājumu – saspiesties ciešāk kā pingvīniem?

Grūbe: – Godmaņa pingvīni nobāl tā priekšā, kā saspiedusies šodienas varas elite! Lai gan šo nekompetento un uzpūtīgo šaiku saukt par varas eliti ir apgrēcība. Lēmējvaras saplūšana ar izpildvaru, izpildvaras dominēšana pār lēmējvaru, tiesību sargājošo iestāžu un tiesu pakļaušana partiju ietekmei, mediju pakļaušana, manuprāt, tā vairs nav tikai partiju diktatūra, bet, tēlaini izsakoties, «mafioza, noziedzīga» valsts pārvaldīšana. Jau teju puse vēlētāju vai nu nopirkta ar lielām algām, vai prēmijām, vai apdullināta ar masu informācijas līdzekļos valdošo propagandu, kur pat Gēbels daudz ko būtu varējis mācīties. Nāciju atražot spējīgā tautas daļa JV Valda Dombrovska ekonomiskās krīzes laikā nežēlīgi tika piespiesta emigrēt, kā rādās, arī uz neatgriešanos. Kas tad ir tie, kuriem vajadzīga esošās deformētās sistēmas labošana? Tā ir tā piektā tautas daļa, kura dzīvo nabadzībā, un visi, kuri izprot mūsu katastrofālo situāciju, tālab pieprasa pārmaiņas pēc būtības, nevis skaistu frāzīšu dēļ. Pavisam bēdīgi, ja daļa no tiem uz vēlēšanām neaiziet. Tātad, iespējams, būsim mazākumā?! Šādos apstākļos, kur valdošajai šaikai ir lielas izredzes valdīt mūžīgi, bez apzinīgas un solidāras cīņas cerēt uz vērā ņemamām sekmēm vēlēšanās ir bezgala naivi. 

Upenieks: – Toties valdošo solidaritāte ir apbrīnas cienīga. Demisijas pieprasījumus iztur visi no vietas un nepārtraukti. Nesen aizsardzības ministrs Andris Sprūds arī! Tā sakot, uz robežas starp mums un Ķīnu viss mierīgi, un «Krievija ir valsts, Ukraina tikai projekts» (Sprūda vārdi!). Karsto punktu žurnālists Atis Klimovičs: «Kaut kā neiet kopā tas, par ro runā virtuvēs un pašā augšā – valsts galveno amatpersonu lokā. Aizsardzības ministrs aizbrauc uz neseno drona nokrišanas vietu, izsakās prezidents, premjere, taču galveno nepasaka – Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu gatavoties arī plānam «B», sliktākajam scenārijam jeb Krievijas uzbrukumam. Te, šķiet, vadošās amatpersonas rīkojas tāpat kā Zelenskis pirms kara, kad mierīgi teica ukraiņiem, ka drīz būs pavasaris un visi varēs priecīgi braukt šašlikos. Gribas citēt Vitu Matīsu, kas pērn intervijā «Latvijas Avīzei» aicināja valdošās aprindas vairāk saspringt un rīkoties valsts aizsardzības stiprināšanā. Pētot pirmskara dokumentus, viņa pārliecinājusies, ka 1939.–1940. gadā valdošās aprindas arī bāza galvu smiltīs un negribēja «uztraukt» Latvijas iedzīvotājus.»

Grūbe: – Redz, man te ir īsa atbilde. Iespējams, viņi neiespringst divu iemeslu dēļ. Kā mēdz teikt, «pilsētā runā», ka varbūt varas elite cer uz garantijām, ka daļa privileģēto tiks nekavējoši izvesti no bīstamām zonām, ja tādas pastāvēs. Kā Krievijā – nekaros viņu bērni un mazbērni…, jo tie saņems atbrīvojumus. Tāda laime varētu spīdēt lielai daļai ierēdņu armijas un tās radiem. Tas, ka par Latviju būtu gatavi karot tikai 37% aptaujāto, nemaz nepārsteidz. Nepārsteidz arī jau pierastais, ka Igaunijā, Lietuvā šie rādītāji krietni labāki… Turklāt neviens nezina, kā varētu rīkoties arī tie 37%...

Upenieks: – Faktiski 3. oktobra vēlēšanas jau ir teju klāt. Tev nešķiet, ka atkal tiek samērā veiksmīgi piestrādāts, lai esošā elite, valsti pie bezdibeņa malas novedusī ierēdņu, viņu radu elektorāta stagnācija paliktu pie varas? Piestrādā pie tā, lai cilvēks neredzētu jēgu vēlēšanām? Nebrīnīšos, ka atkal organizēsies aktīvisti, kuri aicinās vēlēšanas ignorēt vai balsot ar tukšu aploksni, bet atbildību novels uz Šleseru vai kremļa aģentiem? Skaidrs, ka vari neatbildēt, bet vai tu zini, par ko balsot, ja vēlēšanas būtu jau rīt? 

Grūbe: – Es balsošu par Alvja  Hermaņa MMN, jo tā ir cerība. Tāpat es aicinu citas opozīcija partijas pievienoties galvenajam valsts saglabāšanas garantam – vēlēšanu sistēmas maiņai, jo apkārt mums ir tik daudz gudru un rīcībspējīgu cilvēku, kuriem jādod iespēja pacelt mūsu Latviju, kas bieži vien kuļājas pēdējās vietās Eiropas Savienībā. 

Upenieks: – Paldies par saturīgo un atklāto sarunu!