R. Puķe raksta: "Es tūlīt jau desmit gadus mēģinu darīt vienu pavisam vienkāršu lietu, palīdzu bērniem ar īpašām vajadzībām. Mūsu bērniem. Latvijas bērniem.
Šo gadu laikā esmu staigājis pa dažādām iestādēm, runājis ar uzņēmējiem, lūdzis atbalstu, meklējis iespējas un mēģinājis pārliecināt cilvēkus, ka arī bērniem ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz skaistāku, pilnvērtīgāku dzīvi. Ka viņiem ir vajadzīgas iespējas, pieredze, uzmanība un sabiedrības atbalsts. Ka viņu vecāki nedrīkst palikt vieni ar savām problēmām.
Ir gājis visādi. Ir bijuši cilvēki, kuri palīdzējuši no sirds, ir bijušas vilšanās, aizvērtas durvis, VID manai labdarības biedrībai par kavētu pārreģistrēšanu uz PVN maksātāju uzrēķināja vairāku tūkstošu sodu, ko katru mēnesi maksāju un līdz ar to, arī brīži, kad gribas visu mest pie malas. Taču viena lieta šo gadu laikā ir palikusi nemainīga, vismazākais atbalsts ir bijis tieši no valsts.
Un tad es lasu ziņas par mūsu valsts prioritātēm.
Ārlietu ministrijas vadībā tiek īstenoti un finansēti attīstības sadarbības projekti Āfrikas valstīs. Ārlietu ministre Baiba Braže publiski aizstāv šo pieeju un ministrijas izvēlētos virzienus.
76 000 eiro Latvijas nodokļu maksātāju naudas tiek novirzīti Āfrikas samu audzētavas izveidei Zimbabvē. Savukārt biedrības Riga TechGirls projektiem Āfrikā nepilnu trīs gadu laikā piešķirti vairāk nekā 412 000 eiro.
412 000 eiro Āfrikas bērniem.... Protams! Jo mums taču šeit visi bērni dzīvo kā šokolādē!
Kur ir valsts prioritātes, kad bērnam Latvijā nepieciešama rehabilitācija? Kad ģimene nevar atļauties nepieciešamo aprīkojumu vai rehabilitāciju? Kad vecāki gadiem cīnās, lai viņu bērnam būtu kaut nedaudz vieglāka ikdiena? Kad biedrībām jāmeklē katrs ziedotais eiro, lai vispār varētu turpināt darbu?
Katru gadu Ziemassvētkos mēs redzam smalkos tērpos ģērbtus valsts pārstāvjus labdarības pasākumos. Kameras, fotogrāfi, zvanu centri, skaistas runas par līdzcietību un rūpēm par bērniem. Visi ir klāt, visi atbalsta, visi ir gatavi parādīt, cik ļoti viņiem rūp.
Bet kur šīs rūpes ir pārējās 364 dienas gadā? Kur ir šis atbalsts, kad nav kameru, kad nav svētku atmosfēras un kad neviena fotogrāfija nenokļūs ziņu portālos?
Es neesmu politiķis. Es neesmu cilvēks, kurš gaida kādu amatu vai valsts apbalvojumu. Man ir piedāvājuši iet politikā, es esmu atteicies un visdrīzāk nekad tur neiešu. Es esmu cilvēks, kurš gandrīz desmit gadus mēģina kaut ko uzlabot to bērnu dzīvē, kuri paši bieži vien par sevi nevar pastāvēt. Un esmu noguris no situācijas, kurā cilvēkiem, kuri patiesi cenšas palīdzēt tepat Latvijā, ir jālūdzas pēc atbalsta, kamēr valsts līmenī tiek atrasti ievērojami līdzekļi projektiem citā pasaules malā.
Baiba Braže, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, es gribu dzirdēt nevis kārtējo skaidrojumu par starptautiskajām interesēm, diplomātiju un Latvijas tēlu pasaulē. Es gribu dzirdēt konkrētu atbildi par to, kāpēc šādas prioritātes tiek izvēlētas un kā tiek vērtēts šo izdevumu samērīgums ar mūsu pašu sabiedrības vajadzībām.
Un vēl vairāk, kurš uzņemas politisko atbildību par pieņemtajiem lēmumiem? Kurš atbildēs, ja izrādīsies, ka šī nauda nav izlietota tā, kā sabiedrībai tiek solīts?
VAI BEIDZOT KĀDAM BŪS PAR ŠO JĀATBILD?
Jo tie bērni, par kuriem es runāju, nav kaut kāda abstrakta statistika. Tie ir mūsu bērni. Viņi dzīvo tepat, Latvijā. Viņu vecāki dzīvo tepat. Un viņu nākotne ir atkarīga arī no tā, kādus lēmumus šodien pieņem mūsu valsts. Es jūs varu pie viņiem aizvest!
Varbūt pirms mēs mācām visai pasaulei, kā rūpēties par samiem, beidzot iemācīsimies pienācīgi parūpēties par saviem cilvēkiem?
Latvijas bērni nav mazāk svarīgi par Āfrikas bērniem. Un viņi noteikti nedrīkst būt pēdējie rindā uz savas valsts atbalstu. Es tiešām no šīs attieksmes esmu noguris.
Ja uzskati, ka par šo jautājumu ir jārunā skaļāk, lūdzu, dalies ar šo ierakstu! Lai tas sasniedz pēc iespējas vairāk cilvēku un beidzot liek atbildīgajiem sniegt sabiedrībai skaidras atbildes."