Ja tikko apstiprinātā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Baiba Šmite-Roķe mierina, ka viņa «(..) ļoti bieži smaida, runājot ar cilvēkiem – kolēģiem, uzņēmējiem, un cer, ka šis smaids nepazudīs un ka sabiedrība arī varēs sākt domāt savādāk par VID vadītāju», tad gribas cerēt, ka smaida iemesls būs iestādes profesionālisms tādā nozīmē, ka solītā laipnā klientu konsultēšana būs vērsta uz birokrātisku samežģījumu izskaušanu, lai cilvēks varētu tikt galā pats – bez konsultācijām! Lai VID godīgam cilvēkam būtu glābiņš, bet blēdim, korumpantam – bieds, soģis. Apmēram tā, nevis tikai smaidīsim kā muļķi. Ja jaunā vadītāja dedzīgi jūsmo, ka nejūtot nekādu politisku spiedienu – pat (kāpēc pat?) no «Jaunās Vienotības», tad vai nu vara metusi spalvu, tikumu, vai tikusi pie kārtējā – sev ērtā cilvēka? 

Ja mazās skolas sevis glābšanā izmisīgi vienojas himnā «Dievs, svētī Latviju!», tad premjere Evika Siliņa himnas troksni kušina itin mātišķi: «Mums jāsaprot, ka mēs gribam iedot bērniem kvalitatīvāku izglītību.» Te vēl viens – ja! Ja labu izglītību lauku bērnam var iedot, vienīgi likvidējot viņa mīļo skolu pie mājām, tad vismaz nevajag tik parocīgi valkāt vārdu «bērns»!