Droši vien jāsāk ar skaidrojumu terminam “nerakstošs rakstnieks”. Manā gadījumā tas nozīmē – ilgstoši topoša rakstniece ar dažām publikācijām periodikā, kas vairs neiznāk, piedalīšanās “Literārajā akadēmijā” un “Prozas lasījumos” aptuveni pirms 10 gadiem (joprojām tiek pieminēts kā sasniegums) un aktīva nerakstīšana vairāku gadu garumā. Taču (!) doma par prozu nav zudusi, tāpēc turpinu sev piedēvēt ar rakstniecību saistītus titulus.

Tā kā esmu attālinājusies no latviešu literatūras un nesekoju līdzi jaunumiem, gāju uz festivāla pasākumiem, cerot gūt skatījumu no malas – kā izskatās lasījumi cilvēkam, kas tur netīšām iemaldījies un ikdienā saskaras tikai ar ziņu tekstiem. Jāsaka gan, ka tas īsti nebija iespējams, jo ātri vien pārņēma nostalģija un senā vēlme iekļūt “stilīgajā klubiņā” jeb “rakstnieku sabiedrības krējumā”, kura dalībnieki un izpausmes nav daudz mainījušās šo gadu laikā. Tad, protams, vēl gadās kāds pazīstams personāžs, kas jau iekļuvis stilīgo kopienā, un esmu ievilkta atpakaļ.

Ļoti gribējās apmeklēt festivāla atklāšanu, īpaši redzēt filmu par “Prozas lasījumu” aizsākumiem (tagad tā skatāma “Youtube”!), kā arī tikt pie bezmaksas uzkodām, taču šoreiz nācās samierināties ar pēcpasākuma foto. Starp citu, norises vietai – Nacionālajam rakstniecības un mūzikas muzejam –, kā izrādās, ir lasījumiem piemērots mansards: intraverti var justies ērti un droši, paslēpjoties aiz kāda staba vai stutējot sienu.

Pirmais pasākums, ko apmeklēju, bija autoru grupas “TEKSTūra” lasījumi “Radošuma anatomija” Andreja Upīša Memoriālajā muzejā, kuros rakstnieki mēģināja noskaidrot, no kurienes tad rodas radošums un kā to notvert tekstā. Gaidīju pavecāku cilvēku pamācības, taču nebija tik traki – pāri vecuma un pieredzes atšķirībām varēju rezonēt ar mēģinājumiem notvert mirkli vīna glāzē. Atceros vēl flautistes iespaidīgi tievos un garos pirkstus, arī tas varētu būt labs sākums prozai.

Sestdienas vakarā aizgāju uz “Slieksni. Diptihu II” Kaņepes Kultūras centrā, kur uzstājās topošie rakstnieki no “Literārās akadēmijas”. Vāji izgaismotā telpa bija piebāzta ar pajauniem cilvēkiem, no kuriem daži, kā nopratu, īsti nesaprata, kas te notiek, un pirmā stāsta vidū izlēma evakuēties. Prozas klausīšanās diez vai ir sestdienas vakara atpūta negatavajiem.

Starp citu, runātājus darbībā vispār neredzēju, biju iegrimusi neapgaismotā dīvāna mīkstumā un klausījos stāstus no aizpūļa valstības. Tas palīdzēja pārvarēt saspringumu katra stāsta sākumā – neviļus sajutos tā, it kā pašai būtu jārunā un jāatbild par uzrakstīto ar savu vārdu un uzvārdu, taču neviens uz mani neskatījās.

Prieks par jauno autoru drosmi un skaidro valodu, roku drebēšanas līmeni gan nevarēju pārbaudīt. Kāds stāsts varbūt nebija tik piemērots skaļai lasīšanai (tā tomēr ir specifika – noturēt klausītāja uzmanību), kāds varbūt ne tik spilgts, taču labi izstrādāts, cits spridzināja auditoriju ar aizraujošu saturu un izpildījumu. Taču kopumā bija forši – ļoti gribēju dzirdēt jaunos rakstītājus un viņu idejas: vai parādīsies kaut kas svaigs un dzīvs, vai arī turpināsies latvisko ciešanu tēma un ģimeņu drāmas? Bija abi, bet šoreiz bez smaguma.

Biju ieplānojusi doties arī uz “Prozas brokastīm” svētdienas rītā, tomēr miegs un fiziskās brokastis šoreiz bija svarīgākas (dzīves prozas brutālā uzvara pār literatūru). Turklāt uz tradicionālajiem lasījumiem “Andalūzijas sunī” esmu bijusi visbiežāk, iedomājos – varētu pēc atmiņas aprakstīt vecās sajūtas, nošpikot uzvārdus no pasākuma plakāta, un gan jau neviens neuzzinātu. Diemžēl esmu pārāk godīga. Zināšanai – uzstājās tur pamatā “rakstnieku putukrējums”, nekā jauna. Vienkārši palasiet šo autoru darbus, paskatieties kādus videoierakstus, lai tekstam pievienotu balsi, un lasījumi gatavi!

Svētdienas vakarā nokļuvu “Prozas lasījumu” noslēguma pasākumā “Hamletā”. Smalka atmosfēra pie apaļiem galdiem uz sarkana paklāja, skanēja brīnišķīga ģitārspēle, un prasījās paņemt glāzi vīna, lai iejustos pa īstam. Rakstnieki uz maiņām kāpa uz skatuves, sēdās pie mikrofona un, gaismas un skatienu caurdurti, lasīja savus garadarbus.

Vairāku autoru tekstos uzpeldēja vardarbība un kara noskaņas – es jau domāju, vai tad nebūs kādas aktualitātes. Protams, bija arī ģimenes drāmas – sliktais vīrs/tēvs, nabaga sieva/māte. Kāpēc latviešiem patīk šī tēma, es nespēju saprast. Ja dzīvē šausmas, kādēļ lai par tām vēl lasītu?! Man daudz labāk patika minimas – īsie teksta gabaliņi priecēja ar dzīves krikumiem.

Varēja dzirdēt arī latgaliešu valodu 2x ātrumā – nākamā līmeņa klausīšanās treniņš nebija viegls, vārdi bira no maisa, un lauza man smadzenes, bet visi iesmējās vienās un tajās pašās vietās, tā ka laikam tikai man klausīties literatūru šķiet grūti. Līdz nākamā gada lasījumiem jāsatrenējas ar audiogrāmatām, nevar tā izgāzties.

Beigās apbalvošana – par stāstu konkursa “Kā tev iet?” uzvarētāju kļuva Mārtiņš Pommers, kurš ieguva konkursa galveno balvu 500 eiro, savukārt četras veicināšanas balvas un iespēju mēnesi uzturēties Dubultu Rakstnieku namā saņēma Gusts Ābele, Anta Priedīte, Ieva Melgalve un Lea Vinks. Izlozē īpašo rakstīšanas planšeti ieguva Vineta Stīpniece. Nav ne jausmas, ko viņi lasīja, bet gan jau izcēlās.

Kopumā jāsecina – ja autors prot rakstīt (un izteiksmīgi lasīt), tad temats nav tik svarīgs: var stāstīt par vecu ļaužu mīlu, uzburt baisas vardarbības ainas vai izraut no sadzīves inčīgus fragmentus. Starp citu, vakara vadītājs citēja izvilkumu no 1928. gada “Ogres Straumes”, kas publicēts “Ogres Vēstis Visiem” 5. decembra numurā: “Lielvārdes stacijā, pārejot no viena vilciena uz otru, no vilciena nokritis un smagi galvā ievainots rīdzinieks Lācis Grūbe.” Prozaiķi novērtē interesantus personvārdus un dīvainus atgadījumus, viss ir materiāls prozai.

P.S. Tā kā tekstu negribējās piesātināt ar pasākumu nosaukumiem, norises laikiem, dalībnieku uzvārdiem utt., piedāvāju festivāla plakātu kā “ceļa karti”.