Tiekamies dienā, kad durvis publikai ver publicista Lato Lapsas un Ogres muzeja kopīgais veikums – Zemzemes ekspedīcija «Kolaboracionisms un kolaboracionisti». Ar to arī sarunu sākam.
– Jūs pats arī ekspedīcijā atradāt kādus vārdus, kas īpašu interesi izraisīja? Kādu tuvinieku, paziņu?
– Nē, tuviniekus nē, bet savus amata brāļus un Mākslas akadēmijas pasniedzējus.
– Bet tā jau droši vien ir tāda mākslas vides problēma. Mākslinieki vienmēr ir sadarbojušies ar tā brīža varu. Aktieri, gleznotāji.
– Tā ir noticis ne tikai padomju, bet arī Latvijas brīvvalsts laikā. Viņi pieslējās partijām. Lasīju Uga Skulmes atmiņu grāmatā, ka Valdemārs Tone ar Latvijas zemnieku savienību burzījies, Rīgas grupa – ar sociāldemokrātiem. Nu, tad viņi, laikam, dabūja kaut kādus pasūtījumus, un Ulmaņa laikā valsts arī maksāja pabalstus māksliniekiem.
– Tagad jau arī mākslinieki lielā mērā no grantiem ir atkarīgi.
– Līdzīgi. Es tikai nedomāju, ka tagad tik burtiski ar tām partijām viss notiek. Laikam pēdējais skaļākais gadījums ir tēlnieks un Rīgas domes deputāts Ivars Drulle, kurš piedāvā sazāģēt Andreju Upīti. Pats nobalso un pats zāģēs.
– Un ko jūs domājat par tiem kolaboracionistiem? Ko ar viņiem darīt?
– Ko ar viņiem darīt... Domāju, ka šeit tomēr viss nav parādīts no visām pusēm – biji partijā, tātad kolaboracionists. Jautājums, kāpēc tas cilvēks sadarbojās ar varu?
– Varbūt čekas telefonu grāmatā, jā, tur ir tikai vārds un numurs, bet izstādē Lato Lapsa ir savācis lietas par 25 cilvēkiem.
–Nu, tie, tiesneši, kas uz nāvi notiesāja cilvēkus, tas ir nopietni. Es vairāk skatījos, ka tur ir samesti kopā arī tie, kas vienkārši bija partijā. Nezinu, par ko viņi vāca informāciju, ko viņi tur ziņoja un nodeva. Man trakākais, šokējošākais šķita tas, ka Jānis Pauļuks, kurš ir gleznotājs un ārēji pret varu it kā noskaņots cilvēks, nodevis Indriķi Zeberiņu, Mākslas akadēmijas pasniedzēju. Es arī palasīju, par ko. Par to, ka viņš zīmējis pretpadomju karikatūras – pret kolhoziem, pret padomju armiju. Pauļuks par viņu uzrakstījis ziņojumu, tāpēc Zeberiņš iesēdināts. Nesmuki, vai ne... Nu, manējie Mākslas akadēmijas pasniedzēji arī tur ir. Es pieļauju, ka tāpēc, lai būtu iespēja izstādīties ārzemēs, jo citādi jau netika vispār nekur ārpus PSRS. Bet, ko viņi darīja, par ko viņi ziņoja, cik viņi nopietni noziņoja, nu to es nezinu.
– Vai šo izstādi var uzskatīt par jūsu pirmo veikumu, ienākot muzejā, vai tā jau bija sagatavota?
– Es te esmu tikai otru nedēļu, un izstādei viss jau bija sagatavots. Šī man amatā ir tikai septītā diena.
– Kad iepriekšējā muzeja direktore tika apstiprināta, nekavējoties sekoja naidīga publiska reakcija. Pēc jūsu apstiprināšanas ir pilnīgs klusums. Tas nozīmē, ka pat nosacīti liberālais flangs akceptē, ka jūs esat laba izvēle.
– Es pat nezinu. Deputāti nobalsoja visi par. Kad mani izsauca uz domes sēdi, nekādu tādu jautājumu, kas mēģinātu apšaubīt manu kompetenci, nebija.
– Par kompetenci runājot, apbrīnoju radošus cilvēkus, kuri vienlaikus spēj būt perfekti administratori. Saprotu, ka tas ir arī jūsu gadījums. Daudzus gadus vadījāt mākslas izglītības iestādes. Kā šīs abas nodarbes sadzīvo? Neveidojas iekšējs konflikts?
– Nu, diezgan normāli sadzīvo. Pēdējo gadu man bija iespēja būt tikai māksliniekam. Ļoti aktīvi padarbojos. Uztaisīju savu jaunāko darbu izstādi Liepājas Latviešu biedrības namā. Tūlīt tie brauks atpakaļ uz Rīgu – galeriju «Jēkabs». Tā ka esmu kārtīgi pastrādājis radošajā jomā. Nu, un kad nāca šis te sludinājums par vakanci Ogres novada muzejā, nodomāju, jāpamēģina. Kaut kas taču vēl ir jādara! Katram cilvēkam ir dots kāds talants, spējas dzīvē – tīri tā no dabas, no likteņa. Un acīmredzot es esmu tas gadījums, ka es varu abējādi pārslēgties. Turklāt tā vadīšana nav nemaz tik sausa. Īstenībā tā ir pat diezgan radoša. Tās procedūras, kā strādā valsts iestādes, es diezgan pamatīgi dabūju apgūt – 17 gadu garumā. Pašvaldība strādā līdzīgi. Tā ka šeit man ir diezgan maz pārsteigumu. Vienīgi līgumus es pats neslēdzu, sūtu uz augšu, un man nav arī savas grāmatvedības.
– Kolektīvs arī ir ļoti kompakts.
– Jā, kolektīvs ir kompakts, un tas ir interesanti. Kolektīvs kopumā ir ļoti jauns – gadu, pusotru strādājis. Tikai viens cilvēks ir, kas strādā ilgi, un viņš ir ļoti zinošs par ļoti specifisku muzeja līniju – par krājumu. Šobrīd viss, manuprāt, ir diezgan labi sakritis. Ir jauna komanda, kompetenta, zinoša, ar pieredzi muzeju darbā un izstāžu jomā. Ar kontaktiem arī citos muzejos. Domāju, tas strādās!
– Muzeja aiziepriekšējā komanda bija vairāk uz augsto mākslu tendēta. Iepriekšējā vadītāja centās pievilkt vēstures sadaļu un kara lietas, kas interesēja pašvaldību. Kā notiks jūsu vadībā? Jūsu vietnieks Jansons ir vēsturnieks, jūs pats tad mākslu kūrēsiet?
– Es par mākslu pat ne tik daudz. Es varu pieslēgties periodiski, bet nevaru būt vienlaikus visur iekšā. Tāpēc man ir mākslas kuratore Elīna Cērpa, kura ļoti labi prot organizēt izstādes. Apbrīnoju, kā viņa to visu dabū gatavu. Tā ka, domāju, mums ir tāds ļoti labs līdzsvars. Ir tas vēstures virziens – strukturēta zinātne ar pamatīgu metodi apakšā. Un māksla, kas ir radošais un spontānais virziens. Kopā tas varētu ļoti labi strādāt. Es arī uz to kolaboracionistu izstādi gāju kā zināmā mērā uz mākslas performanci. Tā ir veiksmīga sintēze starp faktiem un to pasniegšanu atbilstošā vidē, kas uzbur visu tā laika atmosfēru. Dzelzs restes, durvis, aiz kurām tie faili kartona vāciņos. Tas viss ļoti labi saslēdzas. Parāda to briesmīgo režīmu, kurā cilvēkiem bija jādzīvo, un viņam nebija, kur palikt, kur sprukt.
– Bet tā jaunā topošā ekspozīcija, tā jau arī būs tāda režīma un politikas rādīšana?
– Nu vairāk gan cīņu pret režīmu. Par to, kā mēs atguvām neatkarību. Nesen biju Liepājā, un arī tur ir šāda ekspozīcija. Tā ka tā ir tāda vispārējā tendence Latvijas muzejos, rīkot izstādes par to, kā mēs atguvām neatkarību, ko mums tas ir maksājis, kādā ceļā nācis un kā tas šodien vēl joprojām mūs ietekmē un skar.
– Tas ir svarīgi nācijas pašapziņai.
– Protams! Nu jau par šo periodu mēs varam sākt runāt kā par vēsturi. Kopš 90. gadiem pagājuši jau 30 gadi, kas ir Latvijas neatkarības pastāvēšanas ilgākais nogrieznis. Mēs varam beidzot sākt runāt par to atklāti un paši sevi iepazīt bez bailēm.
– Jūs muzeju noteikti jau esat izstaigājis krustus šķērsu. Pašam te ir interesanti?
– Nu, krustu šķērsu līdz galam vēl ne. Protams, ekspozīcijas ēku, jā. Bet man gribas redzēt visu krājumu. Vienkārši nedēļas laikā vēl nespēju to aptvert. Tagad vairāk sanāk sēdēt kabinetā, jātaisa budžets nākamajam gadam. Jāsaprot, kā tas muzeja finansējums darbojas, kā tiek plānots un kā tiek tērēts. Bet līdzīgi bija arī skolā, kas ir valsts pārvaldes iestāde, – es to visu darīju.
– Ja reiz skolai pieskaraties, pārskatīju ziņu arhīvus, bet tā arī neatradu, kādēļ skolā uzrakstījāt atlūgumu.
– Tur bija vairākas lietas. Kopš Nacionālās mākslu vidusskolas izveidošanas es nostrādāju tur septiņus gadus. Tas ir ilgs laiks – vadīt tik lielu valsts iestādi. 450 darbinieku! Pirms tam Rozentāļos bija 40, un tur es nostrādāju 10 gadu. Tad nāca tā iespēja attīstīties, investēt. Ja tu apvienojies, tad skolā investēs, ja neapvienosies, tad – ne. Tas tika pilnīgi skaidri no Kultūras ministrijas puses pateikts.
– Ak tad tāpēc tās skolas salika kopā!
– Jā – Rozentāļus, Rīgas Doma kora skolu. Pēc tam pievienoja Emīla Dārziņa mūzikas skolu un Rīgas baleta skolu.
– Vai ir labi tādu kolhozu taisīt?
– Nu nav jau tas kolhozs. Redzi, kad katra tā skola bija izolēta, viņas vārījās savā sulā, tas gaiss bija tāds... es negribu teikt sastāvējies, bet ļoti konservatīvs, uz sevi vērsts. Tās skolas bija sevī noslēgušās, un redzēju, ka tā nav īstā nākotne, uz kuru jāiet. Bet, saliekot spēkus kopā, ir iespēja paraudzīties ārpus tās savas šaurās smilšu kastes. Un tur ir milzīgs potenciāls! Protams, cik nu mums izdevās to iedzīvināt un izmantot. Bet nu daudzas ļoti labas lietas notika Nacionālajā mākslu vidusskolā. Beigās tak uzveda tos «Pūt, vējiņi!» Doma kora skolas Mūzikas nodaļas vadībā. Pieslēdzās arī balets ar savu horeogrāfiju un Rozīši ar dekorācijām. Sadarbība sāka veidoties, un bija arī tāda iekšēja jušana, ka bērni arī paši to grib. Pa tiem septiņiem gadiem bija ļoti daudz jāizdara, daudz tika izdarīts, bet daudz bija jānodarbojas arī ar lietām, kas bremzēja. Liela skola, daudz bērnu. Skolā vadība ir diezgan neaizsargāta, vecāki var rakstīt sūdzības par jebko un reizēm nepamatoti. Par baleta skolu es biju pārsteigts, cik tā krieviska. Tur puse pasniedzēju runāja krievu valodā, savā darba vietā! Kultūras ministrs toreiz bija Puntulis, un viņam pārmests, ka ministrijas pakļautībā ir skola, kurā visi runā krieviski. Mans domu gājiens bija to visu vidi izraut, atšķaidīt un atkal salikt kopā citādākā veidā. Kā vienotu skolu, kas veido Latvijas nacionālo kultūru. Nu, jā... un tad es aizgāju... daudzu iemeslu dēļ. Es dzīvoju Lēdmanē, katru dienu divas stundas braucu uz skolu, divas stundas atpakaļ.
– Jūs esat vēsturiskais iedzīvotājs vai ienācējs?
– Nē, es no Rīgas atnācu. Ieprecējos. Sākumā dzīvojām Ogrē. Tad pirms 20 gadiem iegādājos zemi Lēdmanē, tur sāku būvēt savu māju, darbnīcu, kur varētu gleznot. Tas arī bija tuvu sievas vecākiem, viņiem tur arī laukos ir māja, pāris kilometrus no mums. Kad bērni bija maziņi, ar viņiem vienmēr varēja sarunāt pieskatīšanu.
– Bet uz Rīgu sanāca baiga braukāšana.
– Nu tas vairs nebija paceļams. Ar tumsu aizbrauc, pa tumsu atbrauc. 17 gadu es to izturēju, bet palika man 50 gadu, un sapratu, ka tīri fiziski vairs nevarēšu to pavilkt. Un bērni jau arī bija jāizvadā pa skolām un pulciņiem – šausmīga loģistika. Un gribējās jau arī pa vidu vēl kaut ko uzgleznot.
– Mākslas izsolēs jūsu darbi tiek tirgoti par gana solīdām summām.
– Nezinu, nesekoju līdzi.
– Ja nebūtu ambīcijas kaut ko vadīt, jūs varētu turpināt strādāt mājās un tikai gleznot?
– Redz, ar dzīvošanu no gleznošanas ir tā, ka tas tomēr ir nestabils un neparedzams ienākums. Jā, vienubrīd kaut kas tiek pirkts, un tad atkal kādu laiku ir klusums. Es gan arī pa laikam paņemu kādus privātus skolniekus. Man tepat Ogrē ir maza studija. Nāk ļoti interesanti, talantīgi cilvēki. Pieaugušie, kuri grib iemācīties gleznot. Vadu viņiem tādas kā meistarklases.
– Kritiķi saka, ka jūs esat viens no retiem mūsdienu latviešu gleznotājiem, kas prot gleznot.
– (Smejas.) Nu, nezinu, ko tie kritiķi saka. Vislabāk ir pateicis gleznotājs Boriss Bērziņš.
– Tas ir tas, kas resnās dāmas gleznoja?
– Jā. Viņš teica tā: «Katrs gleznotājs piedzimst kaut kādā kompānijā.» Proti, katrs gleznotājs ir kādam mākslas novirzienam piederīgs. Kurā vēl citi līdzīgi strādā. Manā kompānijā šobrīd ir ainavu gleznotāji, kas glezno diezgan reālistiski, kurus interesē dzīvā, reālā daba. Tie ir tie, kas mani uzrunā, un tas ir tas, kas nāk man pašam laukā. Vispār es uzskatu, ka gleznotājam nav savas gribas. Gleznotājs ir tikai magnetofons, kurš atskaņo kaut kādu lenti vai informāciju, kas viņā ienāk no citurienes. Viņš vienkārši ir medijs, kurš to vizualizē. Bet, kas viņu uzrunā, kā un kāpēc, tas ir ārpus viņa kontroles.
– Nav tā, ka šobrīd mākslā ir daudz netalantīgu cilvēku? Kas taisa visas šīs instalācijas, performances un abstrakcijas vienkārši tāpēc, ka nemāk uzzīmēt cilvēku, nemāk gleznot.
– Tā ir lieta, kas 20. gadsimta mākslas izglītībā ir aizgājusi nepareizi, jo skolās nemāca vairs pamatlietas. Teiksim, par mūziķi tu nevari būt, ja nezini notis, nemāki spēlēt kādu instrumentu. Bet mākslā tā var. Var pabeigt mākslas skolu, neprotot zīmēt, bet tikai gudri runājot un kaut kādu lielu konceptu uztaisot. Tas vairāk Rietumeiropā, Amerikā aizgāja tādā galējībā. Bet, no otras puses, Amerikā ir arī pretēja kustība. Ir daudz mākslinieku, kuri grib gleznot reālistiski, kā to darīja vecmeistari. Viņus interesē dzīvā daba. Un reālistiskajai glezniecībai un arī ainavai Amerikā ir ļoti augsts līmenis. Kad 1995. gadā atgriezos no apmaiņas programmas ASV, man likās, ka ir tikai tā kā Ņujorkā – de Kunigi, Rotko, popārts. Bet izrādās, ka ir arī tā otra māksla, kas netiek eksponēta lielajos centros. Jāsaprot, ka gan Amerika, gan Eiropa ir ļoti dažāda un daudzveidīga, un te ir vieta gan konceptuālismam, gan sirreālismam, gan reālismam, gan impresionismam... visiem virzieniem.
– Par Ameriku runājot, jūsu biogrāfijā ir arī darbs ar ASV armiju?
– Biju civilais, kurš strādā ar militāristiem. Tikko biju atbraucis no Amerikas, un viena mana klasesbiedrene vēstniecībā taisījās citā amatā pāriet. Viņa piedāvāja darbu man, un tā es pilnīgi nejauši kļuvu par tulku militāristiem. Viņiem Latvijā bija misija programmā «Partnerattiecības mieram». Toreiz viņi ar tādiem ļoti saudzīgiem un pat mazliet naiviem paņēmieniem veidoja saskares punktus ar Latvijas Bruņotajiem spēkiem. Taisīja seminārus. Un es tulkoju. Programma ilga kādus sešus gadus, izbraukāju visas Latvijas bāzes, un reizēm arī braucām grupām līdzi uz Ameriku, uz brīfingiem.
– Militārā tēma dažās jūsu gleznās parādās.
– Bija kaut kad senāk, jā. Jo ar mākslinieku ir tā – viss, kas ar tevi notiek, tas viss kaut kur nogulsnējas un pēc tam nāk laukā.
– Man patīk lasīt ukraiņu autoru grāmatas, jo tajās ir tādas īstas emocijas. Karš iedod pilnīgi citu realitātes izjūtu. Kā, jūsuprāt, tur viss beigsies? Tas skars arī mūs?
– Tas skar mūs jau tagad. Tas nevar neskart. Kā tas beigsies... Nu, to gan es neņemos spriest. Es ticu, ka Ukraina uzvarēs, kaut kā... Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņa zaudē. Ka Krievija sasniedz tos mērķus, ko uzstādījusi. Nu, jā, Ukraina... Es biju Ukrainā. Aizdzinu vienu mašīnu.
– Ar Helmani?
– Jā. Līdz Slovjanskai aizbraucām. Bija traki. Tie cilvēki, kā viņi tur stāv un turas, tas viss ir briesmīgi.
– Ukrainā negribējās kaut ko pieskicēt, pabildēt, lai vēlāk uzgleznotu?
– Nu, nē. Tur viss notika ļoti īsi, koncentrēti un baigā tempā. Mēs dzinām mašīnas, neko lieku nedarījām.
– Kādas jums ir attiecības ar mēru Helmani? To lielo skandālu 2023. gada sākumā izraisīja dziļas politiskas domstarpības starp pašvaldību un muzeja vadību.
– Man attiecības ir labas. Citādi jau viņš uzreiz būtu pateicis nē. Viņam varbūt ir savas metodes un redzējums, kā lietas jākārto, bet iekšēji viņš ir īstens Ogres novada un Latvijas patriots. Kam ir svarīgi, lai mums te ir pašiem sava valsts, lai neviens te nelien iekšā un neviens krievs lai nemāca, kā mums te, savā zemē, jādzīvo. Tas ir tas, kāpēc viņš to visu dara, un es pilnībā atbalstu viņu.
– Ogres novada muzejs ir domes iestāde. Jums jau noteikti bija jāprezentē redzējums par muzeja tālāko attīstību? Vai ir gaidāmas kādas būtiskas izmaiņas?
– Mums tūlīt vērsies vaļā Neatkarības laukums – Neatkarības ekspozīcija. Tur būs arī sadaļa, veltīta Ukrainai. Lai sabiedrība ir informēta par notiekošo un saprot, kāda spēle pašlaik tiek spēlēta un kas ar mums var notikt, ja neizdarīsim pareizos lēmumus. Tā ekspozīcija mums uz 4. maiju plānojas. Es ceru. Cilvēki šobrīd strādā, viss iet uz priekšu.
– Un kas attiecas uz muzeja pastāvīgo ekspozīciju un izstāžu plāniem? Vienubrīd Latvijā muzeji aizgāja pilnīgā digitalizācijā, salika visur ekrāniņus, bet ekrāniņu jau var arī mājās skatīties.
– Katrai auditorijai, katrai vecuma grupai interesē savs. Tāds digitālais piedāvājums varbūt der vairāk bērniem, jauniešiem, kas dzīvo citā informācijas apstrādes paradigmā. Bet, protams, dzīvie eksponāti un pieredzes vide muzejā ir vajadzīga. Kā tajā «kolaboracionistā», kur pat ūdens piliens, tā skaņa, smarža, gaisa mitrums, viss kopā veido kopējo pieredzes vidi. Tas paliek atmiņā, vai ne?
Viens būtisks jaunums, kas skars muzeju un tā ekspozīciju, – ar šo gadu Ogres muzejs ir kļuvis par reģionālo muzeju. Tas nozīmē, ka visas novada izstāžu zāles, visas izstāžu telpas iekļaujas vienā kopējā sistēmā. Līdz ar to arī muzejā, mūsu otrā stāva ekspozīcijā, kas pašlaik ir tikai uz Ogres pilsētu koncentrēta, vajadzēs visu novadu ietvert.
– Un vietas te pietiks?
– Vietas ir tik, cik tās ir, bet ļoti laba prakse muzejiem ir iet ārpus telpām, pilsētvidē. Man ļoti patīk Ogres gājēju tunelī, kur pagastu bildes skatāmas. Eju garām un redzu savu Lēdmanes baznīcu, redzu Meņģeles skatu torni, redzu, kur vēl esmu bijis un kur vēl gribētu aizbraukt. Gleznu oriģinālus, protams, ārā nevar likt, bet tehnoloģijas daudz ko ļauj parādīt uz āru. Un to, man liekas, vajadzētu darīt. Lai muzejs nav tikai viena izolēta vieta, bet ieplūst pilsētas vidē. Lai muzejs ir pieejams un redzams visur. Tā es to redzu. Un mākslas piedāvājums muzejam ir tiešām labs. Tagad liekam kopā nākamo gadu. Būs kādas astoņas izstādes – puse māksla, puse vēsturiskās. Viss tādā foršā līdzsvarā.
– Un kā jums pašam ar gleznošanu – droši vien tagad neatliks laika?
– Nu, brīvdienās jau tāpat var gleznot. Es jau arī tā visu mūžu esmu darījis. Sestdien, svētdien, ja gaišāks laiks, arī pa vakariem. Kad es te viens dzīvoju, gleznoju pa septiņām, astoņām stundām dienā. Bet daudz var izdarīt arī pa četrām stundām. Ja pieķeras, ja neviens netraucē. Gleznām, kā es mācu arī saviem audzēkņiem, ir tās dažas pamatlietas: koncepcija, centri, kompozīcija. Ja to visu galvā atrisina, tad tā darīšana ātri un organiski iet uz priekšu. Jāsāk ar kādu skici vai labu fotogrāfiju, un tad seko domāšanas process, kurā tiek mests prom liekais, atstāts galvenais un izkristalizēta bilde. Kā arhitektūrā. Projektēšanā paiet vairāk laika nekā būvniecībā.
– Attiecībā uz muzeju jums tā skice galvā jau ir?
– Es neteiktu, ka man tā ir pilnīgi gatava, bet pamatelementi – kas būtu tas darāmais – man galvā jau ir.
– Paldies par sarunu!
