Adventa laikā vēlos ieskatīties aiz gramatikas un semantikas aizkara, lai apstātos un aizdomātos par pašu tik pieprasīto, tik daudz kur atrasto un līdz ar to nolietoto vārdu “mīlestība” laikā, kad vārdi par un ap to skan teju no katra stūra, un kas ved pie Dieva iemiesotas Mīlestības – Jēzus Kristus – dzimšanas svētkiem.

Romantiska mīlestība kā jautājums

Mīlestības automātiska saistīšana ar romantiku liekas dabiskākā savienība dažādajos plašsaziņas līdzekļos un reklāmās, ar ko ir pilnas grāmatas un filmas, neļaujot cilvēkam šādu izpratni izvērtēt. Var saprast gan vilkmi pēc šādas mīlestības, kas aicina un apsola nez kādus labumus, gan arī vēlmi to arvien uzturēt aktuālu, jo, ko vieni labprāt patērē, ar to citi veiksmīgi pelna. Un patiesi – nebūtu slikti, ja piepildītos solījumi, turklāt katram. Lai cik tas ideālā gadījumā būtu skaisti un iepriecinoši (kas gan tā ne tuvu nav), man gribētos šim sapnim pievienot šķipsniņu skeptikas.

Salīdzinājumam izmantošu romantiskās mīlestības “māsu” – estētisko mīlestību, kas cilvēku pārņem, izbaudot skaistu mūziku vai fantastisku dabas skatu. Tomēr aiz pirmās, otrās vai simtu sešdesmit piektās saskarsmes reizes ar skaisto, kad arvien varam gūt pirmā mirkļa aizgrābtību un sajūsmu, ir kāda nākamā reize, kad no tieši šī skaistuma esam noguruši, esam to atēdušies, tā sacīt. Tas, ko cilvēks pat ar vislabākajiem nolūkiem vēlējies iegūt vai tik vien kā uz brīdi paturēt, kaut kādā brīdī ir jāliek nost, jo tas ir kļuvis nepatīkams un nogurdinošs, un tad cilvēkam vajag ko citu – ko neredzētu, nedzirdētu vai vēl nepiedzīvotu. Un tad kaut kur fonā sāk ieskanēties estētiskās un arī romantiskās mīlestības sākotnēji nepamanāmie, bet arvien klātesošie egoistiskie toņi.

Tieši egoisms ir romantiskas mīlestības lielākā vājība, kuru daudzi nezina vai atsakās pieņemt. Citi, apzinoties šo vājību, cenšas to maskēt ar dažādiem veikli piemeklētiem aizbildinājumiem, lai pēc šādas mīlestības arvien dzītos un tās dēļ daudz patērētu. Kamēr runa skar tikai vienu – meklējošo – cilvēku, tikmēr uztraukumus vēl varētu saprāta robežās laist garām kā katra personīgu izvēli. Tomēr, tā kā šī meklē mīlestību otrā cilvēkā un veido attiecības no šāda izejas punkta, tas neizbēgami noved pie divu cilvēku vilšanās un abpusējām sāpēm.

Rezultātā jājautā, vai šobrīd populārā romantiskā mīlestība, ko tik labprāt paši sev un arī citi pret mums sakās meklējam un veicinām, beigu galā ir tā, kuru patiesi vēlam sev, ja vien mums ir iespēja izvērtēt un izvēlēties? Manuprāt, ja vien vēlamies būt godīgi pret sevi, nē.

Mīlestība kā darbības vārds

Pilnīgi citādāka mīlestība ir tā, kuru mēs patiesi vēlētos saņemt, – pašaizliedzīga un pašuzupurējoša. Tādu visbiežāk saista ar vecākiem, īpaši – ar māti. Un, lai arī ir neskaitāmi daudz labu tēva mīlestības piemēru un paraugu, jāpiekrīt, ka tiešām mātes mīlestība biežāk ir uzskatāmāka, klātesošāka un atmiņā paliekošāka. Un nedomāju, ka tas ir atkarīgs no, kā daudziem šodien patīk teikt, “dzimumu lomām”, kas, lūk, esot cilvēku sabiedrības stereotipu rezultāts. Pietiekami daudz piemēru ir tam, ka pat pilnīgi vienādos apstākļos esošu vīriešu un sieviešu – tētu un mammu – situācijas novērtējums un attiecīgā rīcība atšķiras. Tāpēc vislabāk ir tad, ja ģimenē abi – māte un tēvs – var viens otru papildināt. Diemžēl mūsu sabiedrībā arvien pieaug to gadījumu skaits, kad tas tā vairs nav. Un tas ir cits, ar mīlestības trūkumu saistīts skumjš stāsts, kuram būtu jāpievēršas kādu citu reizi. Bet te vēlētos uzsvērt pašaizliedzīgu vecāku mīlestību, kādu vēlu piedzīvot katram, lai varētu izvērtēt tās lielo priekšrocību pār romantisko mīlestību.

Vecāku mīlestības atšķirība no romantiskās ir tā, ka labi vecāki nevis paģēr kaut ko no bērniem, bet gan par viņiem rūpējas bez nosacījuma. Protams, kad bērni ir izauguši un paši savu dzīvi sakārtojuši, tad tikai pašsaprotamas ir bērnu rūpes par vecuma vai slimības nespēkā esošajiem vecākiem. Un, ja tā tas nostrādā, tad var teikt, ka vecāku mīlestības augļi pelnīti atgriežas pie pašiem vecākiem.

Tā nu vecāku mīlestība nav kāda egoistiska sajūta vai izmantojoša vēlme, bet gan darbības vārds, kas sākas ar maza bērna pabarošanu, apģērbšanu un dupša tīrīšanu. Un tieši tādas mīlestības baudīšana, ja godīgi paskatīsimies paši sevī, mūs visvairāk iepriecina un tādu mēs vēlētos saņemt un baudīt. Šādas pašaizliedzīgas mīlestības paraugs nereti ir arī gadu desmitiem viens otram līdzās novecojušie laulātie draugi. Tāpēc sievas un vīra ilgā laulībā kopīgi nodzīvotos gadus ir pareizi novērtēt un sveikt. It īpaši tāpēc, ka līdz tādam labam rezultātam tik daudzi netiek.

Te nu varam sākt pievērsties šo pārdomu sākumā jau pieteiktajam aspektam par mīlestību un Jēzu Kristu. Ja romantiskajā mīlestībā Jēzus Kristus gandrīz nav nemaz, tad no vislabākās iespējamās vecāku mīlestības Dievā ir pat ļoti daudz. Proti, Jēzus Kristus ir Dieva Tēva mīlestības liecība, kad Dievs nāk uz zemes pie savas radības – pie mums, cilvēkiem. Viņš nāk pie mazāk vai vairāk sliktiem un pie pavisam sliktiem. Viņš nāk pie katra. Un tā ir dievišķas tēva mīlestības liecība, kas ir vislabākās un pilnīgākās iespējamās vecāku pašaizliedzīgas mīlestības paraugs. Vai tā nav labā vēsts, kā Jēzus Kristus nākšanu un kalpošanu cilvēkam sauc kristieši?

Bet Adventa laikā piederas arī precizēt, ka tas vēl nav viss, ko var un vajag pateikt par Jēzu Kristu – iemiesoto Dieva mīlestību.

Vēl labāka vēsts?!

Kā var būt, ka Jēzus Kristus – iemiesotas Dieva mīlestības – pašuzupurējošā mīlestība var būt vēl papildināma?

Ja Dieva mīlestība tajā, ka Viņš nāk, ir jau pats par sevi nenovērtējami nozīmīgi, turklāt tā ir pieejama katram, tad ir tikai vēl viena lieta, kas var nākt klāt, lai to padarītu vēl saldāku, vēl nozīmīgāku. Un te ir runa par faktu, ka šī mīlestība neattiecas tikai uz šo dzīvi, bet arī uz visu to, kas būs pēc šīs zemes dzīves. Un tas, es atvainojos, skar, kā kristieši norāda, ne mazāk, ne vairāk, bet – mūžību.

Vai iespēja Jēzū Kristū saņemt iemiesotu Dieva mīlestību ir lieta, kuru viegli atlikt maliņā mūsu cerību pēc romantiskās mīlestības tik pilnajā pasaulē? Vai tā drīzāk nav tāda lieta, kas, maliņā atlikta, ir kā kopā ar netīro ūdeni izliets bērns?

Šādu apsvērumu dēļ šoreiz vēlējos aizdomāties par Jēzu Kristu, par kura nākšanu liecina Advents, un piedāvāt padomāt par to arī katram pašam. Ar šādu no egoistiskas uz iemiesotu Dieva mīlestību nospraustu ceļu Adventā var parunāt arī par gramatiku vai semantiku, par mīlestību, mīlu, patiku vai garšu mūsu pašu mīļajā valodā un arī ikdienas burzmā un steigā kā jaunākiem, tā arī vecākiem.

Nozīmīgām pārdomām pilnu Adventa laiku un priecīgus tuvojošos Kristus piedzimšanas svētkus, jo tie ir katram mums, nedaudz labākam, nedaudz sliktākam un pavisam sliktam, īsāk sakot – man un tev!