Uz tādām pārdomām mani rosināja šī gada Latvijas Republikas proklamēšanas svētku dievkalpojuma sprediķī luterāņu arhibīskapa Jāņa Vanaga sacītais, ka diez vai ir pareizi pretstatīt kristīgos Ziemassvētkus latviskajiem.
Svinēšana kā tāda
Nezinu, cik daudz mums ikdienā sanāk piedomāt par svinēšanu kā tādu, bet tā var būt diezgan īpatna. Manos studenta gados bija joks, ka studenti svin tikai tad, kad līst, un tad, kad nelīst. Realitātē gan tas bija studentiem tikai ar stipendiju vien neīstenojams sapnis, bet pati doma te ir zīmīga, proti, cilvēka svinēšanu bez pieejamo līdzekļu aspekta lielā mērā nosaka arī vēlme svinēt.
Svinēšanas izvēli var ilustrēt ar mūsu kalendārā ierakstīto svinamo un atzīmējamo dienu piemēru, kur varam konstatēt, ka lielākā daļa svētku un piemiņas dienu grupējas ap Latvijas izveidi starp 1918. un 1920. gadu un ap Otro pasaules karu un ar to saistītās okupācijas notikumiem. No vēsturiskā skatpunkta runa ir par ļoti nesenu vēsturi, un par dažām pat varētu sacīt, ka savā ziņā daži svētki pārklājas.
Ir Varoņu piemiņas diena 22. jūnijā, un ir Lāčplēša diena 11. novembrī, kas abas skar 1919. gada notikumus, un arī mūsu senču uzvarēto pretinieku var raksturot kā gana līdzīgu, kamēr citai uzvarai senākā laikmetā, kāda ir 1502. gada 13. septembrī pret milzīgu pārspēku panāktā uzvara kaujā pie Smoļinas ezera, kas mūsu zemei atnesa mieru uz vairāk nekā pusi gadsimta (un tolaik tas bija ievērojams panākums), nav nekāda pieminējuma.
Cilvēciski ir saprotams, jo sabiedrībai ir tendence lielāku uzmanību pievērst nesenākiem notikumiem, kas ar laiku aiziet tālākos atmiņu apcirkņos. Taču ar šo ilustrāciju, protams, šeit nevēlos iebilst pret 1919. gada uzvaru pieminēšanu.
Ziemas saulgrieži un Ziemassvētki
Dažādi ar lauksaimniecību saistīti saules ekvinokcijai, sējai vai pļaujai veltīti svētki ir vēl viena svētku grupa jau kopš senākiem laikiem. Ziemas saulgrieži mūsu platuma grādos arvien ir bijis cerību laiks: dienas atkal sāk stiepties garumā, un cilvēks var atviegloti nopūsties, zinot – kaut vēl tālu, bet gads jau iet uz pavasara pusi. Turklāt ziemā tā vien gribas ar kaut ko dažādot aukstuma un tumsas pilno laiku. Ziemas saulgriežu svinēšana var būt saistīta ar saulei veltītas reliģijas rudimentu. Tomēr, manā kā reliģiju pētnieka skatījumā, mūsu senčiem šāda pieeja nebija īsti nopietnā līmenī, vairāk kā kaut kādi joki, kaut kādas seklas, lokālas piesaistes, taču ne kas izvērsts vai padziļināti attīstīts.
Ziemassvētki, kādus mēs tos pazīstam, tāpat kā citi līdzīgi svētki ir saistīti ar kristīgās Baznīcas kalendāru. Ziemassvētki ar ziemas saulgriežiem ir bijuši sasaistīti, bet šobrīd tie ir ar divu dienu atstarpi starp abiem. Tāpēc, kad runa ir par Ziemassvētkiem, ir jāmeklē tieši Baznīcas tradīcijā, kuras centrā ir viens no pamatnotikumiem kristietībā – Jēzus Kristus piedzimšana. Pretēji miglainai izpratnei par ziemas saulgriežu svinēšanu arī mūsu zemē, Ziemassvētku svinēšana ir ne tikai jēdzieniski izstrādāta, ja tā var sacīt, bet arī ar dziļām tradīcijām mūsu tautā.
Par precīzāko Ziemassvētku būtības īso definīciju var pateikties Jaunajā Derībā atrodamajai eņģeļu vēstij ganiem pie Betlēmes: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. [..] Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.” Tā ir vēsts par mieru un atbrīvošanu no ļaunuma. Turklāt tas nav domāts tikai kristiešiem, bet visiem, kas vien nenostājas pret šo svinēšanu. Pieļauju, ka mūsu dienās vārds “miers” ir ar īpašu pieskaņu, bet pat parastā ikdienā, kad dzīves ritums dzen no rīta uz vakaru un tad atkal uz nākamo rītu, arī katram no mums šī vēsts nav nemaz ar tik mazu svaru.
Arī ar to tradicionālismu mūsu zemē kristīgajiem Ziemassvētkiem nav nemaz tik trūcīgi. Mēs kā sabiedrība ar ilgajiem ateistiskās propagandas gadiem un tiem sekojošo neziņu un neizpratni par kristietību gan esam atrauti no mūsu senču dzīves, kurā baznīca bija ierasta un saprotama lieta. Un tomēr – kristīgie dievnami visos mūsu zemes stūros un kristīgās pēdas mūsu ikdienas izteikumos un kultūrā ir pietiekami spēcīgs liecinieks mūsu senču saiknei ar kristīgajiem Ziemassvētkiem. Tikai pirms simts gadiem Ziemassvētki pašsaprotami veda ne tikai cilvēku masas uz dievnamiem, bet arī mājās tika dziedātas kristīgas dziesmas un skaitīti kristīgi dzejoļi.
Atgriežoties pie arhibīskapa Vanaga svētrunā pieminētā un sabiedrībā uzturētā pretnostatījuma – kristīgi vai latviski Ziemassvētki –, man ir lielāks pamats pievienoties arhibīskapa secinātajām. Te, protams, var runāt par robežšķirtni starp ziemas saulgriežu un Ziemassvētku svinēšanas tradīcijām, bet tā nevienā no pusēm nenovieto pretī latviskumu un tradīciju. Te vairāk būtu ko runāt par latviešu kristīgu Ziemassvētku vai tradicionālo ziemas saulgriežu svinēšanu. Turklāt nekristīgi nav vairāk latviski, varbūt pat tieši otrādi.
Šeit un tagad
Šodienas reālija gan nav tikai vēstures jautājums. Šodien no vairuma, kas bijis mūsu vēsturiskajā mantojumā, ir palikušas vien driskas. Diezgan daudz cilvēku Ziemassvētkos vēl vismaz aiziet uz dievkalpojumu. Viņi gan varētu domāt, ka egle baznīcā ir pastāvīgais inventārs, bet vismaz ar tik niecīgu izpratni un līdzdalību viņi meklē savu senču pēdas. Ir neliela daļa, kas specifiski dekristianizē Ziemassvētkus, vai tas būtu ar tā sauktajiem etnogrāfiskajiem Ziemassvētkiem vai kā citādāk. Tā iezīmējas jaunas tradīcijas. Šeit var iekarst strīdā par vienu vai otru, bet ir kāda vēl lielāka problēma.
Lielākā daļa laikam jau tomēr svin vienaldzīgi, varētu pat teikt – atbilstoši patērētāju izdomai un iespējām. Ar to sabiedrībā nevar runāt ne tikai par kristīgiem vai nekristīgiem Ziemassvētkiem, bet arī paši Ziemassvētki ir iegansts svinībām, bez dziļākas izpratnes par to būtību un iemesliem.
Un ne jau tikai par vēstures mantojumu ir runa. Runa ir arī par kaut ko citu, un te atkal atgriežos pie arhibīskapa Vanaga sacītā. Kristietībai mūsu vēsturē ir raksturīga vēlme un arī spēja cienīt vietējo un pakāpties arī tam pāri, lai skartu vispārcilvēcisko. Tādējādi, kā arhibīskaps uzsvēra, kristietība bija tas ietvars, kurā Eiropa un arī mūsu senči atrada vienojošo Jēzus Kristus personā un darbā balstītajā tradīcijā. Turklāt te ir vēl viens papildu elements, ne tikai sabiedrību šeit un tagad vienojošs, bet arī mūs, latviešus, ar mūsu pagātni vienojošs, kas var kalpot par labu atspēriena punktu skatam nākotnē.
Arhibīskaps Jānis Vanags savā sprediķī pieminēja, ka šis ir viņa kā luteriskās baznīcas vadītāja pēdējais uzrunas gads 18. novembra dievkalpojumā. Līdzās daudzām citām lietām viņš pieskārās arī mūsu Ziemassvētku jautājumam, cik nepareiza ir kristiešu nodalīšana no latviskuma. Kad viņš to sacīja, domāju, viņš apzinājās gan svētku nosacītību, gan arī latviešu un Ziemassvētku saikni tradicionāli un arī piedāvātās iespējas šodien. Paldies viņam par to, un ceru, tas mums dod kādu iemeslu labām pārdomām šajā adventa laikā.
